Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

HERCS REDZĒJA SAPNI, kas, pamostoties vēl aizvien melnajā naktī, viņu satrauca un atstāja dziļas pēdas. Hercs nosapņoja, ka viņam piezvanījusi māsīca Fanija Bauere — viņa mūža mīlestība. Fanija pieprasīja, lai viņu aizved uz kino. Karsti vēlēdamies viņai izpatikt — kā vienmēr —, Hercs uzrāva mugurā mēteli un dažu mirkļu laikā jau atradās kaut kur citur, kā jau tas parasts, kad vēlmes piepildās sapņos. Lai gan bija darbdienas pēcpusdiena, kinoteātris bija tik pārpildīts, ka viņiem nācās stāvēt zāles aizmugurē. Fanija bija tāda, kādu Hercs viņu vienmēr bija pazinis un vēl aizvien atcerējās: neiecietīga, kā jau izlutināta skaista sieviete, prasīga un neapmierināta. Drīz pēc filmas sākuma viņa bija satvērusi Hercu aiz rokas un paziņojusi, ka jūtas nevesela. Tad pēkšņi atkal abi atradās plašā kafejnīcā turpat kinoteātra ēkā. Fanija bija mazliet atspirgusi, bet izskatījās sev neraksturīgi izspūrusi, un viņai plecos bija uzmests liels kamieļvilnas mētelis. Hercs apzinājās, ka viņam sejā ir tas pats dedzīgais smaids, bet viņš jutās apmulsis. Šai sajūtai bija kaut kāds sakars ar mēteli, ko viņš atpazina kā savu un ko viņam būtu vajadzējis valkāt. Hercs neatcerējās, ka būtu viņai to piedāvājis. Mētelis un Fanijas slimība viņa prātā bija cieši saistīti. Tikai tad, kad Hercs atcerējās, ka viņš ir tas, kurš ir saslimis, sapnis ieguva īsto nozīmi. Sasirdzis, bet smaidot viņš bija piedāvājis Fanijai savu atlikušo veselību un spēku, un viņa bez mazākās pateicības bija bezrūpīgi viņu atraidījusi, to pat neievērodama. Tas bija tik līdzīgi viņu attiecībām reālajā dzīvē, ka Herca tikko pamodies “es” aptvēra sapņa realitāti. Atguvies no miega, viņš apzinājās savā sejā sarežģīto, samierinošo smaidu, kas bija veltīts tumšās guļamistabas stūriem. Tikai nemitīgie pulksteņa tikšķi Hercam pavēstīja, ka viņš ir pamodies, ka drīz būs jauna diena, bezgala līdzīga citām, parasta tagadējās esamības diena, kurā nekas nenotiek un nenotiks.
 Hercs nebija viņu redzējis trīsdesmit gadus. Sapnī abi bija jauni, un viņa vēl aizvien bija neprecējusies, pirms Naionas, pirms Mellerio, pirms viņa paša ģimene ieradās Anglijā. Ilgas bija tās, kas lika Hercam just ar viņu tuvību, jo viņš tik bieži un tik daudz bija par viņu domājis, ka šķita — viņus nekas nešķir. Šīs ilgas attiecās arī uz Fanijas vecākiem, kas viņam patika labāk par savējiem. Hercs zināja, ka viņa vecāku sociālais stāvoklis bija zemāks, lai gan viņam bija aizdomas, ka morālā ziņā viņi ņēma virsroku. Viņa māte tā arī nepiedeva savai māsai vīra izvēli, lai arī neapšaubīja māsas tiesības. Viņa tēvs — vienkāršs cilvēks — izturējās ar cieņu pret svaini, tomēr nekad nejutās pilnīgi brīvi viņa klātbūtnē. Tomēr tieši svainis Hūberts bija tas, kurš sagādāja viņiem drošu izkļūšanu no Berlīnes. Viņu mājai, vienai no tām elegantajām villām, ko Hūberts tik labi prata būvēt, piemita bezrūpīgākas iestādes, piemēram, viesnīcas vai kādas kūrortvietas, burvība. Šķiet, tāpēc krustmāte Anna vienmēr bija gatava rīkot viesības. Viņi spēlēja bridžu, dzēra kokteiļus, tomēr, pat tik jauns būdams, Hercs redzēja, ka viņi ir tikai