Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Vēlāk — izmeklēšanā — taksometra šoferis sacīja:
 — Viņa bija tajās pašās drēbēs.
 Diezin vai ir vērts minēt taksometra šofera vārdu, jo vārdu un uzvārdu šajā stāstā būs daudz. Un patiesībā jau aprakstāmajos notikumos nebija nekāda īpaša loma šim piecdesmit gadu vecajam, druknajam, uzpūstās pašpārliecības pilnajam vīram. “Man ir prīmā dzīvoklis! Es prīmā nopelnu! Mans puika beigs tehnikumu, viņš savā kursā ir visgudrākais. Saulkrastos es uzcirtu kolosālu dāču, varat atbraukt apskatīties — nevienam tādas nav!”
 Viņš sēdēja pretī izmeklētājam, atgāzies krēslā, pārliecināts, ka paveicis grūtu un labu darbu. Ne gluži tik nozīmīgu, lai saņemtu medaļu, bet vismaz uzslavas vērtu gan.
 — Es braucu uz izsaukumu... Kad pieprasa mašīnu pa telefonu... Astoņpadsmit “B”... Grozi galvu kā tāds glups tūrists, jo nevar saprast, vai tas ir sētasmājā vai tas nav sētasmājā... Tur pie stūra aug koks un numuru lāgā nevar saskatīt. Tad uzreiz... Kā no skaidrām debesīm! Es tūliņ apjēdzu, ka nav labi! Augšā sāka kliegt kāda sieviete. Pēcāk bija dzirdamas vēl citas uztrauktas balsis... Atvērās parādes durvis, un iznāk v i ņ a... Un sāk mierīgi iet pa ielu prom. Mugurā taisni tās pašas drēbes, kas t o r e i z...
 — Kad tas būtu — toreiz?
 — Nu, toreiz... Pirms kāda gada, varbūt pusotra... Bija vai nu dikti agrs pavasaris, vai dikti vēls rudens... Jā, taisni tajās pašās drēbēs un iet mierīgi prom... Tad ierauga, ka pašai no labās rokas pirkstiem pil asinis, un — roku pie mutes! Atģidos un devu pa federi tā, ka mellas vagas palika aiz muguras! Kā par laimi, nāk tie abi miliči! Es šos iekšā, un raujam riņķī!
 — Tātad pirmoreiz jūs v i ņ u redzējāt agrā pavasarī vai vēlā rudenī, — izmeklētājs domīgi atkārtoja.
 Taksometra šoferis svarīgi pamāja ar galvu. Žestu krājums viņam bija bagātāks par vārdu krājumu. Ja saruna izlauzās ārpus ikdienišķāku vajadzību un parādību loka, vīrs ļoti nopūlējās, piemeklējot īstos vārdus, un bieži tos neatrada. Toties viņa atmiņa bija apskaužama. Vienīgi vārdu trūkuma dēļ viņš nespēja t o r e i z piedzīvoto aizvadīt līdz izmeklētāja saprašanai detalizēti un krāsaini, kā redzēja pats.
 Bija ļoti agrs pavasaris. Kalendārs dienā lika parkos, koku pakājēs un sētmalēs izčākstēt netīrajam lielpilsētas sniegam, bet naktīs mīnusiem piekniebt, lai saulei sildīšanas darba pietiktu ilgākam laikam. Ļaudis rītos mocījās ar neziņu, ko vilkt mugurā: ja saģērbsies par plānu — priekšpusdienā klabēs zobi, ja par biezu — pēcpusdienā līs sviedri. Grozies, kā gribi, — visapkārt briesmas saķert iesnas vai gripu.
 Ieraudzījis tālumā, kur stāvvieta, garu virkni taksometru, šoferis lādēdamies laida pāri krustojumam un aizstūrēja medīt pasažierus centra virzienā.
 Vientulību īsinādams, viņš raidīja lāstus gan rīta maiņai, kas neko prātīgu neienesa, jo ielās taksometru bija vairāk nekā brauktgribētāju, gan brauktuves asfaltā pa ziemu izdangātajām bedrēm, ko vēl nebija paguvuši aizlāpīt, gan arī izkāpušajam pasažierim. Izrādījās — pārākais cūka!
 Atšķirībā no lielākās daļas savu darbabiedru, kas pie dzeramnaudām tika ar laipnību un papildpakalpojumiem, šis šoferis piemaksu guva ar pārākuma demonstrēšanu, pasažieru strostēšanu un kaunināšanu. Šim viņš bija kategoriskā balsī paziņojis, ka negaidīs, kamēr tas uzkāps pēc čemodāna. Kā parasti, vajadzēja sekot asarainam lūgumam un kautrīgam solījumam par pūlēm atlīdzināt, taču tas vepris neticami bezkaunīgi noprasīja: “Kurš no mums ir pasūtījis taksometru? Kurš maksās? Jūs?” — apstulbinādams šoferi tā, ka viņš uzreiz nevarēja attapties, ko atbildēt. Tagad viņš atbildi bija izdomājis, bet krietni par vēlu — uts jau bija prom.
 Ielas izskatījās patukšas, jo darbu bija sākušas arī iestādes un lielie veikali.
 Daļa trolejbusu, rīta cēlienu nobraukuši, atgriezās depo.
