PRELŪDIJA
Teatro del mundo
“Sava sapņa pirmajā minūtē es redzu dejojošus ķermeņus, kuru forma, žilbinoša spožuma gūzmas izgaismota, man tik labi pazīstama.”
Kazanova, sapņu piezīmes (1791)
1791. gada 12. septembris: nosprostojums Prāgas Ritirška un Harvirška ielā. No svētku uguņiem un petardēm trūkstas zirgi. Kronēšanas svinībām divričos no Pžikopas klostera atgādātos ēdienus gar izsalkušo pūli eskortē bruņoti vīri. Un kāds sešdesmit sešus gadus vecs venēcietis stīvi izkāpj no sava darba devēja karietes Noštica teātra portika gaismās.
Tikai dažas dienas iepriekš viņš tur bija redzējis par godu nule kronētajam imperatoram komponētās Mocarta jaunās operas pirmizrādi. Bet Džakomo Kazanovu “Tita žēlsirdība” bija priecējusi tikpat maz kā kronētās personas, kurām tā bija komponēta; jaunā ķeizariene bija vīpsnājusi, ka Mocarta kungs uzrakstījis porcheria tedescha, “vācu suslu” no operas. Kazanovam vairāk bija paticis “Dons Žuans”. Viņš bija nospēlējis savu lomu libreta radīšanā un šai pašā teātrī apmeklējis operas pirmizrādi. “Es — redzējis?” — viņš tika citēts atbildam savam senajam draugam, venēciešu libretistam da Pontem. “Tas ir no manas dzīves.”
Teātrī kopš operas pirmizrādes bija notikusi pārveide. Tuvojoties parteram Noštica ložu dziļumā, Kazanovam pavērās skats tieši no viņa Venēcijas bērnības. Aiz proscēnija arkas, kur vien nedēļu iepriekš bija pletusies skatuve, aiz paceltā priekškara, kur pirmoreiz pārlapoja dona Žuana mīlas uzvaru vēsturi, audekla pārsegta, gaidīja skatuves dekorācija: divsimt pēdu garš ātrijs — būvēts tai vakarā paredzētajai kronēšanas ballei. Tas sniedzās pāri orķestra bedrei, vēl aiz teātra dekorāciju ielādēšanas dokam, daudz tālāk skatuves kārbas ārsienu, ko Prāgas ķeizariskais inženierijas spīdeklis bija nojaucis tā, lai balles zāle — galerija — kā bezgalībā aizsniegtos tālāk par skatuves robežu taišņu sadures punktu perspektīvā. Ar astoņiem tūkstošiem ellu sarkana Bohēmijas audekla izdarināto skatuvi — dejas zāli — bija piepildījis viss Hābsburgu galms, dejodams pie teātra nodalījumu šūnās sablīvētā Antonio Saljēri impēriskā orķestra mūzikas. Skatuvi acij atklāja divas Venēcijas spoguļu falangas, kas daudzkāršoja drapērijas un zelta tīklojumu, kandelabrus un neīstu marmoru, mākslīgas karnīzes un dekoratīvas debesis. Tā bija jauna telpa — viņpus mākslas vai saprāta robežām — ģipša un auduma pasaule, kas pletās pāri proscēnijam vienai vienīgai naktij.
Šī Noštica nakts 1791. gadā ievilka ēras beigu zīmi. Franciju plosīja revolūcija, un tās karaliene, jaunā ķeizara māsa bija iegrūsta cietumā. Daudziem no seštūkstoš aristokrātiem uz Noštica skatuves zem Džovanni Tartini gleznotajām debesīm tā bija pēdējā tās pasaules deja, kādu viņi bija pazinuši, Venēcijas karnevāla pēdējais darbības cēliens — pēdējā no daudzajām maskarādēm.
