Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

KURŠ GAN NEBIJA DZIRDĒJIS PAR LAŠA KUNDZI? Katrā ģimenē bija kāds, kuram viņa palīdzējusi iekārtoties pilsētā un tikt pie ienesīgas vietas, ikviens personīgi vai pastarpināti pazina kādu, kam viņa darījusi labu. Nevienam par laša kundzi nebija bilstams kas slikts. Viņa bija tāda kā mūsu visu kopīgā ciltsmāte. Uz viņu varēja paļauties grūtos brīžos, viņa dāvāja ne vien tukšas cerības, bet arī īstas iespējas. Un tālākais, — tā visi sprieda, — jau bija katra paša ziņā. Ja biji čamma vai sliņķis, ja negribēji grozīties un pats čakli kustināt asti un spuras, nekāda laša kundze tev, protams, nevarēja līdzēt.
 Uzreiz gan jāsaka, ka es pats laša kundzi neesmu saticis nekad. Ilgu laiku man tas nešķita kaut kas īpašas uzmanības vērts, taču tā bija tikai viena no it kā sīkajām dīvainībām, kas — ja vien laikus tiktu pamanītas —, iespējams, jau krietni agrāk ļautu atklāt baiso patiesību, kas gaismā beidzot nāca tikai šoziem. Katrs pazina vai domāja pazīstam kādu, kurš laša kundzi kaut kad bija skatījis vaigā, un, ja šāda pazīšanās nebija tieša, tad ikviens vismaz zināja kādu, kurš bija sastapis kādu, kurš pilnīgi noteikti ar laša kundzi bija ticies vēl agrā jaunībā vai vismaz papeldējis viņai garām kādā saviesīgā pasākumā. Par laša kundzi runāja kā par ļoti, ļoti vecu, un jau tas vien viņu padarīja īpašu. Līdz tādam vecumam laša kundzei esot izdevies nodzīvot vienīgi tāpēc, ka viņai nekad neesot bijuši bērni. Vienkārši liktenis kaut kā tā iegrozījies. Taču tieši šī iemesla dēļ laša kundze kā pret saviem pašas miesīgiem bērniem izturoties pret ikvienu, pat vissīkāko pie viņas aizpeldējušo zivteli.
 Laikam jau laša kundzei tur pilsētā bija ārkārtīgi liela ietekme. Runāja, ka dažus viņa iekārtojusi darbā pa tirdzniecības līniju, citus — sabiedriskajā ēdināšanā; bija tādi, kas ar laša kundzes palīgu bija tikuši pat pie siltām vietiņām pašvaldības iestādēs un valsts institūcijās. Pats galvenais — tev pašam bija jābūt skaidrībai, ko tu savā dzīvē vēlies sasniegt. Skaidrs, ka tādas lietas laša kundze nevienam priekšā nevarēja pateikt. Viņa varēja tikai parādīt pareizo virzienu, aizlikt kādu labu vārdu un iekustināt straumi, kas tad tevi arī aiznesīs pie mērķa. Ja tavi mērķi bija gaužām pieticīgi, teiksim — kļūt par pārdevēju konditorejā vai lietotu apģērbu veikalā, tu taču nevari vainot laša kundzi, ka viņa tevi nav iekārtojusi darbā ministrijā vai valsts akciju sabiedrības valdē. Jā, un vēl runāja, ka par laša kundzes ārkārtīgi lielo ietekmi un autoritāti ne vien zemūdens iemītnieku vidū, bet pat pie cilvēkiem, liecinot tas, ka cilvēki uz savām naudām esot attēlojuši tieši laša kundzi. Pus pa jokam, pus nopietni viņi naudu tā arī dēvēja — par lašiem. Es jau nezinu, cik daudz šajos stāstos bija patiesības, tomēr nostāstus par laša kundzes izveicību sadarbībā ar cilvēkiem varēja dzirdēt itin bieži. Zvejas aizliegumi noteiktos gadalaikos un vietās, veiksmīga cīņa ar malu zvejniekiem vai uz ledus gabala jūrā ienesti makšķernieki, kas tomēr laimīgi izglābušies, — it visos šajos notikumos kaut kāda, bieži vien līdz galam neizprotama loma esot bijusi tieši laša kundzei. Katrā ziņā tā visi uzskatīja un bieži vien saprata pat no pusvārda. Mūsu zemūdens sabiedrībā jau vispār tā ir tāda diezgan izplatīta parādība.
 “Vai tu dzirdēji, ka?...” noplāta muti viens.
 “Tu runā par?...” lēnām atņem otrs.
 “Jā, jā...”
