Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Asara

Asara sapņoja, ka viņu pamodinājuši soļi. Pavisam, pavisam sīki solīši. Pēc skaļajām nakts dzīrēm uz mājām skrēja pele. Pa to pašu ceļu, kā jau parasti. Pa plauktu ar trūcīgajiem pārtikas krājumiem, kuri pret savilgšanu iesaiņoti skaļi brīkšķošās plastmasas kulītēs. Pa sarkano aizkariņu, kas izraibināts ar augšpēdu sagrieztām sanskrita rakstu zīmēm — OM NAMA ŠIVAJA. Pa spilvena malu. Pa gulētājas seju. Pa izsutušo matraci. Pa gultas metāla kāju. Pa auksto betona grīdu. Visbeidzot tā izspruka pa spraugu zem skārda durvīm, kura ne ar ko un ne par kādu maksu nebija aizķitējama. Drīz jau tā, gluži kā pelēks lodzibentiņš, bija iztikusi garajā, garajā, garajā terasē... Līdz 2000. gada sākumam atlikušas 3 dienas. Sācies 1999. gada 29. decembris.
 Asaras pūliņi kaut kādā ceļā tikt galā ar šo sīksīciņo, toties dižen uzbāzīgo radību bijuši veltīgi pat pēc vairāku mēnešu ilgā un neatlaidīgā cīniņa. Atlicis samierināties ar aso nadziņu steidzīgo skriboņu, kāda atskan, pelei atjoņojot pa grīdu, tiklīdz nodzēsta gaisma. Samierināties ar melnajām spiriņām, kuras pārvērtušās par pikantu garšvielu kukurūzas pārslās un piena pulverī... Tāpat kā viņa samierinājusies ar jo daudzām citām, nebūt ne vienmēr patīkamām, tomēr Himalajos neizbēgamām lietām. Vienīgais, kas Asarai joprojām lika satrūcināties, bija asais kā stikla griežamais peles astes norāviens pāri sejai. Vēl tikai mazliet laika, un Asara būs pieradusi. Pie visa var pierast.
 Asara. Kāpēc vecāki — visdrīzāk jau tēvs, kuru meita savu mūžu nav ne redzējusi, — viņai devuši tik dīvainu vārdu, tā arī palicis noslēpumā tīts. Ne nu tas tīkami skanēja ausīs — A? Sa! Ra... —, ne arī bija lēmis veiksmi. Cita grūti atrisināma mīkla: ja jau asara, tad — KURAM gan acī?! Apgalvo, ka vārds varot noteikt cilvēka likteni. Vislabākais paraugs tam ir Asaras dzīvesstāsts. Viegli viņa varēja saraudināties, bieži un daudz viņa raudājusi un visu laiku bijusi mazliet samirkusi. Cik vien viņa sevi atceras, viņu dīdījis nemiers, un dzimtā zeme Lietuva, kuru dažs labs nezin kāpēc sauc par Asaru Dieva Acī, viņai nav gājusi pie sirds. Tāpēc, tāpat kā daudzas citas divdesmitā gadu simteņa beidzamo desmit gadu jūtīgākās un gudrākās būtnes, viņa no Rietumiem devusies uz Austrumiem, taisnā ceļā uz Himalajiem, laimes — nirvānas, apskaidrības, gudrības, bet varbūt apsolītās zemes meklējumos.
 Atšķirībā no citiem, Asara nemeklēja brīvību, jo tāpat jau jutās pavisam, pavisam brīva. Pirms vairākiem gadiem autoavārijā bija gājusi bojā viņas māte. Tas, kas dažus pirmos mēnešus pēc briesmīgās nelaimes bija attaisnojis viņas kļūmīgo vārdu un šķitis kā nekad nebeidzama traģēdija, negaidīti pārvērties par veiksmi, kura viņu atbrīvo no atkarības, pienākuma vai vainas sajūtas un citiem uzmācīgiem ieganstiem, kuri cilvēkiem liek pa tukšo tērēt laiku un naudu psihoanalītiķa kabinetā. Neatkarīgā un apburošā divdesmit gadu vecā meiča ienesīgi pārdeva māju Kauņas Žaļakalnes daļā un, papildus visām savām lieliskajām īpašībām kļuvusi arī bagāta, ne par ko sirdi nesāpinādama, devās Šambalas virzienā.