 Priekšā jau varēja redzēt “Septīto debesu” gaišzilo torni.
 Vieglās dūmakas un daudzo stāvu dēļ torņa augšgals pagaisa skatienam un, it kā nedaudz šūpodamies, izkusa mākoņos.
 Viesnīcai, protams, bija arī oficiāls nosaukums, taču tas sen tika lietots vienīgi veidlapās un citos dokumentos. Kā tas mēdz būt, līdz ar celtniecības pabeigšanu gan visa viesnīca, gan atsevišķi tās restorāni dabūja dažādas iesaukas, tomēr tikai pa vienai pielipa uz palikšanu. Sākotnējo “Rīgas hiltonu” viegli izkonkurēja “Septītās debesis” — varbūt ēkas augstuma, varbūt gaišzilās krāsas, bet varbūt daudzo prieku dēļ, ko tur solīja restorāni, bāri, saunas, peldbaseini, korts un ķegļu zāle, kur par desmit rubļiem stundā var noīrēt celiņu un ripināt smagās bumbas, švītīgi ģērbtam muskuļotam jauneklim asistējot, — printeris uz īpašas veidlapas uzdrukā, bet viņš ar parakstu apliecina rezultāta pareizību. Amerikāņu zāle — komplektā iegādāta — riņķī un apkārt pārākā tehnika!
 Nosaukums “Septītās debesis” bija pielipis neatgriezeniski tāpat kā bāram ar bīdāmām, pulētām un ar osi finierētām durvīm — “Skapis”, bet bāram pagrabstāvā — “Bedre”.
 Pretī pavērās tumši, dūmakaini logi ar dūralumīnija rāmjiem kā pazemi, bet ļoti plati sienā izzāģēti taisnstūri.
 No izstāžu zāles iznāca sieviete garā mētelī un pārlieku ekstravagantā cepurē — uzreiz bija redzams, ka māksliniece.
 Šoferis piebremzēja, īsi pasignalizēja, bet viņa pat neatskatījās.
 Pie kulinārijas veikala “Ilga” — to ar pusfabrikātiem apgādāja viesnīcas restorāns — tantes pļāpādamas gaidīja atvēršanas brīdi.
 Biljarda zāles durvis arī bija slēgtas, cauri stiklam redzamā plāksnīte atgādināja japāņu karogu — sarkans aplis uz balta fona.
 Pie dienesta kāpnēm — ne mazākās kustības.
 Neviena. Kā izmiris.
 Apbraucis viesnīcai gandrīz apkārt — tā aizņēma veselu kvartālu —, taksometrs apstājās pretī centrālajai ieejai. Šofera profesionālā acs tūlīt konstatēja, ka arī te pasažieri neķersies. Tomēr cerībā viņš pārlaida skatienu vēlreiz — varbūt ātrumā kaut ko nav pamanījis.
 Milzīgi tūristu autobusi, dižodamies ar uzrakstiem Intourist, sabāzuši stāvvietā kopā degunus. Ungāru Ikarus.
 Ekspresis stumj ar čemodāniem un somām apkrautus zemus ratiņus.
 Ceļotāju pūlītis pēc brokastīm iznācis durvju priekšā pie zaļajiem rododendru krūmiem — vairums vecāka gadagājuma cilvēku, bet ir arī pavisam jauni — skolnieki un studenti, taču no visiem dveš apbrīnas vērta enerģija un ieraudzītkāre.
 “Tādiem jau vien ir laiks klenderēt apkārt pa pasauli — citiem jāstrādā!”
 Dziļāk pagalmā — to labi var redzēt caur vārtu arku — cītīgi rikšo krāvēji garās skotelēs. Ar puscūčiem uz pleca no kravas mašīnas uz saldētavu un, muguras atpūtinādami, staipīdamies atpakaļ. Un tā katru dienu. “Veselam kolhozam jāsēj un jāpļauj, lai šitādas viesnīcas iebraucējus vien pierīdinātu!”
 Šoferis iedarbināja motoru, un taksometrs bez pasažieriem aizripoja tālāk.
 Viņš pabrauca uz Daugavas pusi, nogriezās gar vecās Eksportostas sētu un beidzot uz Pētersalas ielas stūra ieraudzīja stāvam jūrnieku ar National Panasonic kasti pie kājām. Gofrētajā papes kārbā bija vai nu vidēja lieluma televizors, vai lielgabarīta magnetofons. Bet kāda šoferim daļa, šoferim ir vienalga, ka tik nav jārullē pa tukšo.
 Saīgušu seju viņš izkāpa atvērt bagāžnieku — vai redzi, kā es pūlos, neaizmirsti, kad tiksi līdz maksāšanai!
 — Laižam uz komaku?
 Jūrnieks vispirms noraidoši papurināja galvu, tad pamāja uz priekšu.
 — Brauciet taisni!
 Šoferis gražīgi paraustīja plecus. “Taisni šim vajag! Jāsmejas! Katram muļķim ir skaidrs, ka tāpat tā kaste beigās caur komisijas veikalu spekulantiem aizies.”
 Kaut kur kaut kas tika remontēts, un viņi ieķīlējās apbraucamā ceļa sastrēgumā.