DIEVS DEBESĪS PRIEKŠ VISIEM
1. nodaļa
Piecdesmito gadu sākumā tagadējā Brasas gaisa tilta vietā atradās dzelzceļa pārbrauktuve ar rokas vinču paceļamu šķērskoku un apaļu alus kiosku pilsētas centra pusē. Kiosks bija diezgan prāvs, svētdienās, kad Mežaparka trasē dārdēja motosports, kioskā saspiedās pat līdz pussimt vīru, galdiņi bija mazi, apaļi un balstījās uz vienas kājas kā raganu namiņi. Vairums vīru par galdiņiem likās zinis tikai tad, kad kausi jau rādīja sausus dibenus. Viņu uztverē galdiņi bija domāti tieši tukšo kausu nolikšanai. Pilnos viņi turēja rokā un dzēra tāpat, pastutēdami kādu sienu, vai izgāja uz ielas svaigā gaisā.
— Dievs debesīs priekš visiem, — teica tumīgs vīrs, iznākdams no bufetes saulītē. Katrā rokā viņš bija iemanījies saņemt pa trim pilniem alus kausiem, gar kuru zaļganajiem stikla sāniem vēlās un slīdēja biezo putu pikuči, līdz neprātam satracinādami izslāpušos rindas galā. Vīrs uzmanīgi nolika kausus sētmalē uz lielās dēļu kastes vāka, kur sētnieks glabāja savus darbarīkus, un sāka lēnām, tīksminādamies liet sevī zeltaino šķidrumu.
— Gauners! — sauca viņam no rindas, kad viņš pacēla otro kausu.
— Dievs debesīs priekš visiem, katrs pats priekš sevis! — vīrs svarīgi sacīja, nopūta zemē putas un ķērās pie trešā.
Izdarīgā bufetniece — mutīgs sievišķis tā ap četrdesmit, kas katru rītu sāka darbu baltā, stērķelētā priekšautā un baltos, stērķelētos uzročos, lai vakarā tos nestu mājā mazgāt, cietināt un gludināt, — pildīja no mucas kausos alu un atvairīja tos, kas spiedās virsū letei. Tas notika neticami vienveidīgi: kāds pļāpādams aizmirsās un piespiedās ar plecu vitrīnai, lepnā, stiklotā vitrīna, kura letei bija tikai uzlikta, paslīdēja pussprīdi uz priekšu. Vēl sprīdis — un tā ar skaistu, šķindošu troksni nogāztos uz grīdas, bet tik tālu tā nekad netika, jo bufetnieces modrās, brūnās acis visu pamanīja savlaicīgi.
Uz viena alus mucas gala stāvēja padziļa paplāte ar alus kausiem, kuros sēdās putas. Alus bija mazliet par siltu, tāpēc putas sēdās lēni, un dažu kausu, lai dabūtu pilnu, vajadzēja liet trijos paņēmienos.
— Kas vēl nebūs? Stāvēt nemācēs? — Bufetniece nolika puspildīto kausu paplātē un tik nikni paskatījās uz vainīgo, ka šķita — viņš tūlīt sadegs un uz piemīņātās grīdas paliks tikai pelēku pelnu kaudzīte. Pēc tam viņa devās pie vitrīnas un atbīdīja to atpakaļ sākuma stāvoklī.
Vitrīna nebija diezin kāda dārgumu krātuve — maizītes ar apžuvušām ķilavām, kurām sviests virsū palicis tik daudz, cik ar naža muguru nevar nokasīt, maizītes ar tādu pašu apkaltušu sieru un aizpagājušajā nedēļā ceptas ķimeņmaizes, kas jau skanēja kā barankas.
Ienācis kioskā, Zutis uzreiz novērtēja situāciju un manīgi nostājās rindas galā aiz platplecaina ugunsdzēsēja jaunā uniformā — tas izskatījās mazliet piepūties, lai sevi labāk varētu izrādīt.
Zutis no ārpuses caur durvīm bija glūnējis diezgan ilgi, līdz pie letes izveidojās viņam nepieciešamais rindas garums. Nostājoties aiz ugunsdzēsēja, viņš atradās tieši līdz ar vitrīnas attālāko galu.
