Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

VISPIRMS VIŅA MAN PATEICA, ka esot divas ziņas — labā un sliktā. Pārliekusies pār bāra leti. Tad, kuru es gribot vispirms. Saku, to labo. Tad viņa saka, izskatās, ka pilsētā esot poļu—krievu karš zem sarkanbaltā karoga. Prasu, kā viņa zina, šī — esot dzirdējusi. Nu tad to slikto, saku. Šī izvelk spogulīti un paziņo, ka Magda teikusi — starp viņu un mani viss esot cauri. Un piemiedz ar aci Bārmenim, lai piekāpj, ja kas. Un tā es uzzinu, ka viņa mani pamet. Nu, tas ir, Magda mani pamet. Lai arī mums bija labi, lai arī kopā esam piedzīvojuši daudz jauku mirkļu un izskanējis daudz mīļu vārdu — kā no manas, tā no viņas puses. Viennozīmīgi. Bārmenis saka, lai es uzliekot šai mīksto. Viegli pateikt. Kad uzzināju, ka šitā sanācis, pareizāk sakot, ka nekā nav sanācis, tad nebija tā, ka viņa man to būtu pateikusi taisni acīs, nē — tieši otrādi, sanāca tā, ka viņa man to pateica caur Arletu. Uzskatu, ka tā ir tīrā cūcība, vienkārši bezkaunība. Man nav tur ko slēpt, lai arī tā bija mana meitene, par kuru varu teikt, ka starp mums bijis ļoti daudz labu, nu un arī sliktu lietu. Bet taču varēja viņa kaut kā savādāk pateikt, nevis šitā, caur draudzeni, tā, ka es uzzinu pēdējais. Visi jau no paša sākuma zina, ja jau viņa to pateikusi arī citiem. Teikusi, ka es esot drīzāk tāds eksplozīvs tips un ka viņiem vajagot mani sagatavot, pirms stājos šā fakta priekšā. Viņi baidoties, ka man širmis aizkritīs, jo tā jau parasti notiek. Teica, lai es izejot paelpot svaigu gaisu. Iedeva man tās savas sūda cīgas. Bet es tai pat laikā jūtu aizvien šausmīgākas skumjas — vairāk nekā jebko citu. Un vēl žēlumu, ka viņa man to nepateica pati un zem četrām acīm. Kaut vienu vārdu.
 Pārliekusies pār bāru kā tāda pārdevēja pār leti. It kā tūdaļ grasītos iesmērēt man visādus štruntus, saldās tāfelītes ar šokolādes garšu. Arleta. Rūsainu ūdeni alus glāzēs. Ķīmisko krāsu Lieldienu olām. Konfektes, ja viņa tās pārdotu, būtu vidū tukšas. Pilnīgas butaforijas. Lai kam viņa pieskartos ar saviem pirkstiem, nagiem — viss izrādītos lēts viltojums. Viņa taču pati ir viltota, vidū tukša. Pīpē savas cīgas. No krieviem nopirktas. Viltotas, prastas. Nikotīna vietā kaut kādi jūras mēsli, nevienam nepazīstami salmi. Visādas papīra lēkšķes un skaidas, kas pat skolotājām sapņos nav rādījušās. Un policijai arī ne. Lūk, derētu viņiem Arletu iesēdināt. Par tām cīgām un par to, ka viņa, acīs skatoties, visus apčakarē. Par viņas zvanīšanos, viņas telefona melodijām.