Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

18. NODAĻA

SIEVA — ATRADUMS SPIEGAM

1

Militāri diplomātiskās akadēmijas Pirmajā un Otrajā fakultātē pieņēma tikai precētos. Trešajā fakultātē sievas esamība nebija obligāta, jo izlūkiem bija paredzēts strādāt Padomju Savienības iekšienē vai iekaroto valstu teritorijā.
 Dažreiz GRU nogaidīja — ir kandidāts stratēģiskajam līmenim, tikai, lūk, bēda — neprecējies. Lai notiek, pagaidīsim. Ja pēc pāris gadiem neapprecēsies, ņemsim Trešajā fakultātē.
 Bet tas puisis dienē, būdams pilnīgi pārliecināts, ka ģimene ir nasta, ka virsnieka jaunība jāatdod dienestam, bet precēties vajag tikai pēc tam, kad kaut ko dzīvē esi sasniedzis, noteikti ne agrāk par trīsdesmit gadu vecumu. Un kā lai viņš zina, ka kāds viņu uzmanīgi novēro un kaut ko no viņa gaida!
 Un, lūk, reiz, vēl pirms divdesmit piecu gadu vecuma, viņš satiek savu vienīgo. Par to tie, kam pienākas, ziņoja tur, kur pienākas. Un jauno pāri izsauca uz Maskavu.
 Jāuzsver īpaši — Galvenajā izlūkošanas pārvaldē neuzņēma viņu vienu. Pieņēma viņus abus, pāri. Ja vīram viss veidojās lieliski, bet ar sievu kaut kas nebija kārtībā, pāri nodeva kādam zemākam izlūkošanas līmenim, bet reizēm vispār izslēdza no izlūkošanas. Piemēram, ja sievai jau mācību laikā radās kādas problēmas ar veselību (paaugstināts asinsspiediens vai vēl kaut kas), tad vīru pārcēla uz Trešo fakultāti, un kopš šī brīža sievas veselības stāvoklis viņa dienestu vairs neietekmēja.
 Saprotams, ka to studentu dzīvokļi, kuri mācījās Pirmajā vai Otrajā fakultātē, tika noklausīti. To neafišēja, taču arī nenoliedza. Mūsu ģimenes noslēpumi tiem, kam vajadzīgs, nebija noslēpumi, tas mums kļuva skaidrs no sarunām ar zampoļitu, kursa priekšnieku, fakultātes priekšnieku un citiem atbildīgajiem biedriem — viņiem bija zināmas tādas mūsu personiskās dzīves detaļas, par kurām varējām zināt tikai mēs paši un mūsu sievas.
 Lai kādas izveidotos pāra attiecības, lai cik brīnišķīgas tās būtu, nevienam neizdevās izvairīties no ģimenes konfliktiem — tāda ir dzīve. Un te sava teikšana bija psihologiem. Ir dažādi skandāli. Kas mīlējas, tas ķīvējas. Uzmanīga noklausīšanās un rūpīga analīze deva atbildi uz jautājumu, vai viņiem tas ir nopietns ķīviņš vai tikai nerrošana. Ja konflikti bija nopietni, pāri noņēma no distances.
 Laulātā pārī nav un nevar būt vienlīdzības. Vienmēr vada kāds no abiem. Ja noskaidrojās, ka galvenā ģimenē ir sieva, bet noskaidrots tas tika ātri, tad pāri uzskatīja par nederīgu tālākajam dienestam šajā izlūkošanas līmenī. Tiesa, kas tāds notika reti, jo šo jautājumu pētīja jau sākotnējās atlases etapā. Ja noskaidroja, ka ģimenē virsvadība ir sievai, GRU momentāni zaudēja interesi par tādu pāri.
 Sievietes galvenā bioloģiskā loma šajā dzīvē aprobežojas ar pēcnācēju radīšanu. Ja pārim līdz vīra izlaiduma brīdim Militāri diplomātiskajā akadēmijā kādu iemeslu dēļ nebija bērnu, tad tālāk par Austrumvāciju tāds pāris neaizbrauca.
 Interesanti, ka KGB Pirmajā galvenajā pārvaldē sievu atlases jautājumam pievērsa ievērojami mazāku uzmanību. Nonāca līdz tam, ka cilvēki dzīvoja laulībā desmit, piecpadsmit vai divdesmit gadu, bet pēc tam izšķīrās. Neapšaubāmi, tāda attiecību attīstības dinamika ietekmēja darba kvalitāti un arī pati par sevi bija satraucoša pazīme, ka katram no pāra ir kādas psiholoģiskas problēmas. Grūti teikt, kur skatījās KGB psihologi. Vai tiešām jau sākumā nevarēja noteikt, ka pāris nav stabils? Vai tiešām nevarēja atsijāt tādus cilvēkus atlases un sagatavošanas laikā?
 Padomju militārās izlūkošanas zemākajos stāvos šķiršanās atgadījās tāpat kā visur. Bet tikai ne pašā augšējā līmenī. Te nestabilus pārus mērķtiecīgi atklāja un bez žēlastības no tiem atbrīvojās. Ja pāris nonāca līdz Militāri diplomātiskās akadēmijas Pirmās fakultātes izlaidumam, tā bija savdabīga attiecību kvalitātes garantija — varēja pilnīgi droši teikt, ka viņu laulība nebeigsies ar šķiršanos. 

