Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Todien tev mugurā bija mīksts, sarkans vilnas džemperis. – Tas bija skaists džemperis, – tu piebildi, – angoras. Piederējis vienam ļoti bagātam ebrejam... – Tam virsū bija divas krusteniskas ādas siksnas, bet pašā vidū, uz krūtīm, kabatas lukturītis. – Paklausies tik, kā es izskatījos! – tu izsaucies, kad pajautāju par to deviņpadsmitā aprīļa dienu.
 – Es tā teicu?
 Man sala. Aprīļa vakaros mēdz būt auksti, īpaši, ja cilvēks maz ēdis, tāpēc uzvilku džemperi. Tiesa gan, atradu to kāda ebreja mantās; vienu dienu viņus izdzina no pagraba, un es sev paņēmu angoras džemperi. Ļoti labs džemperis – tam puisim bija milzumdaudz naudas, pirms kara viņš uzdāvināja armijai lidmašīnu, tanku vai kaut ko tādu.
 Zinu, ka tev patīk tādi pastāstiņi, droši vien tāpēc par to atminējos.
 – O, nē. Tu atminējies – jo gribēji man ko parādīt. Lietišķību un mieru. Par to bija runa.
 – Es stāstu tieši tā, kā mēs visi toreiz runājām.
 – Tātad džemperis, siksnas krusteniski...
 – Pieraksti vēl divus revolverus. Tie piederējās pie lietas – pie tām ādas siksnām. Tolaik mums šķita, ka cilvēkam, kuram ir divi revolveri, ir viss.
 – Deviņpadsmitais aprīlis: pamodies no šāvienu trokšņa, apģērbies...
 – Nē, vēl ne. Pamodos no šāvienu trokšņa, bet bija auksti, šāvieni nāca no tālienes, un vēl nebija iemesla celties.
 Apģērbos divpadsmitos.
 Kopā ar mums bija viens puisis, kurš bija atnesis ieročus no āriešu puses – viņam būtu vajadzējis tūdaļ iet atpakaļ, bet bija jau par vēlu. Kad sāka šaut, viņš teica, ka viņam Zamoščā klosterī esot meita un ka viņš neizdzīvošot, bet es izdzīvošot, un lūdza, lai es pēc kara to meitu sameklējot. Atteicu: „Labi jau labi, nemels niekus.”
 – Un?
 – Ko „un”?
 – Tev pēc kara izdevās atrast meitu?
 – Jā, izdevās.
 – Klausies. Mēs sarunājām, ka stāstīsi tu, vai ne? Tātad deviņpadsmitais aprīlis. Šauj. Tu apģērbies. Tas puisis no āriešu puses stāsta par meitu. Kas notiek tālāk?
 – Gājām izlūkot apkārtni.
 Pagalmā ieraudzījām pāris vāciešu. Patiesībā būtu vajadzējis viņus novākt, bet mēs vēl īsti nebijām iemanījušies šaušanā, turklāt mazliet baidījāmies – un nenošāvām.
 Pēc trim stundām šāvieni noklusa.
 Mūsu teritorija bija tā sauktais suku fabrikas geto – Franciskāņu, Šventojerskas, Bonifraterskas iela.
 Fabrikas vārti bija mīnēti.
 Kad nākamajā dienā ieradās vācieši, iedarbinājām spridzekli; šķiet, kādus simts pamatīgi apskādējām, bet es īsti vairs neatceros, tas tev kaut kur jāpārbauda. Es vispār atceros arvien mazāk un mazāk. Par katru savu slimnieku es varētu tev pastāstīt desmitreiz vairāk.
 Pēc mīnas sprādziena mūs sāka apšaudīt vesels vads. Tas mums ļoti patika. Mūsu – četrdesmit, viņu – simts, vesela kolonna, kaujas bruņojumā, un iet slapstīdamies, – var redzēt, ka uztver mūs nopietni.
