Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

2. nodaļa

Tu jau zini, sacīja mans tēvs, pirms tu nāci pasaulē, es biju profesors kādā universitātē Amerikā. Lai kļūt par tādu, man nācies arī ilgi un pamatīgi studēt. Sākumā domāju, ka nodošos literatūras apguvei. Vēlāk tomēr sapratu, ka patiesi stāsti man bija tuvāki pat par sacerētajiem. Ikviens literārs stāsts, ar ko saskāros, mani tā vai citādi noveda pie vēstures pētīšanas. Tā ka beidzot nolēmu tai nodoties pilnībā. Un mani ļoti iepriecina tas, ka vēsture saista arī tevi.
 Kādu vakaru, kad vēl studēju doktorantūrā, ļoti vēlu viens pats tupēju sava nodalījuma šaurībā universitātes bibliotēkas nepārredzamo grāmatu rindu vidū. Pacēlis galvu no sava lasāmā, pēkšņi aptvēru, ka kāds bija atstājis grāmatu, kuras muguriņu starp tām, kas rindojās plauktā virs mana galda, nekad nebiju manījis. Šīs jaunās grāmatas vāku greznoja smalka pūķa miniatūra, zaļa pret ādas vāka palsumu.
 Neatcerējos, ka jelkad būtu šo grāmatu redzējis, tāpēc nocēlu to un, neko īpašu nedomādams, pārlūkoju. Tai bija smalkas, pabalējušas ādas iesējums, kurš ietvēra, kā šķita, visai senlaicīgas lappuses. Grāmata viegli atšķīrās tieši pa vidu. Visam atvērumam pāri spārnus pleta pūķa kokdzelums ar garu savijušos asti, mežonīgs, nevaldāms zvērs ieplestiem nagiem. Pūķa ķetna turēja lapu ar vienu vienīgu gotu burtiem ievilktu vārdu: Drakulya.
 Tūlīt pat atcerējos Brēma Stokera romānu, kuru gan vēl nebiju lasījis, un manā bērnības kinoteātrī atkal un atkal redzēto Bēlu Lugoši plokam pie kādas nenozīmīgas kino zvaigznītes baltā kakla. Tomēr mulsināja paša vārda pareizrakstība, arī grāmata acīmredzami bija ļoti sena. Turklāt es biju zinātnieks, kas aizrāvies ar Eiropas vēsturi, un tā, pāris sekundes to pētījis, atcerējos, ko zīmīgu šai sakarā biju lasījis. Šis vārds patiesībā ir cēlies no latīņu vārda drakons jeb nešķīstais saknes, kā godināts Valahijas Vlads Tēpešs – Iesmotājs, Karpatu feodālis, kurš neiedomājami nežēlīgi spīdzinājis  savus dzimtcilvēkus un karagūstekņus. Tolaik pētīju tirdzniecību Amsterdamā septiņpadsmitajā gadsimtā, kālab neredzēju iemeslu pievienot tādu grāmatu manējām, un nolēmu, ka to būs aizmirsis kāds, kurš nodarbojas vai nu ar Centrāleiropas vēsturi, vai ar feodālajiem simboliem.
 Pašķirstīju vēl atlikušās lappuses – kad cauru dienu noņemies tikai ar grāmatām, ikviena no tām kļūst par draugu un vilina. Biju pārsteigts, ka visas pārējās – visas skaistās ziloņkaula toņa lapas – bija pilnīgi tukšas. Nebija pat titullapas, nemaz jau neminot atzīmes par to, kad un kur grāmata drukāta, nekādu karšu vai nobeiguma lapu, nekādu citu ilustrāciju. Neredzēja Universitātes bibliotēkas zīmogu, nedz arī lasītāja karti, spiedogu vai ieliktni.