2

GRU virsnieku sievu sagatavošana bija pamatīga. Vispirms mūsu cīņu biedrenēm, tām, kuras vēl nebija paspējušas radīt atvases, bet tādu, ņemot vērā vecumu un darba specifiku, bija vairākums, paskaidroja, ka dzimtene no viņām gaida pēcnācējus. Bērni stiprina ģimeni, bet izlūka ģimenei nepieciešamas palielinātas stiprības rezerves. Tāpēc, Vaļa (Maša, Taņa un tā tālāk), aizmirsti par visu un ķeries pie šī paša svarīgākā jautājuma.
 Kad pēcnācējs ieradās pasaulē un paaugās līdz četriem mēnešiem, jaunajai māmiņai maigi ieteica atdot atvasi vecmāmiņai, bet pašai nopietni pievērsties mācībām.
 Galvenais priekšmets, ko pasniedza GRU virsnieku sievām (pēc marksisma-ļeņinisma filozofijas, protams), bija VSR — militāri stratēģiskā izlūkošana. Meitenītēm, īpaši tām, kas nav atnākušas no izlūkošanas zemākajiem stāviem, vajadzēja paskaidrot, kur viņas nokļuvušas un kāda būs viņu kalpošanas jēga dzimtenei. Viņām stāstīja, kāpēc vajadzīga aģentūra un kā tā vervējama. Viņām mācīja atklāt izsekošanu, nonākt pie slēptuvēm, ielikt un izņemt materiālus, izvietot un pārbaudīt grafiskos signālus. Viņām rīkoja praksi — paklīst pa Maskavu ar demonstratīvu izsekošanu un slepenu izsekošanu, bet pēc tam vēl ar jaukta tipa izsekošanu. Viņām skaidroja, kā uzvesties provokācijas vai apcietināšanas gadījumā.
 Sagatavošana notika tieši dzīvokļos. Jaunajai ģimenei deva trīsistabu dzīvokli. Pēc padomju mērauklas trīsistabu dzīvoklis divu cilvēku ģimenei (pēcnācējs lielāko daļu laika tika audzināts pie vecmāmiņas) — neredzēta greznība. Paskaidroja — trešā istaba nav jūsu. Varat to izmantot, bet noteiktās dienās mēs tur rīkosim nodarbības. Šādā dzīvoklī pulcējās 5—7 draudzenes ar vienādu likteni, saimniece lika uz galda tēju ar ievārījumu, atnāca vadītājs Vladimirs Ivanovičs vai Pjotrs Nikolajevičs un stāstīja pamācošus stāstus.
 Pēc teorijas nāca prakse Rečnoi vokzal vai Serebrjanij bor rajonā. Nekādu eksāmenu, tikai draudzīgas sarunas, kas radīja priekšstatu par to, kura ir apguvusi materiālu un kurai nepieciešama papildu sagatavošana.
 Citu priekšmetu vidū — tās valsts izzināšana, kurā paredzēts strādāt, aģentūras psiholoģija, operatīvā tehnika, diplomātiskā etiķete. Viss notika it kā neformāli, bez atzīmēm un bez diplomu izsniegšanas mācību beigās, taču apmācība bija ļoti nopietna. Tās mērķis bija pamatīgi izpētīt mūsu cīņas biedrenes un sastādīt izsmeļošu psiholoģisko portretu katrai no viņām.
 Virkni priekšmetu sievas apguva patstāvīgi, tajā skaitā svešvalodu, stenogrāfiju un mašīnas vadīšanu. Tam tika izsniegta nauda — ej un pieraksties kursos, dzimtene visu apmaksās.
 Militāro pakāpju šajā izlūkošanas līmenī sievām nebija. Ja militārās izlūkošanas zemākajos līmeņos sieva bija seržanta vai virsnieka pakāpē, tad pēc vīra uzņemšanas Militāri diplomātiskās akadēmijas Pirmajā vai Otrajā fakultātē sievu ieskaitīja rezervistos. 