Uzmanīdams katru bufetnieces kustību un vienlaikus paredzēdams, vai viņas nākamais skatiens nevar būt adresēts vitrīnai, Zutis pabāza gar leti roku, piespieda pirkstus vitrīnas gala stiklam un sāka to klusi bīdīt atpakaļ. Kad izveidojās sprauga, Zutis pa to iebāza roku un aizstiepās līdz ķimeņmaizīšu šķīvim, kas viņam bija vistuvāk. Maizītes varēja aizsniegt tikai ar pašiem pirkstu galiem, ja tās būtu mīkstas, pirksti tās spētu ne vien satvert, bet arī noturēt, taču maizītes bija cietas.
Viss šķita notiekam vienā mirklī — ķimeņmaize skanēdama nokrita uz grīdas, bufetniece pārmaiņas pēc iekliedzās: “Oho!” — Zutis metās uz durvīm, bet ugunsdzēsējs apsviedās un paspēja iecirst roku viņa vējblūzes mugurā. Zibenīgi un asi, kā peli ķerdams.
Sekoja sabiedrības reakcija — jo vairāk kāds baudījis alu, jo spējīgāks pedagogs viņš sev liekas.
— Pa oriņiem! Riktīgi sadot pa oriņiem!
— Pieklapēt un pēc tam milicijai!
Izeja uz durvīm bija noslēgta, roka ieķērusies mugurā. Alus dzērāji visapkārt sašutumā murdēja kā vēži kulē. Gaidīja, kurš dos pirmo dunku, lai sekotu priekšzīmei, taču, par laimi, tik pilns vēl neviens nebija. Varbūt gaidīja bufetnieces slēdzienu, galu galā viņa taču ir apzagtā.
Zutis sāka klusi īdēt, rīdams naida asaras. Apzinātās bezspēcīgās asaras. Mati bija savēlušies netīrās pinkās, rokas melnas, sen ūdeni neredzējušas. Asarām atstājot uz neglītās, piņņainās sejas gaišākas taciņas, divkrāsainā no vecām segām šūtā vējblūzē — viss, ko mode spēja radīt no pēckara nabadzības, — kailajās kājās pusjukušas tenisčības un izsalkuma spiediens pakrūtē — tāds nu viņš tagad stāvēja tiesātāju vidū.
Bufetniece apgāja riņķī letei, saņēma puiku aiz auss, bet neplēsa.
— Cik tev gadu? — viņa jautāja.
— Vienpadsmit, — Zutis šņukstot sameloja. Viņam jau bija pilni divpadsmit.
Bufetniece palaida vaļā viņa ausi, piegāja pie letes, uzlika uz šķīvīša divas ķimeņmaizes, atvēra pudeli limonādes un iedeva to visu Zutim.
— Ēd!
Incidents šķita izsmelts. Ugunsdzēsējs palaida zeņķi vaļā un sameklēja savu vietu rindā.
Puika, vēl arvien īdēdams, nolika limonādes pudeli uz galdiņa blakus tukšiem, alus putām aplipušiem kausiem un sāk badīgi ēst. Šķiet, visus iekaut gribētājus apmierināja notikuma attīstība, un viņi ar prieku atsāka izgaršot apiņu rūgtumu.
— Kā tevi sauc? — bufetniece laipni jautāja.
— Zutis, — puika atbildēja. Zutis reizē bija viņa uzvārds un iesauka. Tikai vārds Vilberts pēdējā laikā bija kaut kur pavisam noklīdis.
— Mamma ir?
Zutis papurināja galvu, jo mute bija piestūķēta ar ķimeņmaizi.
— Tēvs?
Zutis pamāja, ka tēvs ir.
— Kur tu guli?
— Mājā.
— Ēd vien! — Bufetniece domīgi sarauca pieri un gāja atpakaļ aiz savas letes. Laikam tēvs dzer, viņa nodomāja.