 Iesākumā viss kārtojās lieliski. Pietiekami solīdais rēķins Katmandas bankā Asaru spēja atpestīt no klaušām, kādas neizbēgami dabūjuši ciest citi, kuriem ik pa pusgadam vajadzēja atgriezties satrunējušajos Rietumos, lai nopelnītu līdzekļus, mainot sausbiksītes Alcheimera slimības saēstajiem vārgdieņiem veco ļaužu mītnēs, apkopjot ar aidu slimos, līdz galīgam spēku izsīkumam stiepjot kravas Hamburgas ostā vai līdz sarkanām halucinācijām novācot zemenes balto vergu plantācijās sazin kur Norvēģijā. Viņa nebūt nebija vējaslota, tāpēc reižu reizēm sameklēja darbu, lai rēķins nerauktos raukumā kā tāda šagrenāda. Viņai bija lieliska — programmētājas — specialitāte, un, ja kurpe sākusi spiest, viņa nevis rauca degunu, bet gan, apbruņojusies ar dzelžainu pacietību, kāda Himalaju nostūra iedzīvotājiem, kuriem iegribējies soļot soli solī ar laiku, skaidroja par mikrosoftiem, vindoviem, nortonkomanderiem, diskmoniem, disktūliem, failfaindiem, failfiksiem, spīdiskiem, kalibratiem un citām vienkāršām lietām.
 Pieklājīgā sabiedrībā uzjautāta par specialitāti, Asara mīklaini nobubināja, ka piederot mākslas pasaulei, savukārt viņas bohēmiskais izskats nevienam nedeva pamatu šo bubināšanu apšaubīt. Tieši tāpat viņa izvairījās stāstīt par dzimto zemi, klusībā taisnodamās, ka nevēlas satriekt jaunos paziņas, kuri, izdzirduši nosaukumu Lietuva, Lithuania, Litauen vai Lituanie, sāk justies kā pēdējie nejēgas, kam trūkst pat sākumskolas izglītībai obligāto zināšanu ģeogrāfijā. Noslēpumaini vilcinādamās, viņa atbildēja burtiski tā: “No Ziemeļiem...Viešņa no Ziemeļiem...” —, un pēc tam melanholiski purināja galvu, kad sarunbiedri sāka minēt: “Somija? Norvēģija? Islande?” Smiekls, pat Grenlande!...
 Cilvēkiem viņa stādījās priekšā ar Āras vārdu. Tāds bija ierakstīts pasē, ko no kāda laba un izpalīdzīga cilvēka iegādājusies Deli — dieva Amnandabuka pielūdzēju kulta piederumu bodītē netālu no Sarkanā forta. Pasē viņas vārds bija Āra Tamare, bet tautību, tāpat kā fotogrāfiju, saēdis zaļganīgais pelējums. No piecu gadu laikā satiktajiem amatvīriem tas nevienu nepavisam nebija satriecis. Viņa pārvērtās par Asaru tikai tad, kad bija kritusi vismelnākā izmisuma bezdibenī. Ak vai, tas mēdza notikt diezgan bieži.
 Tāpat kā viņai līdzīgo Vientuļo Siržu Meklētāju apokaliptiskā armija, arī Asara drīz vien dabūja pārliecināties, ka Himalaji nebūt nav tik viesmīlīgi, kā stāv rakstīts populārajos teozofu vai ņūeidžistu ceļvežos. Paši kalni taču nav vainīgi, tas tāpat saprotams! Jo, raugi, Himalaju būtība ir nevis Everests, Anapurna vai Kančendžanga, nevis augstkalnu kilometri, metri un centimetri, nevis rērihiskās saullēkta un saulrieta ainavas, kuras liek aizrauties elpai, bet gan dažādās slepenās, slepenākās un visslepenākās doktrīnas un, galvenais, to sludinātāji — avatāri, mahātmas, gūri, lamas un raži.
 No šo sevišķo personu labvēlības, nelabvēlības un pat vienaldzīguma atkarīgs to rietumnieku liktenis, kuri neaprēķināmā skaitā mētājas pa Himalajiem. Krietni daudz to, proti, likteņu, pārplīst kā ziepju burbulis, ne slapjumu neatstājot — vispār nekādu pēdu. Kāpēc viss notiek tā, nevis citādi, neviens nevar izskaidrot. Varbūt cilvēku dīvainās saites un vēl dīvainākos šo saišu atmezglojumus izlēmis karmas likums, kas Himalaju mistiskajā telpā, tā tiek apgalvots, darbojoties nepielūdzami precīzi — kā ierīce prezidenta melnajā koferītī ar liktenīgo Kodolkara Sākuma Podziņu. Vai šāds koferītis vispār pastāv? To nevar zināt... Toties par nepārsūdzamo karmas spēku nešaubās neviens. Bet par to jau pierakstīts tik daudz, ka šajā grāmatā gluži vienkārši nav ne laika, ne vietas vēlreiz skaidrot to, kas jau tāpat skaidrs, kā divreiz divi ir četri.
