Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Ja guļu vienos palagos ar mīlestību, viss kļūst iespējams, pieļaujams, pieņemams

Laiku pa laikam nākas sastapties ar robežām — īpatnējām, patvaļīgi pārvietojamām svītrām, pie kurām pietuvojoties, no lūpām izlaužas: “Nē!” Jo ilgāk dzīvoju, jo robežas kļūst netveramākas, grūtāk novaldāmas, arvien mazāk pakļaujas prātīgai kušināšanai un kur nu vēl izpētei. Kas? Kur? Kāpēc? Uzspiesta morāle? Bērnībā izloloti kompleksi? Bet varbūt vienaldzība vai slinkums piezogas no mugurpuses, sagrābj aiz kumbra un paģēr apstāties?
 Visvairāk es mulstu, ja sākas spriedelējumi par robežām seksā. Šeit gan būtu vietā piebilst “seksā pa manai modei”. Modei, kura, riskēdama kļūt smieklīga un novecojusi, tomēr ar katru šūnu pieprasa mīlestības klātesamību — izmisīgi, maigi, vēl joprojām neielaizdamās kompromisos kā tāds spurains pusaugu skuķis. Ja guļu vienos palagos ar mīlestību, man nevar nodarīt pāri, mani nav iespējams pazemot, noniecināt, izvarot, piesmiet, nepatīkami samulsināt galu galā. Gluži tāpat, kā to nevaru izdarīt pati, jo tad kļūst vienalga — cik daudz, kā, kāpēc, tikai baudīt, sniegt sevi, dot un ņemt, piedot un ļauties, just un sajust, jautāt un atbildēt. Viss kļūst iespējams, pieļaujams, pieņemams — gan tas, ko dari pats, gan tas, no kā prieku gūst citi.
 Kaut kur lasīju, ka ļaudis, kas pēta seksuālās perversijas, vispirmām kārtām cenšas atrast cēloņus, kāpēc viens vai otrs cilvēks uzbudinās no lietām, kas citiem šķiet pilnīgi aseksuālas vai vienaldzīgas. Viņi ir noskaidrojuši, ka mīlestības jūtas izraisa organismā gluži tādas pašas ķīmiskas reakcijas kā bailes un dusmas, tādejādi stimulējot iekāri, izraisot vēlēšanos. Tad atliek tikai atrast, no kā un kāpēc katrā no mums rodas dusmas vai bailes (jo mīlestībai, šķiet, tā arī būs lemts palikt neizpreparētai), un, kad tas ir izdarīts, godīgi atzīties pašam sev — vai tas, ko es daru, ir perversi vai nav, jo neviens paviršs no malas lūrētājs jau nespēs atšķirt, kur beidzas mīlestības brīvība un sākas visdažādāko ierobežojumu uzspiestās uzvedības dīvainības.
 Es izvēlos seksu mīlestībā, seksu brīvībā... Nu re, jau atkal esmu novilkusi robežu — šeit “jā”, tur “nē”, rrr — kā man tas netīkas! Bet ne jau dēļ morāles principiem, nē, es vienkārši ne-spē-ju savādāk. Nevaru, un viss, kaut noslāniet. Varbūt tam pamatā ir slinkums, varbūt spēcīgs pašaizsardzības instinkts, bet varbūt vēlme nezaudēt cerību, ka mīlestība beidzot nu ir tā, kura liks aizmirst par robežām. Vismaz orgasma laikā.
 Un vēl viena lieta priecē mani — es to saku tikai par sevi. Un tikai sevi atļaujos mērīt margrietiņu kategorijās — “mīl, nemīl, mīl...”.
 Gan piebilstot — nevērtēšanu, nedalīšanu labajā un ļaunajā man nācās mācīties ilgi jo ilgi. Ir diezgan grūti saprast, kas tu esi un ko vēlies, ja neesi dievs vai vismaz dieviete.
 Bērnībā es mitu pie purva. Manas mājas atradās šajā pusē, otrpus dzīvoja citi — aiz akačiem, sūnainiem staignājiem, rāvaina ūdens lāmām. Ne viens vien noklīdis lopiņš, meklēdams leknākas ganības, nonāca tur, kur zāle vienmēr zaļa un saule spīd mūžīgi. Toreiz es domāju, ka aizpurvieši ir ļauni ļaudis — kā gan citādi šie būtu apmetušies tur, kur nav iespējams nokļūt. Un tomēr es mēdzu stundām sēdēt Kailajā kalnā pašā purva malā un, piespiedusi muguru vecajai, dobumainajai vīksnai, lūkojos tālumā. Uz dūmu strūkliņām, uz sīksīkajiem ļautiņiem, uz vēl niecīgākajiem suņiem viņu pagalmos. Vēroju, sapņoju, iedomājos sevi TUR. Un man nez kāpēc radās pārliecība, ka arī ļaunie noteikti zina, ko nozīmē laime, ja reiz dūmeņos turas siltums un suņu rejās saklausāms prieks.