Izkļuvis no bufetes, Zutis pievienojās gājēju straumei, kas plūda pāri dzelzceļam, lai mēģinātu laimi pie iekļūšanas sabiedriskajā transportlīdzeklī. Svētdienās, kad notika motosacīkstes un pa asfaltu drāzās uz “Nortoniem” abi līderi Grīnbergs un Pops, tramvajnieki vienpadsmitajai līnijai piespēlēja vēl krietni daudz vagonu, taču arī ar tiem nepietika. Katafalkiem līdzīgie salonvāģi ar raustāmiem bronzas zvaniem un vaļējām platformām aplipa kā spieta izraudzīts zars. Sēdēja uz buferiem un jumtiem, rokās atkārušies, stāvēja uz kāpnītēm, un pretimbraucošie tramvaji piebremzēja, lai kādu neaizķertu. Rīta pusē miliči vēl mēģināja uzturēt kārtību, bet pirms pusdienas laika jau bija galīgi atteikušies no šī nodoma.
Nokļuvis Mežaparkā, Zutis pirms biļešu pārdevējas galdiņa palīda zem norobežojošajām virvēm un, trases sargu svilpju treļļu pavadīts, šķērsoja šoseju. Viņš zināja, kur tēvu var meklēt.
Gar virvēm, kas, apkārtas trīsstūrainiem, sarkaniem karodziņiem, stiepdamās no priedes uz priedi, apņēma sacīkšu apļa iekšējo un ārējo malu, stāvēja līdzjutēji. Viņi šķirstīja programmiņas, ar zīmuļa galu atzīmēja tajās garām pajoņojušo motociklu numurus, ēda saldējumu, brīžiem sauca: “Urrā!” — ja kāds no dalībniekiem aplī bija apsteidzis citu un nu drāza pa priekšu. Brīvajos laika posmos starp braucieniem viņi aizstaigāja līdz daudzajām bufetēm pēc karstām desiņām vai pīrādziņiem.
Visomulīgāk iekārtojās ģimenes. Gādīgās mājasmātes bija ņēmušas līdzi smagas somas ar piknika gardumiem un baltus galdautus. Viņas tos izklāja pauguriņu galos, no kuriem tad visi ģimenes locekļi un draugi, šķīvīšus ar zeltītām apmalītēm klēpī turēdami, varēja pilnām mutēm vērot cīkstēšanos trasē.
Vēl pagājušajā vasarā Zutis gāja garām šīm ģimenes saliņām kaunīgi kā lietū noklīdis kucēns, viņš it kā baidījās, ka tūlīt kāda mājasmāte paķers koku un viņam sitīs, dzīs projām, un viņš nezin kāpēc jutās tā, it kā viņām būtu tiesības to darīt. Bet tas bija pagājušajā vasarā. Šogad viņam jau zibēja acis uz tukšajām pudelēm, kuras daudzi nevēlējās stiept līdzi tālajā ceļā uz tramvaju. Un, ja vien rastos iespēja, viņš nekautrētos paķert arī kaut ko citu. Paķert vienalga ko, gan jau vēlāk varēs pārdot vai iemainīt pret ēdamo.
Visvairāk skatītāju pulcējās ap “aso līkumu”, kur stāvi pakalni izveidoja visai pieņemamu amfiteātri, bet pārāk trakulīgi braucēji slīdēja pagriezienā šķērsām pa asfaltu vai, aizslīdējuši līdz smilšainajai apmalei, tika izmesti kā kovboji no segliem. Taču lielajam vairumam šo kritienu nejuta asiņu piegaršu, un tādēļ tos skatījās un gaidīja ar interesi. Sevišķi jau tādēļ, ka ikviens šāds kritiens nesa līdzi nelielu sensāciju un korektīvas uzvarētāju vietu izkārtojumā.
