JaunumsIzcelta grāmata

STROIKA AR SKATU UZ LONDONU

Vilis Lācītis
Izdevējs
Dienas Grāmata
Iesējums
cietie vāki
Lapaspušu skaits
232
Izmērs
14 × 20 mm
Izdošanas gads
2026
Cena
€9.42

Par grāmatu

Vilis Lācītis

VIĻA LĀCĪŠA romāns “Stroika ar skatu uz Londonu” 2010. gadā ikgadējā LaLiGaBā nevien tika sumināts kā spožākais debijas darbs, bet iemantoja arī jo plašu lasītāju atzinību. 2026. gadā, kad autora kontā jau kaudzīte sarakstītu grāmatu, no kurām pēdējās: “Oksforda ar skatu uz Universitāti” (2023) un “Dzīve, narkotikas un rokenrols” (2026), klajā beidzot nāk arī autora jau pasen solītā “Stroika” jaunā redakcijā — ar diviem nobeiguma variantiem.
 
No atsauksmēm par “Stroiku”:
“Viļa Lācīša debija latviešu literatūrā ir patīkama ar tās nepretenciozitāti — autors neslimo ar mesiānismu un necenšas savā tekstā uzrādīt nebijušu literāro virzienu iezīmes, bet priecīgi un patiesi aprakstījis kādu dzīves daļu, kura šobrīd skārusi gandrīz visus mūs.”
ANDRA KONSTE, Laligaba.lv, Debija 2011
 
“Romāna lielākais pluss — “Stroika” .. ir viens no retajiem literārajiem tekstiem, kurā jūtama valodas reālā situācija ar visiem žargonismiem un barbarismiem [..]. Lecīgais un ironiskais žargons, izraibināts ar jautri ciniskām inkrustācijām, ne tikai pats par sevi liekas ļoti dzīvs, bet atdzīvina arī sižetu, vārdu spēļu vai valodisku pārpratumu veidā šur tur iepinoties romānā kā amizantas un uzjautrinošas mikroepizodes.”
GUNTIS BERELIS, Berelis.wordpress.com, 2010/12/10
 
“Romānā spilgti atklāti latviešu jaunekļa sevis un pasaules izjūtas meklējumi 21. gadsimta sākuma ģeopolitiskajā situācijā, kad migrācija latviešiem gūst jaunu jēgu un globalizācijas apsološās izredzes vēl nav nomainījusi visjaunāko laiku bēgļu krīze un terorisma izplatīšanās, kas jau paspējusi satricināt gadsimtu mijas optimistisko skatu uz migrāciju.”
OJĀRS LĀMS, Akadēmiskā Dzīve, 53/2016/2017

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis      

Cieto vāku sējums, 232 lpp., izdota 2026. gada 24. augustā

                                              

Grāmatas fragments

MILĒNIUMS ienāca dzīvē ar brēcošiem dvīņiem, pilnīgu naudas trūkumu
un ļoganām cerībām mūzikas lauciņā. Galu galā bija draugi,
kam viss sanāca. Radio allaž grieza stulbus gabalus, un likās, ka kaut
ko tādu jau nu katrs varētu. Lipīgs piedziedājums, slienaina lirika,
un nauda plūst. Bet nekā. Kad trešo reizi nācās aizņemties naudu
bērnu barībai, viss bija piegriezies līdz nāvei, un tukšums Latvijas
darba tirgū smacēja. Darba sludinājumu vienveidība reklāmas avīzēs
liecināja, ka tās ir tās pašas firmas, kas meklē muļķus, un turklāt
tur strādā stulbeņi, kam pašiem pietrūkst fantāzijas izdomāt jaunu
ēsmu. Dziesma pēc dziesmas tika noraidītas radio vai arī palika
zem hitparādes sliekšņa. Sieva, kuru biju kādreiz savaldzinājis un
pierunājis apprecēties, pateicoties savām muzikālajām ambīcijām,
tagad pārmeta, ka eju uz mēģinājumiem. Bērni auga, un sievasmāte,
pie kuras dzīvojām, jo nevienam nebija pastāvīgu ienākumu, ienīda
mani aizvien vairāk.
Tad uz Rīgu atbrauca Šeins Makgovans. Kopā ar bariņu citu, kam
nebija naudas aiziet uz koncertu, bet nejauši saticies naudīgs klasesbiedrs,
sēdēju Vecrīgas īru krogā, kad ievēlās viņa miesassargi un
pēc brīža arī pats klasiķis, pilnīgi lopā, kurš tika pievests un nosēdināts
pie blakus galda. Mēs palūdzām miesassargam nobildēties
kopā ar leģendu, un atļauja tika žēlīgi dota. Pusdzīvā mākslinieka
ļenganās rokas tika apliktas ap mūsu pleciem, viņš instinktīvi atvieza
bezzobaino muti smaida imitācijā, viegli piepampušie acu plakstiņi
atdarījās apmēram par ceturtdaļu, un — čiks! Tagad domājot
par to visu, liekas, ka tam ir bijusi maģiska nozīme vēlākajos notikumos.
Armands, tas pats augšminētais klasesbiedrs, kuru tajā dienā
satiku pilnīgi nejauši, pievienoja vēl pāris alus glāžu jūrai, ko fani
bija naski sagādājuši Šeinam un viņa pavadoņiem. Viņš paskatījās
uz mani, kā likās, ar slēptu nožēlu. Armands sauca alus glāzes par
pintām, un drīz vien arī es to iemācījos.
— Tev arī jābrauc uz Londonu, — viņš sacīja. — Simts funti dienā
celtniecībā, un parasti vispār nekas nav jādara. Es, kad ierados,
nemācēju naglu sienā iedzīt. Vajag vienkārši braukt un darboties. Es
tev varu aizdot naudu ceļam. Atdosi, kad būsi iekārtojies.
— Tu domā, ka man izdotos nopelnīt labu naudu dažu mēnešu
laikā?
— Mierīgi. Viss jau ir atkarīgs no veiksmes un cik ātri tu iekļaujies
sistēmās, nu tā.
“Nu tā” bija diezgan izteiksmīga frāze. Kā vēlāk izrādījās, arī
diezgan lipīga, tāpat kā termins “sistēmas”. Pasaulē, kurā dzīves
putekļsūcējs mani šobrīd sāka vilkt iekšā, “sistēmas” nozīmēja ēst,
gulēt aizvējā, pelnīt un visu pārējo. Tobrīd vēl neko tādu nenojauzdams,
es iesūcu alu, noslaucīju putas un centos pārlikt smadzenēs
šo piedāvājumu.

Autori

Vilis Lācītis

Rakstnieks un mūziķis.
Izdevniecībā Dienas Grāmata iznākusi šāda Viļa Lācīša grāmata:

OXFORDA AR SKATU UZ UNIVERSITĀTI (2023)

Skatīt visas autora grāmatas →

Līdzīgās grāmatas