Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

PAGĀJUŠĀ vakarā es sēdēju viens pats savā dārza lapenē, baudīdams spirgto vakara vēsmu. Bija vēla stunda, manas sievas jau sen bija devušās pie miera savos apartamentos.
 Visu vakaru biju pamatīgi nostrādājies bibliotēkā, likdams kalpa zēnam meklēt plauktos man nepieciešamās grāmatas un pārrakstīt no tām vajadzīgos fragmentus.
 Kā jūs zināt, atpūtas stundas es ziedoju darbam pie traktāta par noziegumiem un to atklāšanu mūsu varenajā Minu dinastijā, veidojot arī pielikumu ar slavenu pagātnes detektīvu biogrāfijām. Pašlaik es strādāju pie ievērojamā valstsvīra Di Žeņdzjie biogrāfijas. Viņš dzīvoja pirms septiņsimt gadiem. Savas karjeras pirmajā pusē, vēl kalpodams par provinces miertiesnesi, viņš atklāja milzīgu skaitu noslēpumainu noziegumu, tāpēc tagad viņu pazīst galvenokārt kā “tiesnesi Di”, meistarīgu mūsu spožās pagātnes detektīvu.
 Aizsūtījis gulēt zēnu, kas nespēja apslāpēt žāvas, uzrakstīju garu vēstuli vecākajam brālim, kas kalpo tālu ziemeļos pie Peidžouas prefekta par galveno sekretāru. Šai amatā viņu iecēla pirms diviem gadiem, un savu veco māju blakus ielā viņš atstāja manā pārziņā. Es viņam rakstīju par savu atklājumu, ka Peidžoua ir pēdējā pilsēta, kur Di kalpojis par miertiesnesi, pirms viņu iecēla augstā amatā galvaspilsētā.
 Tāpēc es lūdzu brāli pameklēt kādas norādes vietējos avotos; varbūt viņš atrastu interesantas ziņas par noziegumiem, kurus atklājis tiesnesis Di. Zināju, ka brālis darīs visu, kas viņa spēkos, jo mūsu attiecības allaž bijušas ļoti tuvas.
 Kad vēstuli biju pabeidzis, pamanīju, ka bibliotēkā ir ļoti karsts. Izgāju dārzā, kur no lotosiem aizauguša dīķa puses plūda vēss gaiss. Pirms došanās pie miera nolēmu brīdi pasēdēt mazajā lapenē, ko biju uzcēlis dārza attālākajā stūrī līdzās banānkoku pudurim. Prāts uz gulēšanu nenesās, jo, taisnību sakot, nesen, kad iepazīstināju ģimeni ar savu trešo sievu, mājās bija izcēlušās nesaskaņas. Viņa bija skaista sieviete, arī gluži labi izglītota. Nekādi nevaru saprast, kāpēc viņa tūliņ pat neiepatikās manai pirmajai un otrajai dzīvesbiedrei, kāpēc gan tās skauda, ka ik nakti pavadīju ar viņu. Nu biju apsolījis pavadīt nakti pirmās sievas apartamentos, un, jāatzīstas, nejutu lielu vēlēšanos steigties turp.
 Sēdēdams ērtajā bambusniedru krēslā, laiski vēdinājos ar dzērves spalvu vēdekli, apcerīgi vērodams dārzu, ko apspīdēja sudrabotā mēness vēsie stari. Pēkšņi ieraudzīju atveramies dārza vārtiņus. Kas var aprakstīt manu priecīgo pārsteigumu, kad ieraudzīju ienākam pa tiem savu vecāko brāli!
 Pielēcu kājās un metos pa dārza taciņu viņam pretī.
 “Kā tu šeit gadījies?” es saucu, “kāpēc tu nepaziņoji, ka dosies uz dienvidiem?”
 “Gluži negaidīti,” brālis atteica, “man nācās aiziet. Mana pirmā doma bija atnākt pie tevis. Es ceru, tu neļaunojies, ka ierodos tik vēlā stundā!”