RASPUTINS. KĀPĒC?

uz sākumu

RASPUTINS. KĀPĒC?

Grāmata pievienota: 29.10.07

Apakšvirsraksts:

Meitas atmiņas

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Matrjona Rasputina

Lapaspušu skaits:

352

Platums:

157

Augstums:

232

Cena:

Grāmata vairs nav tirdzniecībā

Izdošanas gads:

2007

Rasputina noslēpums…
Kāds tas ir? Nevienam pētniekam to nav izdevies un arī neizdosies atminēt, jo vienīgā un patiesā atbilde slēpjas šai tikpat vienkāršajā, cik unikālajā grāmatā – Rasputina meitas atmiņās.

Pēc diviem neveiksmīgiem apceru mēģinājumiem Matrjona Rasputina saprata, ka jāraksta, neuzklausot “padomdevējus un izpalīgus”. Iespējams, tieši tādēļ šis atmiņu manuskripts nepiedzīvoja publicēšanu viņas dzīves laikā un vēl pēc viņas nāves gadiem ilgi nevienam pētniekam nezināms gulēja svešā malā, līdz 1999. gadā to nejauši uzgāja krievu izdevējs I. Zaharovs.

Lasītājam nu ir unikāla iespēja pašam “nokļūt” šajos gadsimtu senajos notikumos un izvērtēt – kas ir kas.

Šī grāmata nav kārtējais “pētījums” vai mistikas un tenku kāru prātu auglis. Šī grāmata ir vistiešākā aculiecinieka vēstījums par to, par ko neviens “objektīvais kombinētājs” nav bijis un arī nebūs spējīgs ne iedomāties, – proti, par to, ka Grigorijs Rasputins bija… cilvēks.

No krievu valodas tulkojusi Lilija Beļakova

Grāmatas mākslinieks Kristians Šics

Grāmatas fragments »

Zēns

Rietumsibīrijā, Pokrovskas ciemā bija kāda baznīca — Dievmātes Patvērums. Dievlūdzēji zemnieki, kuri to bija cēluši sensenos laikos, vēl pirms tur izveidojās apdzīvota vieta, cerēja tādā veidā piesaukt viņas aizsardzību. Un Dievmāte no viņiem nenovērsās.
1871. gada 23. janvārī krītoša zvaigzne — liela notikuma vēstnese — apgaismoja debesis virs ciema.
Tajā pašā minūtē Jefima Aleksejeviča Rasputina sieva Anna Jegorovna dzemdēja otru dēlu. Viņu nokristīja par Grigoriju.
Grigorija dzimšanas brīdī Rasputinu saimi varēja uzskatīt par turīgu. Mājā bija astoņas istabas, viņiem bija arī saimniecība. Rasputini, tāpat kā pārējie Pokrovskas iedzīvotāji, strādāja parastu zemnieku darbu un nodarbojās ar pārvadājumiem un zvejniecību.
“Dievs palīdzēja...” vecmāmiņa bieži sacīja. Šajā frāzē nebija nekā uzpūtīga, to izteica vienkārši, starp citu.
Daudzkārt esmu pārlasījusi tēva sarakstīto “Pieredzējuša ceļinieka dzīvi”, un ikreiz apstājos, izlasot frāzi: “Gaužām grūti bija to visu pārdzīvot, bet vajadzēja, un Tas Kungs palīdzēja...” Un tad es sapratu: citiem Viņš palīdzēja, bet tēvu — veda.
Jāpiebilst, ka “publika” nespēja piedot manam tēvam arī to, ka viņš sarakstīja “Pieredzējuša ceļinieka dzīvi” un “Manas domas un pārdomas”. Uzreiz sākās runas par veiklu viltojumu vai pat rokraksta zādzību. Pieļauju, daudzi uzskatīs par neiespējamu paļauties uz manis teikto, tādēļ atsaukšos uz Vladimiru Josifoviču Gurko, kurš savos pierakstos šai sakarā atzīmējis: “Viņš sarakstīja garīgās pārdomas laikā, kad bija dziļi iegrimis lūgšanās, un pretēji izplatītajam uzskatam par viltojumu viņš pats sastādījis šīs piezīmes, kā to noskaidroja īpaša ekspertīze, par kuru liecina A. F. Romanovs.”
Tikai tāpēc, ka tēvs bija zemnieks un cēlies no svešas un daudzējādā ziņā nesaprotamas vides, nemaz netika pieļauts, ka mans tēvs varētu sarakstīt kaut ko cēli garīgu, kas prasītu dziļu un oriģinālu prātu. Tēva rakstītais pārlieku atšķīrās no piejaucētu svētlaimīgo daiļrunības, taču, kā tēvs bieži atkārtoja, “Dieva gars lidinās, kur tam tīk”. Šie Svēto Rakstu vārdi neapšaubāmi bija pazīstami visiem. Taču tiem noticēt...
Gandrīz neviens neko īsti par tēvu nezināja. Daudzi uzskatīja, ka viņš cēlies no nabadzīgas ģimenes. Un ar to skaidroja viņa tieksmi pēc turīgas dzīves, ceļojumiem, piedēvējot viņam ubagošanu. Es vēl stāstīšu par tēva uzskatiem šajā sakarā, savukārt šeit piebildīšu, ka mans vectēvs bija ciema vecākais, bet nolaidīgu un zemas kārtas saimnieku neieceltu par galveno ciemā.
Bērnībā, kad tēvs it bieži teica: “Dieva ceļi ir neizdibināmi,” es iztēlojos brīnumaini savijušās taciņas. Kur gribēsi, tur iesi. Ar laiku es sapratu — “Dieva gars lidinās, kur tam tīk”.