Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Tornam riebās doma par kruķu nocietināšanos. Nejūtīgs policists bija nelietderīgs. Kā sakaltusi krāsa. Viņš bija drīzāk... samierinājies. Samierinājies skatīt bezpajumtniekus ar ielauztu galvaskausu un krūtīs iegrieztu uzrakstu BOMZIS. Pusduci gaidu, kurām norautas galvas, pateicoties piedzērušam autobusa vadītājam un pārāk zemam tiltam. Un vēl baisākas lietas. Samierinājies ieskatīties acīs sievietei, kura zaudējusi dēlu, noraudzīties, kā viņa kodī apakšlūpu un izklaidīgi sniedzas pēc tējkannas. Torns ar to visu bija samierinājies. Un viņš bija samierinājies arī ar Elisonu Viletu.
 “Patiesībā īsta veiksme, ser.”
 Viņš bija samierinājies ar domu, ka šī mazā, meitenīgā būtne, kas ietīta pusotru jūdzi garā medicīniskā saitē, ir panākums. Labvēlīga likteņa pirksts. Īsta veiksme. Un visu veiksmju veiksme bija tā, ka viņi to laikus atraduši.
 “Nu, kurš te visu sajājis?”
 Konstebls Deivids Holands bija dzirdējis par Torna tiešo un nesaudzīgo pieeju, bet viņš nebija gaidījis šo jautājumam tik drīz pēc ierašanās pie meitenes gultas.
 “Nu, godīgi sakot, ser, viņa nemaz neatbilst pārējo aprakstam. Pirmām kārtām viņa ir dzīva, un turklāt viņa ir tik jauna.”
 “Trešajam upurim bija tikai divdesmit seši gadi.”
 “Jā, es zinu, bet paskatieties uz viņu.”
 Viņš paskatījās. Divdesmit četru gadu vecumā viņa izskatījās bezpalīdzīga kā bērns.
 “Tātad līdz brīdim, kad vietējie puiši uzošņāja viņas draudziņa pēdas, viņa vienkārši bija persona, kas pazudusi bez vēsts?” Torns pacēla uzaci.
 Holands instinktīvi pasniedzās pēc piezīmju grāmatiņas. “Ēē... Tims Hinegans. Viņš ir tuvākais cilvēks pēc radiniekiem. Man ir adrese. Viņš ieradīsies vēlāk. Apciemo viņu katru dienu. Viņi bijuši kopā astoņpadsmit mēnešus — viņa uz šejieni pārvākusies pirms diviem gadiem no Ņūkāslas, lai strādātu par auklīti bērnudārzā.” Holands aizvēra piezīmju grāmatiņu un paskatījās uz savu šefu, kurš joprojām lūkojās uz Elisonu Viletu. Viņu interesēja, vai Torns zina, ka pārējā brigāde sauc viņu par Grīļu. Bija viegli saprast, kāpēc. Torna augums bija... pēdas piecas un sešdesmit septiņdesmit collu. Turklāt zemā šasija un.... tuklums padarīja viņa gaitu ļoti grīļīgu. Tomēr viņa acīs bija lasāms kas tāds, kas Holandam ļāva nojaust, ka Torns jau nu gan nekritīs.
 Puisis bija dzirdējis par tādiem kruķiem kā Torns, bet šis bija pirmais, ar ko Holandam nācās strādāt kopā. Viņš nolēma vēl nenolikt piezīmju blociņu malā. Izskatījās, ka Grīļam vēl ir gana daudz jautājumu. Un šis tips prata tos uzdot, nemaz neatverot muti.
 “Tātad viņa dodas mājup pēc trakulīgas nakts... ēē... pagājušo otrdien... un tiek atrasta uz Londonas Karaliskās slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļas sliekšņa.”
 Torns saviebās. Viņam šī slimnīca bija pazīstama. Sāpes, kas sekoja pēc tur veiktās brukas operācijas pirms sešiem mēnešiem, joprojām bija svaigā atmiņā. Viņš palūkojās augšup brīdī, kad zilā virsvalkā tērpta medmāsa pabāza galvu pa durvīm, vispirms paskatoties uz viņiem un tad uz pulksteni. Holands sniedzās pēc identifikācijas kartes, bet viņa jau aizvēra aiz sevis durvis.