 Kad vēl kādas pāris minūtes biju grāmatu apskatījis, atstāju to uz sava galda un nokāpu lejā pirmajā stāvā pie kartīšu kataloga. Tur patiešām bija atrodama kartīte ar ierakstu “Valahijas Vlads III (Tēpešs), 1431 – 1476 – Skat. arī Valahija, Transilvānija un Drakula. Nolēmu vispirms apskatīties kartē; ātri noskaidrojās, ka Valahija un Transilvānija bijuši divi seni tagadējās Rumānijas reģioni. Transilvānija ar tai dienvidrietumos piegulošo Valahiju izskatījās kalnaināka. Plauktos atradu, kā tobrīd šķita, visā bibliotēkā vienīgo tiešo drukāto liecību par attiecīgo priekšmetu, nelielu dīvainu 1890. gada sējumiņu, kurā apkopoti angļu valodā tulkoti apraksti par “Drakulu.” Aprakstu oriģināli bija drukāti tūkstoš četri simti septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un izdoti Nirnbergā. No Nirnbergas pieminēšanas man uzmetās zosāda; tikai pāris gadus agrāk biju uzmanīgi sekojis tur rīkotajiem nacistisko noziedznieku tiesas procesiem. Biju izrādījies tieši gadu par jaunu, lai pagūtu tikt iesaukts un pieredzēt karu, iekams tas beidzās, un biju pētījis pēckara periodu un sekas ar visu iedomājamo nepielaistā dedzību. Pamfletu sējumu rotāja vāka ilustrācija, vispārināta kokdzelumā atveidota vīrieša galva un pleci, vīrietim attēlā bija strups vērša kakls, tumšas galvassegas apslēptas acis, garas ūsas un cepure ar spalvu. Ilustrācija bija pārsteidzoši dzīva tik primitīvam atainošanas veidam.
 Zināju, ka būtu vajadzējis labāk turpināt aizsākto darbu, tomēr nevarēju atturēties, nepalasījis pirmo no pamfletiem. Tajā bija uzskaitīti daži Drakulas pāridarījumi viņa paša dzimtļaudīm un arī citiem cilvēkiem. Es varētu citēt to, kas tur rakstīts, pēc atmiņas, tomēr labāk ne, rakstītais bija ārkārtīgi nomācošs. Ar troksni aizcirtu sējumiņu un atgriezos savā lasītāja sēdeklī. Septiņpadsmitais gadsimts pārņēma mani savā varā līdz pašai pusnaktij. Atstāju dīvaino grāmatu aizvērtu uz sava galda cerībā, ka tās īpašnieks nākamajā dienā to būs tur atradis, un tad devos mājās gulēt.
 No rīta mani gaidīja lekcija. Iepriekšējā vakara nogurums vēl mocīja mani, tomēr pēc priekšlasījuma izdzēru pāris tases kafijas un atkal nonācu pie savām grāmatām. Antīkais izdevums vēl aizvien tur bija, tagad atvērts lappusē ar zvērojošo pūķi. Pēc nepietiekamajām miega stundām un uzbudinošās kafijas pusdienu vietā tas mani, kā mēdz rakstīt senos romānos, varen sakaitēja. Atkal, un jau daudz vērīgāk, aplūkoju grāmatu. Galvenais attēls nepārprotami bija kokdzelums, iespējams, viduslaiku zīmējums, lielisks izdevējmākslas paraugs. Man likās, grāmata skaidrās naudas izteiksmē varētu būt īsta vērtība, iespējams – tai bija personīga nozīme kāda pētnieka darbībā, tā acīmredzami nebija bibliotēkas īpašums.
 Taču noskaņā, kādā tobrīd atrados, man nemaz nepatika, kā tas viss izskatījās. Mazliet neiecietīgi aizcirtu grāmatu un apsēdos, lai līdz pat pamatīgai pēcpusdienas stundai rakstītu par tirgoņu ģildēm. Promejot apstājos pie reģistrācijas biroja un sniedzu sējumu vienam no bibliotekāriem, kurš apsolīja novietot to skapī pie “noklīdušajām grāmatām.”
