Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

LAIMĒ noslēpuma nav.
 Cik līdzīgi ir nelaimīgie! Kāds pagātnes pārdzīvojums, kāds aizliegums, trieciens patmīlībai, kāda mīlas dzirksts, ko noslāpējis izsmiekls, vai, vēl ļaunāk, vienaldzība tos nelaiž vaļā vai viņi — to, un tā viņu dienām uzgulst vakardiena. Laimīgais nelūkojas atpakaļ. Viņš dzīvo tagadnē.
 Bet te arī tās izliktais slazds. Tagadne nevar atklāt vienu — jēgu. Laimība un jēgpilnība iet šķirtus ceļus. Lai atrastu laimi, cilvēkam vajag tikai dzīvot šim mirklim; viņam burtiski jādzīvo mirkļa dēļ. Bet, ja viņš grib saskatīt nozīmi — savu sapņu nozīmi, savu noslēpumu, savas dzīves nozīmi —, cilvēkam jāatkāpjas pagātnē, lai cik arī tumšā, un jādzīvo, lai cik arī nedrošai, nākotnei. Tā daba mūs kārdina ar laimi, ar jēgu, paģērot vien to, lai izvēlamies starp tām.
 Pats arvien esmu izšķīries par labu jēgai. Tas laikam arī man lika svētdienas, 1909. gada 29. augusta, vakara karstumā un gūzmā snaikstīt galvu Hobokenas ostas pūlī, gaidot uz Nord-deutsche Lloyd tvaikoņa “Džordžs Vašingtons” ierašanos mūsu krastā no Brēmenes ostas ar tieši to vienīgo personu uz klāja, kuru visvairāk vēlējos iepazīt.
 Arī septiņos vakarā no kuģa vēl nebija ne miņas. Mūs ar Eibrahamu Brilu, manu draugu un eskulāpisko kolēģi, uz ostu bija atvedis kopīgs mērķis. Viņš tikko valdīja satraukumu, bez mitas rosīdamies un smēķēdams. Karstums aizvien turējās bendējošs, gaiss — biezs zivju smakā. Ūdeņus priekšā aprija bieza migla, it kā jūra tvaikotu. Tālāk reidā grūti taurēja acij apslēptas sirēnas. Pat vaimanājošās kaijas varēja vienīgi dzirdēt, ne saskatīt. Manās drastiskajās iedomās, kas sāka uzmākties, “Džordžs Vašingtons” miglā uzskrēja sēklī, un divdesmit pieci simti tā pasažieru apslīka Brīvības statujas piekājē. Jau pienāca mijkrēšļa stunda, bet termometra stabiņš nenoslīdēja ne par matu. Mēs gaidījām.
 Tad pēkšņi visu pārvērta baltais milzu kuģis, ne zīme pie apvāršņa, nē, — milzu mamuts, tas iznira no miglas mūsu acu priekšā visā savā baigumā. Šī parādība atsvieda soli atpakaļ vienā elpā iesaukušos gaidītājus. Bet ilūzijas vara bija lauzta, ieklaigājoties ostiniekiem, ar tauvu pārmešanu un ķeršanu, ar kņadu un jezgu. Aizritēja vēl dažas minūtes, un izlādētāju leģions jau tvēra pēc atvestās kravas.
 Brils, saukdams man, lai sekoju, iegrozījās pūlī, kas vēlās uz trapa pusi. Viņa centieni tikt uz klāja tika noraidīti; nevienam neļāva ne uzkāpt uz kuģa, ne to atstāt. Aizritēja vēl stunda, pirms Brils ieķēra manā piedurknē un pamāja uz trim pasažieriem, kas jau atradās uz nolaižamā tiltiņa. Pirmais šai trio bija cienījams, nevainojami kopts vīrs sirmojošiem matiem un bārdu, kurā uzreiz pazinu nevienu citu kā Vīnes psihiatru Dr. Zīgmundu Freidu.