Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Skatpunkti

No loga paveras rīta nenoteiktībā ielīmēta ainava. Tā pārvietojas viņas atmodas apreibinātajā prātā, pārmaiņus rāpdamās ledus un sniega virsotnēs un ripodama zālainajās ielejās. Pārvietojas arī koku zari. Vējš no tiem izveido zaļi melnas mozaīkas un, ar savu darbu neapmierināts, izjauc, lai kārtotu atkal par jaunu. Sveši bērni steidzas uz skolu, viņu svešie vecāki uz vēja darbiem, bet vecāku vecāki nekur īpaši nesteidzas, sēž uz nakts dzērāju atbrīvotā soliņa un skaita nogalinātās pudeles, līdz filtram izsūktās cigaretes un savas rīta lūgšanas.
 Viņa pieiet pie spoguļa. Spogulis stāv guļamistabā pie durvīm, kas ved uz dzīvojamo telpu. Tā ir ieejas sistēma dzīves pagarinājumā, ikrīta jautājums: vai izdosies sevi identificēt vai ne? Viņa nekur nesteidzas, pirmā doma liek atpazīt sevi kā sirmgalvi, bet pēc  rūpīgas matu pārbaudes šī doma pagaist, jo atrodas tikai daži no laika pārbijušies krīta bāluma pavedieni. Tātad kaut kur pa vidu, tā ap trīsdesmit, trīsdesmit pieciem. Arī dzimums liek pakavēties pārdomās, bet, galu galā, katrs taču ir tik vecs, cik jūtas, un ir tas, ko katrs, lai kā arī vēlētos, spogulī neieraudzīs. Virtuves cellē svētceļnieks kaķis lūdz ēdienu. Un viņai jātēlo eņģelis, jāservē kaķim dievišķs rakstu ritulis, kas dzīvnieka iekšām liksies kā salds medus vai drīzāk kāda nomocīta grauzēja miesa, vai kas nu tādam aleksandrietim visvairāk garšo.
 Atskan zvans. Viņa ieskatās ārdurvju kaleidoskopā un sāk to grozīt, actiņā kārtojas mūžveci ornamenti, augšā un lejā, sajaucas un mirklīgi sastingst līdz tālākajam ziemas un vasaras pagriezienam, bet nevienu, kurš ilgotos pēc viņas, nemana. Zvanītājs izrādās pulkstenis. Viltus trauksme, jānomierina no pārpūles piesarkusī ciparnīca, viņa noglāsta zvana pogu, un acis taustās pēc nākamās atbildes. Te jau tā atrodas — uz kurpju kastes. Viņas skatienu notver avīzes lūpas, droši vien vakar lasītais raksts par redzes pasliktināšanās cēloņiem un blakus lappusē darba sludinājumi, kurus pamanot viņa izliekas pavisam akla. Kaut arī melnās brilles stipri spiež, šādi ir vieglāk. Arī augstāk par zemi spēlējošajos apavos nav pati ērtākā staigāšana, un baznīcas sēdekļi ir pagalam cieti, un aizkarus aizverošā nakts vēl tālu, un līdz naktij vēl jānodzīvo. Jānospēlē galvenā loma, slepus aiz citu mugurām, cieši sekojot viņu tekstiem, lai nenokavētu savu debesu ekspresi caur ārdurvju ārdurvīm.
 Ap šo laiku mostas arī uzdzīvotāji. Viņa iztēlē skata, kā tiek grabināti naudas un miesas gabali, stikli, sarūsējušas atmiņu plāksnes, un kā šīs vērtības, kopā sapulcinātas, izveido ja ne gluži dzīves, tad šīsdienas jēgu noteikti. Viņa nekad nav pamēģinājusi ne vienu, ne otru, ne trešo… Vienīgi kvēpināmā maisījuma dūmus, kas nesilda un aiz kuriem nav ne mazākās liesmiņas. Ap šo laiku pēdējās dienās sāk līt, viņa palēnina tuvākās lāses kritienu, fokusē skatienu un novēro unikālu parādību — ap savu vārdā nenosaucamo un  nevienā laikrakstā neizlasāmo atspulgu riņķojošus jaunākus vai vecākus dažādas krāsas, formas un satura fragmentus. Saules kaķis murrā ko līdzīgu radīšanai.