Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Viņš noģist sāk dārza jēgu tik dārgu,
To nolemts bij apsargāt likt mēmo sargu.
Suns leopards viltu slēpj ādas ņirdzošās krokās,
Ik ādas plankumā meli kā smīnot tam lokās.

Šad un tad, manu pašapmierināto lasītāj, tev būs nācies pamanīt, ka brendijs, ja vien tu pilnīgi nenogāz sevi no kājām, mēdz atvairīt miegu, nevis to izraisīt. Tie, kas to dzēruši, man ir stāstījuši, ka šāda ietekme vēl biežāk piemīt tieši lētam brendijam. Ar skotu viskiju ir citādi, tas ir labestīgs dzēriens. Es jums saku — gods tā radītājam, lai kāda būtu viņa ādas krāsa. Patiesi mans vienīgais iebildums pret viskija izgudrotāja smadzeņu radījumu ir tas, ka šis dzēriens, ja to ieņem orāli per diem apmēram sešpadsmit šķidruma unces apmēram desmit gadus pēc kārtas, mazina cilvēka degsmi veikt dabas primāro uzdevumu. Es reiz domāju, ka mani pamazām zūdošie spēki liecina par tuvo vecuma nespēku un gurdumu, kas ir tikai dabisks pieredzējušam siržu lauzējam, bet Džoks kliedēja manus maldus. Viņš to sauc par “kandžas dzinēja sašļukumu”.
 Lai būtu kā būdams, esmu atklājis, ka, iedzerot krietnu daudzumu laba divpadsmit gadu veca skotu viskija, tieku pie sešām stundām nevainojama miega, kam seko neizbēgama vēlme no rīta celties augšā un aktīvi darboties. Attiecīgi es piecēlos bez saldā Ķīnas tējas vilinājuma, nostampāju lejā ar nolūku uzbukņīt Džoku no miega un aprādīt viņam agras celšanās priekšrocības. Man par vieglu sarūgtinājumu viņš jau bija piecēlies un izgājis ārā, tā nu es pats pagatavoju sev brokastis — Bass gaišā alus pudeli. Sirsnīgi iesaku. Neizlikšos, ka nebūtu gribējis tasi tējas, bet patiesība ir tāda, ka man mazliet bail no jaunmodīgajiem elektriskajiem ūdens vārītājiem: kā rāda pieredze, tie mežonīgi izspļauj dažādas korpusa daļas, kamēr cilvēks stāv turpat blakus un gaida, kad ūdens uzvārīsies.
 Londonā agrā svētdienas rītā ir tikai viena lieta, ko vērts darīt, — apmeklēt Klabrovu. Lai netraucētu mūsu Difarža madāmu, izgāju no dzīvokļa uz pirkstgaliem, lejup pa kāpnēm, tad devos uz staļļu pusi. Tur atradās visas trīs manas mašīnas, bet nebija Džoka milzīgā motocikla, kas ir tik jaudīgs, ka varētu dot enerģiju mazas pilsētiņas apgaismošanai. Nerātni un galliski piemiedzu aci un paraustīju plecus garāmejoša runča virzienā: droši vien Džoks atkal iemīlējies, es nodomāju. Kad tādiem puišiem kā Džoks uznāk auru laiks, tad viņi gatavi braukt jūdzēm tālu un pirms tam vēl izbēgt no cietuma, ja būtu tāda vajadzība, jūs jau saprotat.
 Klabrova kādreiz bija tikai rindā nostājušies neuzticami subjekti, kas pārdeva zagtus suņus, tagad tas ir milzīgs brīvdabas tirgus. Klīdu pa to kādu stundu, bet senā burvība neatgriezās. Iegādājos pretīgu plastmasas verķi, ar ko pakaitināt Džoku, mantiņa saucās “Sadod tam sunim”, un braucu mājās, biju pārāk nomākts, lai kaut vai apmaldītos. Man ienāca prātā, ka varētu iegriezties Fārmstrītā uz kādu no trokšņainajiem jezuītu sprediķiem, taču jutu, ka pašreizējā noskaņojumā tas varētu būt man bīstami. Milzīgi enerģisko jezuītu mīļā loģika un skaidrība izteicienos iedarbojas uz mani līdzīgi sirēnu dziesmām, un tad man uzmācas bailes, ka es kādu dienu tikšu Pestīts — gluži kā sievietei menopauzes laikā tas varētu likties: ak tu dieniņ, kā misis Spona par to smietos! Diezin vai viņi tiešām cilvēku mazgā ar jēra asinīm, vai arī tā darīja Pestīšanas armija?
