Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

PILNS DAŽĀDU VAINU

Krastā iznāk Kuresāres pirāts. — Krāšņākais no Uldriķiem un Didriķiem. — Ķēniņš un laicīgie ierēdņi. — “Jums trūkst ķēniņa.”

Kad brauc pa lībiešu krastu, neviens ar tevi latviski nerunā, izliekas, ka nesaprot. Var mēģināt saprasties vepsu, ņencu, mariešu vai ungāru valodās, bet latviski nerunā, gandrīz kā Francijā — labāk neplātīties ar savu angļu valodu. Lībiešu separātisma tendences Ziemeļkurzemē ir manāmas ik uz soļa. Tas nav tik nevainīgi — jāņem vērā, ka baltu pasaulē vairs nav pat 8 miljonu, bet somugri ir plaukstoša saime. Tuvredzīgi, bet neviens lielāks laikraksts neuzskatīja par nepieciešamu sniegt informāciju par visai draudīgajiem nemieriem Košragā, Pizē, Kolkā un pat Ventspilī. Nav saprotams, kāpēc “Panorāma” neatspoguļoja norises ap Irbenes lokatoru, kad kāds lībiešu puisis uzrāpās lokatorā un piesēja pašā augšā milzīgu pūķi ar sekojošu tekstu “Es viltīgāks par tevi, menca!”. Pēc kāda laiciņa izrādīsies, ka lībiešu nav vis daži desmiti, bet vairāki tūkstoši, visi gribēs pasēs savu lībiešu rakstību, ja nē, tad sūdzēsies Eiropas cilvēktiesību tiesā. Somijas un Ungārijas intelektuāļi periodiski iniciēs Eiropas masu medijos dažādus emocionālus uzsaukumus, somugru miljonāri finansēs lielākajos pasaules medijos publikācijas. Tiks skandēts, ka lībiešus apspiež kaut kādi latvieši, kuri nupat tikuši vaļā no rusifikācijas spiediena un kuri savu rakstību iedibināja slepenās sarkano strēlnieku un Ļeņina sapulcēs kalošu fabrikā “Kvadrāts”.
 Ar ko tas viss sākās? Viens no lībiešu nepakļāvības kurinātājiem ir dzejnieks un kauslis Uldriķis Kāpbergs, kura dzimtas saknes, šķiet, meklējamas pirātiskā augsnē un kurš pirmās brīvvalsts laikā tika dēvēts par lībiešu ķēniņu.
 Stāsta Uldriķa mazdēls Ēriks Kāpbergs: “Dzimtu zina pēc onkuļu un tantu nostāstiem. Varu pastāstīt, ko viņi zināja. — Pats pirmais esot atnācis no Sāmsalas, ziemā pa ledu, uz ragutiņām dēls līdzi, pieci seši gadi vecs. Iznākuši krastā te Labragā. Ziemā jau katru ziemu nāca no Sāmsalas visādi ganiņi un kalpi, nākamā ziemā gāja atpakaļ. Viņš iznāca ārā no Sāmsalas šeit starp Miķeļtorni un Lūžņām, kāpās. Kāpās viņš iznāca. Un tur viņš iedibināja saimniecību “Kinkas”. Viņš uzreiz no barona dabūja zemi. To “Kinku” zemi tagad manto mana meita, vakar bija atbraukusi, interesējās par celtniecības būvatļaujām, meklēja pamatu vietas. Viņš ir bijis Sāmsalas Kuresāre pilī par kambarsulaini. Augstā amatā bijis pie Sāmsalas kungiem. Bet kāpēc viņš no tā amata aizgāja? Sieva bija mirusi. Kā viņš bija ticis par kambarsulaini, tur nāk stāsts atsevišķi līdz — tiem Kuresāres kungiem tai laikā ir bijusi jūrā sava pirātu flote, caur tiem jūras laupītājiem — nu, lībieši jau kā vislielākie kaušļi — viņš no tiem pirātu kuģiem esot izdienējies līdz kambarsulaiņa vietai. Tad pēkšņi viņš ir ziemā ņēmis vagu un pārbēdzis pa ledu pāri uz šito krastu. Man rakstīja no Tallinas pētnieki, ka Igaunijā ir vesels ciems bijis, kur dzīvojuši no Vidzemes atbēgušie lībieši. Viņš tātad bijis no Vidzemes lībiešiem.
 Te vēl ir tā Bēru un Osten-Sakenu robeža, Sūdkalns. Tie baroni vēl strīdējušies, Bērs licis noraut to robežakmeni purvā no kalna iekšā. Kad te bija Bēra pēcteči atbraukuši, es gribēju viņiem parādīt pie Bērzezera krustu, kur viņu radinieks piektā gadā nošauts. Viens no Kāpbergiem esot izglābis baronu Bēru vai viņa dēlu no grimstoša burukuģa “Albatross” te Irbes šaurumā. Bērs atgriezies no Dānijas tad. Kāpbergs ar saviem dēliem esot braucis ar zvejas laivu glābt un izglābis. Par to barons viņam esot iedevis Zlēkās labākās zemes, “Zuši”, vēl tagad tas vietvārds ir. Viņš esot enerģisks vīrs bijis, visu laiku aris ar koka arkliem, viņš tos izgudrojis, un tos saukuši par čačām, viņš esot izgudrojis arkliem arī dzelzs lemešus, par to barons viņam iedevis uzvārdu Čača. Tad viņa dēls ir apprecējies ar kaut kādu barona māsasdēla radinieci no Vācijas, baronesi.”
 Nu, tas mazais puisītis, kuru Kuresāres pirāts un kambarsulainis uz ragaviņām cauri puteņiem un vējiem pārvilka pāri jūras plašumiem, tas iedibināja šai krastā ģimeni, un tam bija trīs dēli. Tad jau sāka dot uzvārdus, viens bij Nornbergs, otrs Kāpbergs, trešs Princis. Tēvs katram no barona iepircis zemi. “Prinči gan nemaz neatzīst,” teica Ēriks, “ka tādi Kāpbergi viņiem būtu rados, bet man Pēteronkulis un Elīzas tante stāstīja, ka viņi ir bijuši trīs brāļi, jā. Manam vecamtēvam Uldriķim tēvs bija Pēteris, tam tēvs bija Ansis no Lūžņām, tas Pēteris tātad bija mans vecvectēvs. Viņš ar basām kājām gājis turpat pāri kangariem, un iekodusi odze, brūnā čūska, tad mans vectēvs Uldriķis esot bijis piecus gadus vecs un gājis savam tēvam klāt, teicis — tētis čučā, tētis čučā, bet viņš jau bijis miris. Bet manu tēvu nošāva vācieši, aizveda turpat uz Ventspils cietumu un nošāva. Viens lielsaimnieks bija novērojis, ka pie mums tie partizāni piestaigā, tad vācieši aplenca māju, mans tēvs nonāca tai pašā kamerā, kur sienā bija ieskrāpēts “Šeit mira lībiešu ķēniņš”.”