Pretī nelielajām dēļu tribīnēm, kur uz šosejas balsnīja finiša līnija, starp priedēm un aiz milzīgas krāsota skārda plāksnes ar liesmainu saukli “Stādīsim koksagīzu kvadrātligzdās!” pirms skrējiena vai jau pēc skrējiena atpūtās sacīkšu motocikli. Starp tiem grozījās vīri ādas blūzēs ar rāvējslēdzējiem un elkoņos iekārtām ķiverēm, te staigāja tiesnešu kolēģijas amatpersonas ar dzeltenmelnrūtotiem finiša karodziņiem padusēs, te palaikam saskrēja sajūsminātie līdzjutēji, lai sviestu gaisā uzvarētājus ar visiem motocikliem. Gadījās, ka braucējs, kas tik cieši bija turējies motocikla ragos visu garo trasi, pēkšņi nespēkā tos palaida vaļā, un tad gaisā viņi lidoja atsevišķi, bet urrāja abus. Pirms starta te vēl parūcināja motorus, vēlreiz pārbaudīja, kā turas paštaisītie izpūtēji, kas atgādināja trombonus, un ar platknieblēm pievilka dalībnieku numuru stiepļu stiprinājumus.
Tēvs sēdēja, atbalstījis muguru pret koku, un skatījās uz priekšu stiklainām acīm. Viņam iepretim bija notupies viens no braucējiem un kaut ko prasīja. Zutis tikai dzirdēja tēva atbildi:
— Viss kārtībā... Galvenais — mieru...
Jautātājs sašutis piecēlās kājās un uzklupa tuvākajiem vīriem, kuriem, spriežot pēc stūrainajām, spožnagotajām un kokardētajām cepurēm, arī bija tiešs sakars ar motocikliem un motosportu.
— Kurš mērglis jau paspēja pieliet Zivtiņu? Vienreiz par to vajag nopietni parunāt! Tagad es varu mierīgu sirdi nemaz nebraukt uz starta, bez pieregulēta karburatora man tur nav ko darīt!
— Pieregulē pats!
— Es māku regulēt tāpat kā tu un kā visi pārējie! Bet tā kā Zivtiņš mēs nemākam neviens! Un kāds mērglis pielej viņu pilnu jau pirms starta! Valsts meistarsacīkstēs!
Kad pirms kārtējā brauciena sāka rūcināt motorus — rūcināt, protams, ir pārāk maigs vārds tam elles troksnim, no kura, šķita, priedēm apbirs visas skujas, — motociklu atpūtas bāze uzreiz kļuva tukša, jo visi aizsteidzās noskatīties startu un redzēt vietu kārtību pēc pirmā apļa.
Pat Zutis Vecākais, starp motosportistiem saukts Zivtiņš, mēģināja izkustēt no savas sēžas mīkstajās sūnās, tomēr viņam tas neizdevās, un viņš atmeta ar roku.
— Viss kārtībā... Galvenais — mieru...
Zutis Vecākais atgriezās no kara, zaudējis vairāk nekā roku vai kāju. Viņš bija zaudējis cerības kļūt par to, par ko vēlējās būt. Pēc izglītības viņš bija inženieris mehāniķis, pirms mobilizēšanas leģionā viņš jau bija vairāku patentētu izgudrojumu autors, un kāds populārs žurnāls Latvijas republikas pēdējos gados bija publicējis divu izskatīgu un laimīgu jaunu cilvēku fotogrāfiju. Paraksts skanēja — “Laulības inteliģentu aprindās. Konservatorijas absolvente, dziedātāja Veronika Daudone, sniegusi savu roku inž. mech. Jānim Zutim”.
Ar Zuti saistījās Latvijas mehānikas cerības, un Zuša cerības saistījās ar Latvijas mehāniku un lauksaimniecības mašīnu fabriku “Iganta”.
Padomju Latvijas nodibināšanu Jānis Zutis pat it kā nemanīja — ne viņa, ne sievas vecākiem nekas tāds ne piederēja, kam draudētu nacionalizācija, politikā viņš ne maisījās, jo uzskatīja to par tukšu salmu kulšanu — galu galā jebkuru valsti tomēr virza ekonomiskās sviras —, bet kā tehnokrāts sprieda, ka sociālisms tomēr ir lielāku iespēju pilns.
Kad sākās karš, viņš ilgi stāvēja krustcelēs, nezinādams, uz kuru pusi iet. Viņam visu vajadzēja pārdomāt, bet nebija laika. Un viņš pieņēma visneracionālāko lēmumu — nogaidīt.