 Nākamajā rītā astoņos, kad biju burtiski izkritis no gultas un nokļuvis līdz savam bibliotēkas darbgaldam, lai vēl pastrādātu pie rakstītā, grāmata atkal tur gulēja, rādīdama man savu vienīgo skaudro ilustrāciju. Jutu nelielu aizkaitinājumu – varbūt bibliotekārs bija mani pārpratis. Aši ievietoju to savā plauktā un, nodevies savām dienas nodarbēm, gādāju, lai ne reizi visas dienas laikā uz to vairs nepaskatītos. Vēlu pēcpusdienā man bija jātiekas ar savu kuratoru, un, sakārtodams vienkopus vajadzīgos papīrus, izvilku no plaukta un pievienoju nesamajam arī dīvaino grāmatu. Tā bija pēkšņa iedoma; nebiju domājis to paturēt, bet profesors Rosi aizrāvās ar vēstures noslēpumiem, un man likās, tas varētu viņu izklaidēt. Viņa plašās Eiropas vēstures zināšanas varētu palīdzēt pamatīgāk izprast tās piederību.
 Bija jau iegājies, ka tikos ar Rosi, tiklīdz viņš bija beidzis lasīt dienas lekcijas, un man patika klusi ienākt auditorijā, pirms viņš vēl bija beidzis pēdējo no tām, lai izbaudītu viņa akadēmisko meistarību. Tai semestrī viņš lasīja kursu par Vidusjūras senvēsturi, un man bija laimējies dzirdēt atsevišķu lekciju izskaņas akordus, ikviena no tām noslēdzās spoži un dramatiski, apliecinot viņa izcilās oratora spējas. Šoreiz ieslīdēju solā, lai vēl paspētu dzirdēt noslēgumu lekcijai par Sera Artūra Evansa veikto Mīnoja pils atjaunošanu Krētā. Auditorija bija patumša, plaša gotiska zāle, kura ietilpināja piecsimt bakalaureāta studentu. Tajā valdošais klusums iederētos pat katedrālē. Nekustējās ne dzīva dvēsele; ikviena acis bija piekaltas kompaktajai figūrai auditorijas priekšā.
 Rosi bija viens uz apgaismota paaugstinājuma. Reizēm viņš sāka soļot turp un atpakaļ, vārdos aplūkojot idejas, it kā apcerētu tās savas studijas vientulībā. Reizēm viņš pēkšņi apstājās, studentiem sastingstot zem viņa skata sprieguma, atsaucoties uz kādu  no viņa izteiksmīgajiem žestiem vai pārsteidzošajiem paziņojumiem. Viņš vairījās no katedras, neatzina mikrofonus un nekad neizmantoja pierakstus, lai gan reizēm izmantoja diapozitīvus, klauvēdams pie milzu ekrāna ar rādāmo kociņu, lai pārraidītu savu domu. Profesoram gadījās arī sasniegt tādu iedvesmas pakāpi, ka viņš, pacēlis pret debesīm abas rokas, metās pusskriešus pāri paaugstinājumam. Klīda pat leģenda, ka reiz viņš, aizgrābtībā par demokrātijas uzplaukumu Grieķijā pat pakritis tam pāri un tikpat acumirklīgi ticis atpakaļ uz kājām, ne pusvārdā neapraujot lekciju. Nekad nebiju uzdrīkstējies pajautāt viņam, vai tas atbilst patiesībai.