Kā bērns Kazanova jau bija redzējis līdzīgas izrādes. Venēcijā ik gadu Svētās Jaunavas Marijas debesbraukšanas dienā, kad dodžs ceremoniāli salaulāja Republiku ar jūru un visa pilsēta atdevās karnevālam, venēcieši sagaidīja iedegamies savu teatri del mundo jeb “pasaules teātru” skatuves. Šie teātri bija divējādi. Viens no tā veidiem bija Republikas ierīkota skatuve-pontons, ko būvēja Svētā Marka mazajā skvērā kroņa apmaksātām izrādēm — cēlskanīgiem mītisku teiksmu un dievu leģendu sniegumiem ar krāšņi tērptiem aristokrātiem un uguņošanu. Taču bija arī mazas “brīnumlaternas” ielas skatuvītes turpat pašā Svētā Marka laukumā: tumsā izgaismots cildenais un groteskais, jaunajai, pārdrošajai visu redzēt kāro patērētāju pasaulei kameru-laternu iluminācijā izrādīti degunradži, māži, “amerikāņi” un “skati ar mīlību”. Pateicoties tam, teatri del mundo tika saukti arī citā vārdā — par mondi nuovi, jaunajām pasaulēm. Spriežot pēc piezīmēm, ko par saviem sapņiem atstājis Kazanova — un kas tikušas uzietas Prāgas arhīvā, kur tagad ir viņa nesistematizēto pierakstu krātuve (katram biogrāfam nenovērtējami satraucošs atradums) —, minētā nakts 1791. gadā šī venēcieša prātā bija atsaukusi daudzos teatri, un Noštica viņam sapņos atklājās sirreālās dejojošu augumu vīzijās; “acu āboli un deguni, katra dzimuma ģenitālijas un citas ķermeņa daļas, kas pēc formas man jo pazīstamas”. Šī gadsimta lieliskais hronists bija noraudzījies šai pēdējā dejā — sava Hābsburgu galma teatro del mundo radīšanā, kas ieguva skatuves gaismās žilbstošu, spoguļu daudzkāršotu, dekorācijā dejojošu, ņudzošu ķermeņu apveidu.
No Prāgas Kazanova atgriezās pie sava galda bibliotēkā aukstajā pilī Bohēmijā, kur strādāja. Viņa sapņus piestrāvoja nemierpilnas atmiņas, bet dienas vienoja nepārtrauktībā kāds grodāks stāstījums, kura publikāciju pašam nenācās pieredzēt: pirmsrevolūcijas laikmeta cilvēku un vietu, aromātu un garšu, kaisles un saprāta raksts. Kazanovas astoņpadsmitais gadsimts pats daudzējādā ziņā bija teatro del mundo — pasaule teātra maģijas varā. Atspulgotu teātra gaismās un tekstā, tā neīstuma skurbinātu, Kazanovas dzīvi — kā atklāts viņa piezīmēs un memuāros —, Venēcijas daudzkāršojošo, mainīgo perspektīvu un tās commedia dell’arte skolotā Kazanovas dzīvi strukturēja spēles ideja. Dzimis — tobrīd pasaules skatuves metropolē — Venēcijā, teātra ļaužu ģimenē, šīs pilsētas bagātās masku spēlmaņu tradīcijas garā viņš ceļoja visu dzīvi un — cauri visai Eiropai. Vēl vairāk, viņa baudu meklētāja uzvaras dzīvē un mīlā tika gūtas ar spēju sevi pārradīt, izspēlēt katru kārti rokā kā trumpi un dzīvot vienīgi spožajai tagadnei. Tai 1791. gada naktī, dzīvs juzdamies tikai, kamēr atcerējās un rakstīja, viņš nepalika nenovērtējis ironiju, ka viņa pasaule visasāk likās spējam izjust esamības prieku, baudot to pasniegtu uz skatuves. Viņa meistardarbs “Manas dzīves vēsture” kā neviens cits dokuments atdzīvina gadsimtu, kurā viņš dzīvoja, bet reibinošā, tīri aktieriskā aizrautība, ar kādu viņš kaldināja savu dzīvi, mums sniedz arī jaunas cilvēka patības izpratnes liecību. Kā zina jebkurš venēcietis, eksistē gan maska, gan tās slēptā substance, un austošais jauna meklējumu laiks tiecās izprast personību, aptverot abas.