moderni, mazliet ārišķīgi. Tolaik viņš nezināja, ka Hūberts un Anna ir noraizējušies par savas karstasinīgās, tumšacainās meitas likteni, kuras izskats tā laika Vācijā bija tik aizdomīgs. Viņa paša vecāki raizējās, bezgala raizējās nevis par savu, bet sava vecākā dēla Fredija — ģeniālā mūziķa — likteni vairāk nekā par vienmēr smaidīt gatavā Jūliusa likteni. Abas ģimenes acumirklī bija satuvinājušās un sazvanījās biežāk nekā jebkad agrāk. Hūberts paliks, par to nebija nekādu šaubu. Taèu būtu prātīgi, ja viņa sieva un meita pārceltos dzīvot kaut kur citur, tālāk no nelaimes. Herca tēvs, kurš strādāja firmā, kas izgatavoja mūzikas instrumentus, no visas sirds ticēja saviem kolēģiem, savam direktoram, kam bija zvērējis lojalitāti. Kā tādu lojalitāti varēja neatpazīt un vajadzības gadījumā neaizsargāt? Viņa māte, kas baidījās no visa, sapņoja par bēgšanu no daudzajām grūtībām, ko dzīve viņai bija sagādājusi. Māte — vairāk nekā viņas vīrs — vērsa savu mazumā ejošo ticību uz Hūbertu: drīzāk viņš nekā mātes pārāk pazemīgais partneris zinās, ko darīt.
 Zēns būdams, Jūliuss ieradās pie savas krustmātes uz tēju, un viņa smaids kompensēja to, ka viņu neviens nebija aicinājis (viņš tam nepievērsa uzmanību, kaut gan citi, iespējams, pievērsa). Viņu sagaidīja ar kaut ko līdzīgu sveicienam, kurā Jūliuss izlasīja tik daudz kā familiaritāti un arī mazliet nepacietību. Viņam pateica, ka Fanija esot tik tikko aizgājusi; viņa spēlējot tenisu ar draugiem, ar dažiem no savas “kompānijas”, bet viņš taèu palikšot uz īsu brītiņu iedzert tēju, vaicāja krustmāte, saraucot iezīmēto uzaci. Faniju neesot vērts gaidīt, viņa pavadīšot vakaru ar draugiem. Vai ģimenē visi veseli? Jautājums bija tīrākā formalitāte, viens no tiem, ko viņa parasti uzdeva. Jūliuss pazemīgi sēdēja viņu dzīvojamā istabā, kurā dominēja stikls un hroms, gaišs koks un balti aizkari, novērtējot šīs viesistabas diskomfortu augstāk par savu vecāku dzīvokli, kurā viss bija nepievilcīgi drūms un tumsnējs, vēl mantots no vecvecākiem, kuri ne visai žēlsirdīgi bija valdījuši pār savu lojālo meitu un lēnprātīgo znotu un no kuriem nelojālā meita Anna bija šķīrusies, atpakaļ neskatīdamās. Viņas laulību ar protestantu uzskatīja par briesmīgu nodarījumu, ko viņai nekad nepiedeva, lai gan Hūberts bija labs cilvēks, kura neuzkrītoši dotā uzturnauda bija nodrošinājusi vecajiem tirāniem, kas viņu turpināja zākāt, ērtas vecumdienas. Piekrist viņiem, iespējams, bija izdzīvošanas jautājums. Tomēr morālais diskomforts, ko tas sagādāja, lika Hūbertam un Annai izskatīties kā apgaismotam pārim, kādi viņi varbūt arī bija, bet viņu mājai kā modernisma paradīzei, pēc kuras viņš alka. Pat ja Fanijas nebija mājās — un viņa tik reti bija mājās —, Jūliuss juta viņas klātbūtni, iztēlojās, kā viņa paņem savu tenisa raketi, kā viņš atsaucīgi seko viņai gaišajā pēcpusdienā. Tēls sniedza tādu iepriecinājumu, ka viņš savu neplānoto apciemojumu uzskatīja par veiksmīgu un aiznesa mājās iespaidus, ar ko papildināt savus nožēlojamos krājumus, un ar nepacietību sāka gaidīt nākamo līdzīgo pēcpusdienu, kad Fanija noteikti kādu dienu būs mājās un izrādīs sajūsmu, viņu ieraugot.
