Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Trešdiena, 1989. gada 16. augusts

Milvoki pilsēta nav slavena. Neticiet Joseph Schlitz alus darītavas reklāmām, kas kopš 1871. gada apgalvo, ka Schlitz ir “alus, kas Milvoki padarījis slavenu”. Tie ir salti meli. Būdams pusaudzis, Milvoki centra iedzīvotājs, es biju tikpat anonīms kā jebkurš cits Amerikā. Caur manas pilsētas sarūsējušajām ūdens caurulēm nekādā brīnumainā veidā neplūda slava. Tā neslēpās apkaimes aiznaglotajās mājās un betona noliktavās.
Ar vai bez Schlitz, mana ģimene dzīvoja četrstāvu namā 8. sektora dzīvojamā rajona nomalē. Mēs mitinājāmies vienā augšējā stāva spārnā. Māte ar līmlenti virs mūsu pastkastītes pielīmēja zīmīti ar dzīvespriecīgi sarkanu uzrakstu: 

Jūs sveic Baložu ģimene!
Ienāciet pie mums 7. dzīvoklī!
Laipni lūdzam!

 Balodis ir Latvijas putns. Mēs bijām maza, no Padomju Savienības imigrējušu baložu ligzdiņa — tikai mēs trīs —, saspiedušies kopā pilsētas gruvešos.
 Jā, dzīvoklis bija noplucis. Bet cerīgi noplucis, noplucis ar dvēseli. Atskatoties pēc piecpadsmit gadiem, jāatzīst, ka tam piemita zema budžeta gaisotne. Pie sienām piesprausti plakāti jeb, pareizāk sakot, deviņarpus reiz vienpadsmit collu lielas afišas, ko māte bibliotēkā bija uzmanīgi izplēsusi no žurnāliem. Tur karājās dažāda veida reklāmas: Coca-Cola, Wrangler Jeans, Toyota Camry. Jebkas košās krāsās vai kas liecinātu par pircēja turību. Viņa tās piesprauda aiz plastikāta loksnēm, un vakaros tās atstaroja lampas gaismu un mirdzēja. “Šī, mans dārgais,” viņa mēdza teikt, “ir visskaistākā reklāmas afiša, vai tev tā nešķiet?”
 Dzīvojamā istabā pie galvenās sienas karājās milzīgs vainags, dzeltens pinums, kas veidots galvenokārt no salmiem un kaltētām puķēm. Ja paberzēja šo vainagu, tas it kā nesa laimi, tāpēc uz grīdas zem rotājuma vienmēr bija saberztu salmu pēdas. Salmu pinums kopā ar atvērto sālstrauciņu uz ēdamgalda — mājīgai smaržai un pārticībai — man lika justies gandrīz kā šķūnī.
 Dzīvoklī bija piecas telpas: virtuve, vannas istaba, divas guļamistabas un dzīvojamā istaba. Mēs ēdām virtuvē pie galda, tikai mēs trīs, tāpēc reizēm kļuva nedaudz vientuļi. Bet manam tēvam tas bija luksusa kalngals. “Juri,” viņš reiz teica, “par tādu dzīvokli kā šis Rīgā tev būtu jānodod VDK vismaz četri kaimiņi.” Viņam patika biezais tepiķis ar olīvkrāsas pinkām. Mājās viņš mēdza staigāt basām kājām. Tēva pēdas bija milzīgas un spalvainas un nedaudz oda pēc vecuma. Viņam patika šļūkāt ar vecīgajām kājām pāri tepiķim, izbaudot tā bagātīgās pinkas.
 Tomēr tas vienmēr beidzās ar dzeršanu uz balkona. Es tiešām domāju, ja laiks būtu nedaudz atsaucīgāks, viņš tur arī gulētu, satinies kaprona guļammaisā, un blenztu zvaigznēs. Reizēm vasaras naktīs, kad vecāki nestrīdējās, viņi stāvēja ārā mulsinoši tuvu viens otram un dzēra vīnu. Šādi brīži man lika steigties uz guļamistabu, kur, nokaunējies par viņu mīlestību, ierakos zem segām un baterijas gaismā mēģināju lasīt.