 Atradu viņu apcerīgā noskaņojumā, salicis rokas uz muguras, profesors soļoja šurp turp. “Sers Artūrs Evanss, iegaumējiet lūdzu, atjaunoja valdnieka Mīnoja pili Knosā pa daļai saskaņā ar paša arheoloģiskajiem atradumiem, daļēji, sekojot savai paša iztēlei, savai vīzijai par bijušo Mīnoja civilizāciju.” Viņš urbās ar skatu velvēs virs mūsu galvām. “Precīzu vēstures liecību viņa rīcībā nebija daudz, un viņš galvenokārt saskārās ar noslēpumaino. Tā vietā, lai izvēlētos precīzi sekot tiem pašiem dokumentiem, kas bija, viņš lika lietā iztēli, lai radītu apveidā satriecoši pilnīgu pils kompleksa veselumu – un cieta neveiksmi. Vai Sers Evanss kļūdījās, tā rīkodamies?”
 Te viņš aprāvās, gandrīz sapņaini vērdamies pāri nevaldāmu matu ērkuļu jūrai – “līmei”, ezīšiem, tīši apvalkātām vējenēm un atklātām jaunu vīriešu sejām (neaizmirsti, ka tie bija laiki, kad tādas universitātes bakalaureātā varēja studēt vienīgi jaunekļi, kaut gan tu, mīļo meit, droši vien varēsi iestāties, kur vien vēlēsies). Viņam pretī raudzījās pieci simti acu pāru. “Atstāšu jūs pārdomājam šo jautājumu.” Rosi smaidīja, tad spēji apgriezās un izgāja no gaismas loka.
 Auditorija atgūstoties pārmija elpu; studenti sāka sarunāties un smieties, pievākt savu studentu rocību. Rosi parasti pēc lekcijas vēl mēdza piesēst uz paaugstinājuma malas, ļaudams saviem dedzīgākajiem mācekļiem traukties pie viņa ar jautājumiem. Uz tiem viņš atbildēja vienlaikus nopietni un ar krietnu humora devu, līdz pēdējais jautātājs bija viņu atstājis, un tad es varēju viņam tuvoties, lai apsveicinātos.
 “Pol, mans draugs! Iesim kaut kur ārā, sasliesim kājas gaisā un runāsim holandiešu valodā.” Sekoja sirsnīgs belziens man pa plecu, un mēs kopā atstājām auditoriju.
 Rosi kabinets mani vienmēr uzjautrināja ar savu neatbilstību nodrāztajam priekšstatam par to, kā jāizskatās pusjukuša zinātnieka privātajai studijai: grāmatas rūpīgi sarindotas plauktos, ļoti moderns neliels kafijas automāts pie loga – lai kalpotu viņa mazajai vājībai, viņa galdu greznoja istabas augi, kas nekad neslāpa neaplaistīti, un pats profesors vienmēr bija nevainojami ģērbies tvīda biksēs un izcilas kvalitātes kreklā ar kaklasaiti. Viņa sejai ar spoži zilajām acīm piemita angļu grafiskā asā līniju skaidrība; reiz viņš bija man teicis, ka no tēva, kurš reiz uz visiem laikiem no Toskānas pārcēlies uz Saseksu, esot pārmantojis tikai spēju novērtēt labu pavārmākslu. Rosi seja vērotājam atspoguļoja tik skaidru un sakārtotu pasauli, kāda bija kaut vai sardzes maiņa pie Bekingemas pils.
 Gluži kas cits bija viņa prāta dzīve. Pat pēc četrdesmit striktas akadēmiskās pašdisciplīnas gadiem viņa intelekts cīkstējās ar pagātnes paliekām, kūsāja nemierā ar neizzināto. Viņa enciklopēdista darbība jau sen bija likusi viņa vārdam izskanēt tālu aiz akadēmisko apgādu robežām daudz plašākās izdevēju aprindās. Tiklīdz pielicis punktu vienam pētījumam, viņš jau ķērās pie cita darba, nereti krasi mainot zinātnisko ievirzi. Tādējādi viņa padomdevēja atbalstu meklēja neskaitāmu priekšmetu studenti, un varēja sacīt, ka man ļoti veicies, iegūstot tādu kuratoru. Man nav bijis arī sirsnīgāka, labāka drauga par viņu.