 Pievakarē šie atsūtīja trīs cilvēkus ar nolaistiem automātiem un baltiem apsējiem ap piedurknēm. Sauca, lai noliekot ieročus, un solīja mūs nosūtīt uz īpašā režīma nometni. Sākām šaut – vēlāk, Strūpa ziņojumos es izlasīju šādu ainu: viņi, parlamentārieši, nāk ar balto karogu, bet mēs, bandīti, atklājam uguni. Starp citu, mēs viņiem netrāpījām, bet kāda tam nozīme.
 – Kā – kāda nozīme?
 – Nozīme bija tam, ka mēs šāvām. To vajadzēja parādīt. Ne jau vāciešiem. Viņi to pieprata labāk. Tai, pārējai pasaulei, kas nebija vāciešu pasaule, tai vajadzēja parādīt. Ļaudis allaž uzskatījuši, ka šaušana ir vislielākā varonība. Nu tad mēs šāvām.
 – Kādēļ izvēlējāties tieši to dienu – deviņpadsmito aprīli?
 – Ne jau mēs to izvēlējāmies. Vācieši. Todien bija jāsākas geto likvidācijai. No āriešu puses pienāca zvani – ka šie jau gatavojoties, ka aplenkuši mūri.
 Astoņpadsmitā aprīļa vakarā mēs visi pieci – štābs, savācāmies pie Aņelēviča. Es savos divdesmit divos gados laikam biju visvecākais, Aņelēvičs – gadu jaunāks; kopā mums, visiem pieciem, bija simt desmit gadu.
 Tad jau runas bija īsas. “Nu tad kā?” — “Nu tā – zvanīja no pilsētas. Aņelēvičs ņem centrālo geto, vietnieki – Gellers un es – Tēbensa noliktavas un suku fabriku.” — “Nu tad – līdz rītam.” Tik vien kā atvadījāmies – citkārt mēs tā nedarījām.
 – Kādēļ tieši Aņelēvičs bija komandants?
 – Viņš ļoti gribēja, un tādēļ mēs viņu arī ievēlējām. Tās gan bija drusku bērnišķīgas ambīcijas, bet viņš bija apdāvināts, izglītots un ļoti enerģisks puisis. Pirms kara viņš dzīvoja Solcē. Viņa māte pārdeva zivis, un, kad zivis sastāvējās, viņa lika nopirkt sarkano krāsu un iekrāsot žaunas, lai zivis izskatītos svaigas. Viņš mūždien bija izsalcis. Kad atbrauca pie mums no Zaglembjes, un iedevām viņam paēst, vienmēr aptvēra šķīvi ar roku, lai neviens viņam neatņemtu.
 Viņā bija daudz jauneklīgas degsmes un jūsmas, tikai viņš nekad pirms tam nebija redzējis šīs “akcijas”. Nebija redzējis, kā Umšlagplacā vagonos salādē ļaudis. Bet redzēt kaut ko tādu – kā četrsimt tūkstošus aizsūta uz gāzes kamerām – tas var cilvēku salauzt.
 Deviņpadsmitajā aprīlī mēs nesatikāmies. Ieraudzīju viņu nākošajā dienā Tas bija pavisam cits cilvēks. Celīna man teica: “Zini, tas ar viņu notika vakar. Viņš tikai sēdēja un atkārtoja: mēs visi mirsim…” Tikai vienu reizi viņš vēl atdzīvojās: kad saņēmām no Armijas Krajovas ziņu, ka mums jāgaida geto ziemeļu daļā. Īsti nezinājām, kas tur paredzēts, un nekas jau arī nesanāca; zēnu, kurš turp aizgāja, Milas ielā sadedzināja; dzirdējām, kā viņš visu dienu kliedz; kā tu domā, vai tas vairs var atstāt iespaidu uz kādu – viens sadedzināts zēns pēc četrsimt tūkstošiem sadedzināto?