 “Protams, ar laša kundzes...”
 “Kā gan citādi!”
 Tikai nevajag pārprast — laša kundzes labvēlība vai pat aizbildniecība nebija nekāda nesavtīgā labdarība. Un to jau var arī ļoti labi saprast. Laša kundze savu palīdzību uz pilsētas pusi aizpeldējušiem censoņiem nebija liegusi daudzus gadus, iespējams, veltījusi tam pat visu savu mūžu, jo par jelkādu citu kundzes nodarbošanos līdz šim nekas nebija dzirdēts. Protams, šāda palīdzēšana nevarēja būt nekāda izprieca, drīzāk to varēja pielīdzināt pilnas slodzes sabiedriskajam darbam. Arī laša kundzei kaut kas bija diendienā jāēd, kaut kur jāmeklē patvērums un droši vien reizēm jāatļaujas arī pa kādai izklaidei. Samaksa par palīdzību laša kundzei nebija nekāda mazā, tomēr visi uzskatīja, ka tā ir taisnīga. Galu galā, ja jau tu grasījies iepeldēt dziļākos ūdeņos un devies uz pilsētas pusi, tu laša kundzei samaksāto summu ātri vien spēsi atpelnīt un sapratīsi, ka pilsētā to nebūt nevar uzskatīt par lielu naudu. Tāpēc daudzi no jaunajiem censoņiem, kas nāca no trūcīgām vai nepilnām ģimenēm, laša kundzei maksājamo summu mēdza aizņemties. Tādu lielu zivju, kas regulāri būtu gatavas ieguldīt savas privātās zvīņas jaunās paaudzes audzināšanā, izglītošanā un iekārtošanā darbā, pie mums jau nekad nav bijis, un tāpēc bija tikai apsveicami, ka laša kundze bija tik laipna mums palīdzēt arī šajā ziņā. Viņa bija gatava izsniegt bezprocentu aizdevumu ikvienam jaunulim, kurš bija apņēmības pilns mesties lielajā dzīvē, taču plānā maciņa dēļ nevarēja to atļauties. No laša kundzes puses tā būtībā bija vistīrākā labdarība un mecenātisms.
 Parasti iesākumā no aizpeldējušajiem vēl pienāca pa kādai ziņai, taču drīz vien tās kļuva arvien retākas, līdz beidzot apsīka pavisam. Un to jau varēja itin labi saprast. Tik tikko nonākuši jaunā vietā un guvuši pirmos panākumus, mūsu jaunie dedzīgi vēlējās padižoties ar sasniegto. Arī atmiņas par mājām, dzimtajām vietām un tuviniekiem droši vien vēl bija spilgtas un laiku pa laikam arī drusku skumjas. Tā nu mēs, mājās palikušie, saņēmām reizēm garākas, bet pārsvarā īsas ziņas par to, ka “šodien dabūju savu pirmo lielo algu”, “darbs nav grūts, bet atbildīgs”, “esmu ieguvusi tik daudz jaunu draugu” vai, piemēram, ka “dzīve pilsētā patiešām ir liels izaicinājums”.
 Tieši ar pilsētā iepeldējušo vēstulēm arī sākās šaušalīgie atklājumi, kas pašos pamatos iedragāja savstarpējo uzticēšanos visā zemūdens valstībā un, jādomā, atstās paliekošu un baisi pamācošu iespaidu vēl daudzām paaudzēm arī pēc mums.
 Kā jau minēju, laša kundzes pakalpojums darbojās nevainojami — nauda tika aizdota, nauda nonāca, kur pienākas, un bērni peldēja uz pilsētu. Visi bija laimīgi un apmierināti. Līdz brīdim, kad viena ne pārāk izglītota un vienkārša zivs, lai neteiktu: prasta dorša, — sapriecājusies par nupat uz pilsētu aizpeldējušās meitas straujajiem karjeras panākumiem, no meitas pa straumi pienākušo atklātnīti sajūsmināta bija parādījusi kaimiņienei — tādai pašai doršai. Protams, viņa bija gribējusi tikai palielīties. Kaimiņienes meita un dēls uz pilsētu bija aizpeldējuši jau pirms pusotra gada, un viņa pie katras izdevības uzskatīja par vajadzīgu ar to lepoties.
 “Manas mazās zivtiņas jau ir ārkārtīgi izdarīgas,” viņa mēdza burbuļot. “Būtu mūsu laikos tādas iespējas, būtu mums jaunībā tāda laša kundze, kas zina, kas zina...”
 “Mana mazā jau dikti talantīga,” citkārt viņa pakšķināja.