Tieši līdzās upei aizvijās maza, šaura ieliņa. Vasaras tveicē tās bruģi sedza dzeltenpelēki putekļi — gluži kā smalku modesdāmu vaigus klāj pūderis —, bet rudenī, kad caurām dienām lija, bruģis kļuva tik spīdīgs un gluds, ka tajā varēja ieraudzīt mākoņu atspulgus un, ja lūkojās īpaši vērīgi, tad arī pa kādai kaijai.
Ieliņai gar vienu pusi slējās nelielu māju rinda. Katru namiņu ieskāva žogs, bet iekšpus žoga kuploja ābeles, ziedēja puķes un sulīgi zaļā mauriņā kā salas pletās ogu krūmi.
Upe ieliņas otrā pusē plūda liela un rāma. Laiku pa laikam, cienīgi aizslīdot, to sakustināja kāds kuģis, prāmis, jahta vai laiva; tie peldēja te no jūras, kas slēpās tālumā un no ieliņas nemaz nebija ieraugāma, te uz jūru. Īpaši miglainās dienās vai arī rudens pēcpusdienās, kad pavisam agri satumst, kuģu un prāmju klātbūtni varēja samanīt vien pēc to tauru skaņām, kas neredzamas kūņojās kaut kur gaisā kā tādi pasaku radījumi, kamēr šo skaņu radītāji lēni un cieņaspilni peldēja, šķeļot upes ūdeņus un kaut kādā neizdibināmā veidā neapmaldoties.
Mazās, šaurās ieliņas namu rindā bija arī kāda īpaša māja. Tai bija divi stāvi un plaša veranda ar stikla sienām. Verandā stāvēja vecs tālskatis.
Šajā mājā dzīvoja suns, kurš labprāt stundām ilgi sēdēja stiklotajā telpā, lūkodamies tālskatī un domādams sarežģītas un lielas domas.
Upes otrā pusē bija osta.
Osta kā jau osta — ar visām pasaules ostām raksturīgo zivju smārdu, krāvēju sasaukšanos, kaiju majestātisko planēšanu vējā un alkatīgo rakņāšanos ostas miskastēs, sētas runču kautiņiem un vietējo dzērāju dūru vicināšanu, lielu un mazu kuģu, pacēlāju un strādnieku rosīšanos.
Laiku pa laikam no šīs ostas izbrauca arī pasažieru kuģi — tie devās kaut kur tālumā, uz vietām, par kurām vietējiem iedzīvotājiem nebija ne jausmas, ne intereses. Dažreiz šie pasažieru kuģi liegi un bezrūpīgi rikšoja pa viļņu mugurām, priecīgā nepacietībā traukdamies uz priekšu un aiz sevis atstādami līksmu cerību vagu, kas nopakaļ kuģim kā taka aizvijās pa upi tālāk uz jūru.
Bija arī reizes, kad pasažieru kuģi vilkās lēni un smagi, kā lielu un melnu bēdu kravu vezdami, dobji nopūzdamies un bez prieka un cerībām peldēdami pretī apvārsnim. Tādos brīžos pat miskastes kaķi kļuva pelēkāki, bet ostas strādnieki vēl vairāk saguma, it kā tos pie zemes spiestu tā pati nasta, kas kā neredzami blīvs mākonis ieskāva skumjos kuģus.
Kādu dienu — un tas bija precīzi nedēļu pēc kārtējā skumjā kuģa aizbraukšanas — ostā uzradās maza meitenīte. Dažs labs vietējais viņu bija manījis jau pāris dienu iepriekš — mazā ar bažīgi sarauktu pierīti un laiku pa laikam domīgi urbinādama snīpi bija klimtusi pa šaurajām ieliņām. Taču, ja kāds mēģināja izdibināt, ko viņa šeit dara un vai nav apmaldījusies, viņa cieši saknieba lūpas, caur pieri nopietni paskatījās uz jautātāju un aši devās prom. “Re, kā! Vecāki tādam mazulim jau ir iemācījuši nerunāt ar svešiniekiem. Tas gan gudri darīts!” cilvēki nodomāja un jau pēc brīža pievērsās citām lietām.
Meitenīte bija gadus sešus veca, lazdu riekstu krāsas matiem un medus krāsas acīm, tērpusies rūtainā kleitiņā, kurai virsū bija uzvilkts pelēkbrūns džemperis, bet šķērsām pār krūtīm bija pārlikta tumšzila soma. Viņas seja pauda gan raizes, gan nopietnību un negrozāmu apņēmību. Līdzīga sejas izteiksme bija arī mazam plīša lācītim, ko viņa turēja, cieši piespiedusi sev klāt.