 Džoks jau bija mājās, viņš rūpīgi centās neizrādīt pārsteigumu par manu agro celšanos. Mēs neiztaujājām viens otru. Kamēr viņš gatavoja man brokastis, nemanāmi ievietoju “Sadod tam sunim” kanārijputniņa krātiņā.
 Tad es mazliet nosnaudos, līdz piezvanīja Mārtlends.
 — Paklau, Čārlij, — viņš kurkstēja, — nekas nesanāks. Es nevaru noorganizēt to diplomātisko būšanu, Ārlietu ministrija mani pasūtīja piecas mājas tālāk.
 Man itin nemaz nebija noskaņa ļaut sīkiem Mārtlendiem sevi ietekmēt.
 — Ļoti labi, — es noteicu. — Aizmirsīsim to visu. — Un noliku klausuli. Tad pārģērbos un devos lenčā uz Café Royal.
 — Džok, — es teicu, izejot no mājas, — drīz vēlreiz zvanīs misters Mārtlends un teiks, ka viss tomēr nokārtojies. Pasaki viņam — labi —, esi tik laipns. Labi?
 — Labi, mister Čārlij.
 Café Royal bija pilna ar ļaudīm, kas izlikās, ka iegriežas tur itin bieži. Lenčs man garšoja, bet esmu aizmirsis, ko īsti ēdu.
 Kad atgriezos dzīvoklī, Džoks pastāstīja, ka Mārtlends iegriezies personīgi, visu to gaisa gabalu no turienes, ko viņš sauc par Kenonberiju, lai kaulētos ar mani, bet Džoks esot viņu aizsūtījis prom.
 — Viņš gandrīz asinis spļāva uz paklāja, — šādi Džoks izteica noskaņu, ar kādu Mārtlends šķīries no viņa.
 Likos gultā un palasīju nerātnu grāmatiņu, līdz aizmigu, kas notika itin drīz. Redziet, mūsdienās vairs nav iespējams nopirkt labas nerātnas grāmatiņas, amatnieki ir izmiruši. Tās zviedru izdotās ar krāsainajām fotogrāfijām ir pašas sliktākās, vai jums tā neliekas? Kā tādas ginekoloģijas rokasgrāmatas ilustrācijas.
 Mani pamodināja misis Spona, iebrāzdamās guļamistabā sarkanā bikškostīmā, kam dizainers piešķīris slapja auduma izskatu; viņa izskatījās pēc Asiņainās dāmas viegli mazgājamas kopijas. Paslēpos zem segas, līdz viņa apzvērēja, ka vienīgais viņas nolūks esot ramija spēle. Viņa tīri labi spēlē džinramiju, bet veiksme gan reti ir viņas pusē, nabaga sieviete; parasti es vinnēju sešas vai septiņas mārciņas, toties viņa ir nopelnījusi tūkstošiem mārciņu, darbodamās kā mana interjera māksliniece. (Man ir stabils paradums — spēlējot džinramiju, es atstāju vienu nejaušu kārti kastītē: taisni pārsteidzoši, kāds asums uzdzirkstī no tā vien, ka tu nejauši zini, ka spēles kavā nav, piemēram, pīķa devītnieka.)