 “Uzņemšanā izskatījās, ka viņa ir pārdozējusi. Tad atklājās, ka viņa ir komā, un tika pārvesta uz šejieni. Bet pat tad, kad noskaidrojās, ka tas ir insults, nebija acīm redzamas saiknes ar Bekhenda lietu. Nebija iemesla meklēt benzolu saturošas vielas asinīs, un pavisam noteikti nebija iemesla saukt mūs.”
 Torns lūkojās lejup uz Elisonu Viletu. Viņas ponijs prasījās pēc apgriešanas. Viņš lūkojās, kā dobumos kustas acu āboli. Vai viņa zināja, ka viņi šeit atrodas? Vai viņa varēja viņus dzirdēt? Un vai viņa spēja atcerēties?
 “Manuprāt, vienīgais, kurš te visu sajājis, patiesībā ir slepkava, ser.”
 “Sadabū mums tēju, Holand.”
 Torns nenovērsa skatienu no Elisonas Viletas, un tikai durvju nočīkstēšana un švīksts vēstīja, ka Holands devies prom.
 Izmeklētājs Toms Torns nebija gribējis uzņemties Bekhenda lietu, bet viņš bija pateicīgs par ikvienu izraušanos ārpus jaunās, izcilās Smago noziegumu grupas. Pārstrukturēšanās mulsināja visus, un Bekhenda lieta vismaz bija vienkārša un vecmodīga. Tomēr viņš pēc tās netīkoja, kā klīda runas. Protams, tā bija nozīmīga, bet viņš piederēja tai savādajai sugai, kas negribīgi uzņēmās lietu, kurā skaidri neredzēja atrisinājumu. Un šī bija nedaudz savāda lieta. Par to nebija šaubu. Trīs slepkavības, visu upuru nāves cēlonis bijusi miega artērijas nosprostošanās. Kāds maniaks uzbruka sievietēm viņu mājās, piegāza viņas pilnas ar narkotikām un izraisīja insultu.
 Izraisīja insultu.
 Hendrikss bija viens no praktizējošiem patologiem, un pirms nedēļas viņa laboratorijā Torns pamatīgi satrūkās, sajutis viņa miklās rokas uz savas galvas un kakla. Hendrikss bija mēģinājis demonstrēt nogalināšanas tehniku. “Nolādēts, ko ellē tu dari, Fil?”
 “Aizveries, Tom. Tu esi atslēdzies trankvilizatoru ietekmē. Es varu darīt visu, ko gribu. Es vienkārši pieliecu tavu galvu šādi un piespiežu šajā punktā, lai nosprostotu artēriju. Tā ir smalka procedūra, tai nepieciešamas īpašas iemaņas... es nezinu. Armija? Varbūt kaujas mākslas? Vai arī viņš vienkārši ir slīpēts maita. Nav pazīmju, pēc kā noteikt. Faktiski nenosakāmi.”
 Faktiski.
 Gan Kristīnai Ouvenai, gan Madlēnai Vikerijai bija riska faktori: viena bija pusmūžā, otra regulāri lietojusi narkotikas. Abas tika atrastas mirušas savās mājās dažādās Londonas malās. To, ka viņas nesen mazgātas ar karbola ziepēm, ievēroja patologi, un, lai gan Kristīnas Ouvenas vīrs un Madlēnas Vikerijas istabas biedrene to bija atzinuši par dīvainību, neviens no viņiem nevarēja noliegt (nedz arī izskaidrot) karbola ziepju gabala atrašanos vannas istabā. Trankvilizatoru pēdas tika atrastas abu upuru ķermeņos. Ouvenas gadījumā tās tika saistītas ar atrasto antidepresantu recepti, bet Vikerijas gadījumā ar samērā regulāro narkotiku lietošanu. Līdz tam brīdim saistība starp šiem traģiskajiem, tomēr acīm redzami dabiskajiem nāves gadījumiem netika saskatīta.
 Bet Sūzanai Kārlišai nosacītu insulta riska faktoru nebija, un uz trankvilizatoru pudelītes, kas tika uzieta Vaterlo vienistabas dzīvoklī, nebija etiķetes, tāpēc tās atrašanās dzīvoklī bija mīklaina. Tikai pateicoties kakla muskuļu saišu plīsumiem un ellīgi gudram patologam, šīs lietas tika sasaistītas. Pat Hendriksam nācās atzīt lielisko patologa darbu. Ļoti attapīgs.
 Bet ne tik attapīgs kā slepkava.