 Itin viss bija atkarīgs no karmas, un itin visu izlēmusi karma! Tai nebija iespējams pretoties. Arī grozīt to nevarēja. Atlicis vienīgi paļauties uz to. Nekādas citas izejas nebija. Karmiskie vēji nēsājuši Asaru&Āru pa Himalajiem — no Indijas uz Nepālu, pēc tam uz Tibetu, Mustangu, Butānu un Šambalu, atkal atpakaļ uz Indiju, pēc tam uz Tibetu, Mustangu, Butānu, Šambalu un tā, liekas, bez gala un bez jebkādas taustāmas jēgas. Ja laiks un telpa būtu smilts, kurā viņas neaptveramā kustēšanās atstājusi pēdas, no kosmiskajiem augstumiem varbūt varētu ieraudzīt kādu spirālveida zīmējumu, piemēram, Krētas Labirintu, bet varbūt Naskas Zirnekli vai Kolibriju ar ieplestajiem spārniem, varbūt Oksfordšīras Balto Zirgu, bet varbūt vienmuļu taisni vai izmisīgu daudzpunkti. Bet var gadīties, ka vispār neko — drūmu liecinājumu, ka šie klejojumi bijuši pa tukšo.
 Atklāti runājot, krietni sen no sava vārdu krājuma Asara izsvītrojusi jēdzienu jēga. Viņa ierāvusi galvu plecos, kādam ieminoties par garīgumu. Jau krietni sen viņa vairījusies celt pasauli uz trijiem vaļiem, vārdā Ticība, Cerība un Mīlestība. Raugoties no malas, bet varbūt arī iedziļinoties vērīgāk, varēja šķist, ka Asarai nekas nav svēts, kamēr patiesībā viss bija citādi. Svētumu viņa nesaistīja ar staigāšanu pa kvēlojošām oglēm, ūdeni un gaisu vai ar lodāšanu cauri sienām, ar auru, astrāļu un elementāļu skatīšanu vai priekšmetu grūstīšanu ar skatienu, un Rolex firmas pulksteņi vai smaržīgie pelni, kas birst no daža laba avatāra oranžās piedurknes, viņai diemžēl nav šķituši neapgāžami transcendences paraugi. Viņas pašas ticība bija kā mēness ņirboņa ūdenī, kā varavīksne, kad pārgājis lietus, kā tuksneša vidū uzradusies krāsainā oāzes mirāža, kā sapnī ieraudzītā pilnestīgā mandala vai kā atspulgs spogulī, tātad netverama, nebūt ne tāda, pie kuras varētu pieķerties kā slīcējs pie glābšanas riņķa vai kuru varētu sajust zem kājām kā granīta pamatni, vai arī kā varenas saknes, vai ar kuru varētu apbruņoties kā ar kādu maģisko vairogu. Šo ticību nudien nevarēja nosaukt ne par cietu, ne par karstu, taču tā itin nemaz nebija arī remdena. Asara zināja, ka ticība ir viņas vājākā vieta, bet mēdz taču būt cilvēki, kuri vispār netic. Ja vien tas būtu varējis kalpot par attaisnojumu... Vai viņai kāda priekšā vajadzēja taisnoties? Droši vien ne.
 Reizēm Asara varēja apskaust tos, kuri apveltīti ar bērnišķīgo spēju nešaubīties par brīnumiem, proti, ja tie bija Brīnumi, laikam taču aiz skaudības viņa ar ironiju varēja atbildēt arī uz visādu okulto muldēšanu, ar indīgu sarkasmu atspēkot svešos ezoteriskos pieredzējumus un ar kaitinošu cinismu iznīcināt acīm redzamās parādības, kuras ierasts dēvēt par paranormālām. Bet varbūt šāda Āras izturēšanās bija vien dedzīga vēlēšanās saglabāt sevi — gan nav zināms, kā vārdā —, jo lētticīgos un dievdotos Himalaji vienā elpas vilcienā sagrauzuši kā saulpuķu sēkliņas vai kartupeļu pārslas Pringles. Taču viņi, proti, lētticīgie un dievdotie, pirms bojāejas vismaz acumirkli varējuši pajūsmot par šo neatkārtojamo absolūtās drošības un svētlaimes sajūtu, ar kādu aizbildnieciskā dvesma neapšaubāmi ieskauj tos, kuri noticējuši transcendentālajiem spēkiem. Pirms totālā sabrukuma viņi uz īsu kā zibens mirkli ierauga rūpīgi jo rūpīgi pārdomāto dievišķo Kārtību, dziļo Jēgu un kosmisko Esmi tajā, kas Asarai liekas vien absurdas, nejaušas un tukšas darbošanās savārstījums. Tas pat nav savārstījums, tas gluži vienkārši ir haoss.