Tētis bieži stāstīja, ka pirmie latvieši Viskonsinā ieradušies 1903. gadā. Izveidot saimniecības Milvoki rietumos viņus vilināja uzņēmums The Wisconsin Valley Land. Latvieši ieradās kopā ar horvātiem un lietuviešiem, bulgāriem un slovākiem, armēņiem, somiem, poļiem, ukraiņiem un melnkalniešiem. Masveidā izceļojuši no Austrumeiropas — imigranti nepārtrauktā straumē plūda no Donavas austrumiem —, šie latvieši kļuva par rūpnīcu strādniekiem, fermeriem un pieklājīgiem vidusmēra Amerikas pilsoņiem. Viņi nodibināja paši savu Latviešu evaņģēlisko luterāņu baznīcu — pie Vovatosas, priekšpilsētiņā divdesmit jūdzes uz rietumiem. Viņi atvēra firmas veikaliņus un sāka izdot laikrakstu latviešu valodā.
 Bet līdz 1989. gadam lielākā daļa šo bodīšu jau bija slēgta. Laikraksta izdevniecība durvis vēra ciet 1971. gadā. Daži vecie draudzes locekļi, kas pulcējās katru svētdienu, lai vilktu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils” meldiņu, dziedāja aizvien vārgāk. Taču uz mums kā iekšpilsētā dzīvojošiem latviešiem tas neko daudz neattiecās. Tēvam labāk patika apmeklēt katoļu baznīcu, kas atradās divu kvartālu attālumā no mūsu mājas. “Dievmaizīte tur ir garšīgāka,” viņš man paskaidroja. “Vairāk garšo pēc maizes, nevis mīklas un ciešanām.” Kad apmeklējām misi — lielākoties vissvētākajās no svētajām dienām —, mēs devāmies uz Svētā Filipa katedrāli. Tās torņu smailes, krāšņi izrotātas ar fantastiskām figūrām, slējās pāri Mičiganas ezeram kā veltījums Viktorijas laika gotiskajai arhitektūrai.
 Tā kā Milvoki iekšpilsētā nebija latviešu veikaliņu, mana mamma iepirkās poļu bodītēs Sautkinikkinikas avēnijā. Pilsētā pavadītajos gados viņa iemanījās apgūt dažus izteicienus poļu valodā, un tā nu ar savām ierobežotajām valodas zināšanām viņa kaulējās ar pārdevējiem, izsakot nicīgas piezīmes. Kad biju brīvs no skolas, es viņai pievienojos. Šajā trešdienā, divas reizes šķērsojot Milvoki upi, mēs pārgājām abiem Viskonsinas avēnijas paceļamajiem tiltiem un dzelzs tiltam, kas seko aiz tiem. Kad sasniedzām Zigorski — viņas iecienītāko mazo veikaliņu —, manas kājas sāpēja un pulsēja. Tomēr tā bija mamma, un viņai vajadzēja noteiktu daudzumu Austrumeiropas pārtikas produktu.
 Zigorski pirmkārt bija poļu kulinārijas veikals. No griestiem nokarājās desu virtenes. Saldētavas lete pārbāzta ar dažādiem marinētiem produktiem — olām, gurķiem, sēnēm, milzīgā burkā ar diļļu sālījumu peldēja pat cūkas smadzenes. Neviens nepirka cūkas smadzenes. Pieļauju, ka tās bija tikai dekorācijai. Mamma meklēja svaigas siļķes — viņai nederēja siļķe skārda kārbā; to var atrast jebkurā lielveikalā, viņa teica. “Mums būs garšīga maltīte, pēc kādas pēdējā laikā esmu ilgojusies,” viņa jau priecājās.
 Kad mamma vīram aiz letes prasīja zivi, viņš sarauca pieri un paziņoja, ka siļķes ir beigušās. Varbūt kāda būšot pēc nedēļas, viņš piemetināja un sakrustoja smagās rokas uz krūtīm. Vīram bija balts priekšauts un maza trīsstūrveida cepurīte. Priekšauts notašķīts ar asinīm, viscaur lieliem traipiem. Ievēroju, ka viņa sirmot sākusī vaigubārda sniedzās līdz pat žokļa apakšai.
 “Tu, nelieti,” mamma iesaucās. “Nemelo man.”
 Ja jau agrāk nebūtu pieredzējis mātes iepirkšanos, sāktu uztraukties. Tajā brīdī sievietei, kas stāvēja netālu no ceptajiem produktiem, aiz pārsteiguma aizrāvās elpa un no rokām izkrita kūka. Tā izšķīda, izsmērējot glazūru plašā, baltā lokā viņai pie kājām. No dibenistabas izsteidzās Zigorski darbinieks ar slotu.
 “Nemaz nelamājies!” pārdevējs noteica. Tad, pacēlis balsi, jautāja: “Vai vēl kādam palīdzēt?” Lai gan veikalā bija vēl pāris pircēju, neviens, šķiet, nevēlējās iesaistīties šajā strīdā. Māte palika apņēmīgi stāvam.
 “Es zinu, ka tev ir siļķes, nelieti tāds,” māte atkārtoja. Tad viņa piemeta pāris teikumus poļu valodā. Tie skanēja ļauni un spalgi, no vīrieša sejas izteiksmes varēju noprast, ka viņa nerunā pārāk pieklājīgi. Pārdevējs pašūpoja galvu un, neko neteicis, nozuda dibentelpā.
 Tā iepirkās tajos laikos. Mamma Padomju Latvijā iegūtās zināšanas pielāgoja Amerikas tirgum. Kad pārdevējs pazuda no kases, viņa maigi noglāstīja manu roku. “Neuztraucies, Juri,” māte mierināja, “viņš tūlīt atgriezīsies ar siļķi.”
 Zigorski piedāvāja arī plašu olīvu klāstu. Tās stāvēja vaļējās muciņās netālu no durvīm, zaļas, melnas un brūnas. Man patika stāvēt pie olīvām un dziļi ieelpot to aromātu. Plaušas pieplūda ar etiķa smaržu, es saviebos, kad no tās sāka nedaudz reibt galva. Nopētīju veikala sienas. Visas iespējamās vietas bija nokrautas ar precēm — sausiņu un cepumu kārbām un kaltētu gaļu, ko pārdeva gabalos. Veikalā pārdeva preces no dažādām Austrumeiropas valstīm. Sienas rotāja karogu virknes, es atpazinu Bulgārijas, Albānijas, Polijas un Dienvidslāvijas karogu.