3

Pirms pāra izbraukšanas ārzemju komandējumā cīņu biedreni obligātā kārtā izsauca uz stiklotu ēku Horoševā. Ar viņu aprunājās, tad paziņoja lēmumu.
 Un, lūk, jauns pāris ar divgadīgu meitu uz rokām (bet meita māti nepazīst, prasās pie vecmāmiņas) ierodas naidīgā kapitālistiskā valstī. Vīrs izlūks ķeras pie darba, bet rezidents izsauc sievu, nopietni ar viņu aprunājas un pieņem lēmumu, kādu darbu konkrētajai cīņu biedrenei var uzticēt.
 Darba daudz. Vispirms jau Tehniskajā dienestā un radiopārtveršanas postenī. Vietējā policija un pretizlūkošana par kaut ko pļāpā, bet mūsu cīņu biedrenes klausās neiejaucoties. Klausās dienu un nakti.
 Amatu skaits katrā vēstniecībā ir ierobežots. Turēt Tehniskajā dienestā veselu grupu virsnieku neviens neļaus. Tāpēc tās sievas, kam bērni jau paaugušies, strādāja noklausīšanās darbu. Tehnikas aiz rezidentūras bruņu durvīm daudz, un tā ir pat ļoti dažāda, darba pietiek visiem.
 Tātad izsauca gudrais rezidents jauno māmiņu un lēma, kā rīkoties.
 Jāsaka tīra patiesība — ne visi rezidenti bija ļaundari. Nereti rezidents atbraukušā virsnieka sievu rezidentūras ikdienas darbā neiesaistīja, bet teica: nodarbojies ar ģimeni, audzini meitu, nebūtu slikti arī otru bērnu iekopt. Tavs pienākums šobrīd ir šāds: vīram katru rītu ir jābūt gatavam jebkura partijas un valdības uzdevuma pildīšanai — pabarotam, tīrās un izgludinātās drēbēs ietērptam un palaistam uz darbu ar skūpstu un labiem novēlējumiem. Darbs viņam ir smags, man tas tev, dūjiņ, nav jāskaidro. Bet vēlā naktī, kad mājās atgriezīsies viegli iedzēris, nikns un briesmīgs, nezāģēt, ar tincināšanu nekaitināt, asinis nesūkt un uz nerviem nekrist — tie viņam tāpat uz sabrukuma robežas. Ja arī kaut kur iedzēra, tad tas — dzimtenei par godu un Komunistiskās partijas uzdevumā. Neuztraucies, viņš tiek pieskatīts, pie manis draiskulībām nenodosies.