 Fanija Bauere! Sapnī viņa bija jauna, skaista, siržu lauzēja, viņas nepastāvīgā izturēšanās — daļa no šarma. Sapnī viņa paša vecums nebija nosakāms, bet Jūliuss atpazina smaidu, kas patiesībā nekad nebija nozudis no viņa sejas. Kad viņš beidzot samierinājās, ka diena būs tāda pati kā visas pārējās, Hercs bez mazākās šaubu ēnas zināja, ka viņš ir septiņdesmit trīs gadus vecs, “pensionēts”, kā sacīja par veciem ļaudīm, kam ir pārāk maz, ko darīt, un ka Fanija ir gadu vecāka. Patiesībā, ieraugot Faniju Naionā Beau Rivage, viņa jau bija mainījusies. Hercs pēc savas laulības šķiršanas bija viņu sameklējis, lai lūgtu Fanijas roku. Viņš bija ieraudzījis tuklu, cienīgu sievieti, kurai nepiemita pat mātes elegance. “Jūlius!” bija teikusi Fanija. “Kāds vējš tevi šurp atpūtis?” Un viņš bija izteicis savu lūgumu — daudz par agru, nesagaidot īsto brīdi, bez sagatavošanās, un tika noraidīts ar joprojām vēl skaistas rokas mājienu. Viņš neteica Fanijai, ka bija sekojis viņas dzīvei, liekot lietā nekam nevajadzīgas detektīva iemaņas, jo ko gan tur varēja atklāt? Jūliuss jau zināja, ka, pateicoties Hūberta apdomībai, Fanija ar māti tika nogādātas uz Šveici, uz vismierīgāko un neitrālāko pilsētiņu ezera krastā, kur palika, līdz situācija uzlabojās. Viņš zināja, ka tikpat apdomīgā krustmāte Anna bija sameklējusi meitai vīru arhitektu, vārdā Mellerio, kas bija pieņēmis abas pie sevis, izmitinot savā neglītajā villā, no kuras viņas izbēga, cik bieži spēdamas, lai cienātos ar kūkām angļu tējnīcā vai pasēdētu uz terases Beau Rivage, uz kurieni abas dabiski pārcēlās pēc Mellerio nāves, kad viņš apskates laikā nokrita no paša būvētās celtnes. Pārdevušas viņa māju un biznesu, abas bija labi nodrošinātas: viesnīca vai, pareizāk, viesnīcas dzīve bija viņām pa prātam, tā atbilda izpostītajai esībai, kas, protams, varēja būt tikai pagaidu stāvoklis. Tajā laikā viņas bija drošībā, vairāk nekā drošībā, bet patiesībā tā arī neatgriezās mājās, jo mājas, sabiedroto iznīcinātas, bija pazudušas no zemes virsas, un Hūberts vairs nebija starp dzīvajiem, lai plānotu viņu visu dzīvi.
 Fanija bija rāmi noraidījusi viņa bildinājumu, tas nenotika nelaipni, bet vienkārši norādot, ka viņai ir labāk tā, kā ir. Viņa nerunāja tā, it kā viņai būtu mīļākais, nedz arī Jūliusam bija aizdomas, ka viņa dzīvo izlaidīgi. Fanija bija mierīga, omulīga, viņa spēlēja bridžu ar draudzenēm, aprūpēja māti kopējā dzīvoklī, vēl aizvien bieži apmeklēja angļu tējnīcu vai sēdēja uz terases, pirms devās nomainīt savu ārieni un tā norādīt, ka ir vakars.