 Pēc laiciņa misis Spona, kā vienmēr, sāka sūdzēties par aukstumu — es tīšām atsakos ierīkot centrālo apkuri, jo tā ir kaitīga antīkām mēbelēm un izkaltē arī cilvēka šķidrumu kanālus. Tā nu viņa ielīda man blakus gultā, kā vienmēr (paklau, nedomājiet, viņai ir kādi sešdesmit gadi, Dieva dēļ), un kādu brīdi starp diviem kāršu sadalījumiem mēs spēlējām “rokā ir!” spēlīti. Pēc tam viņa piezvanīja Džokam, lai viņš novieto starp mums kailu zobenu un ļoti daudz ķiplokainu maizīšu ar desu. Mēs dzērām Valpolicella, pūslim tas nāk par ļaunu, bet tas ir garšīgs un tik lēts! Vinnēju kādas sešas vai septiņas mārciņas. Tas bija tik jauks vakars, to atceroties, man acīs sariešas asaras. Nav jēgas šos brīžus augsti vērtēt tad, kad tie atgadās, tas bojā mirkli — šādi mirkļi ir vērtīgi tikai atmiņās.
 Kad viņa bija prom — pēc vienas beidzamās “rokā ir!” spēlītes —, Džoks atnesa man visu gulētiešanai nepieciešamo: viskiju, pienu, sviestmaizes ar vistu un alumīnija hidroksīdu čūlai.
 — Džok, — es teicu, — mums kaut kas jāpasāk sakarā ar Pērsu, mistera O’Flaertija sīko sūdzētāju.
 — Jau izdarīts, mister Čārlij. Š’rīt, pirms jūs cēlāties.
 — Vai tiešām, Džok? Dieva vārds, tu gan padomā par visu! Vai viņam ļoti sāpēja?
 — Jā, mister Čārlij.
 — Ak mī un žē, ne taču tik ļoti?...
 — Ne-e. Nikas tik traks, ko labs zobu dakters nevar atlikt vietā pāris desm’dienās. Un, jē, man domāt, šis kādu laiciņu negribēs lakstoties, ja jūs saprot, ko es grib teikt.
 — Nabadziņš, — es noteicu.
 — Jā, — teica Džoks. — Ar labunakti, mister Čārlij.
 — Vēl kas, — es aši noteicu. — Man dara rūpes kanārijputniņa krātiņa higiēna. Vai tu varētu parūpēties par būra iztīrīšanu, lūdzu?
 — Es jau iztīrīju, mister Čārlij. Kamēr jūs bij lenčā.
 — Ā. Vai viss kārtībā?
 — Jā, prot’ms.
— Nu labi, Džok, paldies. Arlabunakti.
 Tajā naktī gan es gulēju ne visai labi.
 Es būtu visu pacietis ar augsti izslietu galvu, ja viens no viņiem, vai nu Krampfs vai Glogs, būtu novirzījušies no iepriekš izstrādātā plāna, taču divu pilnīgu stulbeņu piedalīšanās vienā plānā jau bija par daudz. Kad Dzirastrauks Glogs pirmo reizi griezās pie manis, es tiku viņam skaidri un gaiši pateicis, ka nevēlos palīdzēt viņam šantažēt augsti stāvošo kādreizējo koledžas biedru, es biju gatavs tikai iepazīstināt Dzirastrauku ar Krampfu, neko vairāk. Vēlāk, kad Krampfs man bija ieminējies, ka attiecīgo fotogrāfiju var kaut kā izmantot, ne jau rupjai naudas izspiešanai, bet gan kvalitatīvu mākslas darbu eksporta veicināšanai, tas ir, nogādāšanai pie viņa Amerikā, tad es biju negribīgi ļāvies pierunāties, viņš bija izspiedis manu piekrišanu, jā, bet tikai ar norunu, ka es pats būšu scenārija autors, pats sarakstīšu gan galvenā varoņa tekstu, gan komiskās intermēdijas. Bet kā jau kāds gudrāks gardegunis pirms mums ir teicis: “Visi grib tikt uz skatuves.” Glogs jau bija samaksājis par savu vēlmi tikt rampas gaismā, un, šķiet, arī Krampfs ap šo laiku jau saņem formālu pieprasījumu nomaksāt rēķinu.