Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Es, klausīdamies radio, gliemeža gaitā virzījos uz priekšu. Policija acīmredzot bija nonākusi uz pēdām “Tamiami miesniekam”. Sīkāka informācija nebija pieejama, bet kapteinim Metjū bija pareizais sakodiens uz skaņām. Teiktais izklausījās tā, it kā viņš personīgi arestēs noziedznieku, tiklīdz būs ticis galā ar kafiju.
 Visbeidzot es nokļuvu uz taisnā ceļa, bet tiku uz priekšu tikai nedaudz ātrāk. Netālu no lidostas apstājos pie virtuļu pārdotavas. Nopirku ābolu pankūku un virtuli, bet ābolu pankūka bija gandrīz pazudusi, pirms es paspēju iesēsties mašīnā. Man ir ļoti strauja vielmaiņa. Tas tāpēc, ka es dzīvoju labu dzīvi.
 Kad nokļuvu darbā, lietus bija mitējies. Spīdēja saule, un no ietves pacēlās garaiņi, kad es iegāju vestibilā, uzrādīju caurlaidi un devos augšā pa kāpnēm.
 Debija mani jau gaidīja.
 Šorīt viņa neizskatījās priecīga. Protams, viņa īpaši bieži vairs neizskatās priecīga. Galu galā Debija ir policiste, un lielākajai daļai policistu neizdodas saglabāt smaidošu seju. Pārāk daudz laika pavadīts darbā, pūloties neizskatīties cilvēcīgiem. Viņu sejas ar laiku kļūst stingas.
 “Debij,” es noteicu. Noliku uz rakstāmgalda sniegbaltu maisiņu ar virtuļiem.
 “Kur tu biji vakar vakarā?” viņa noprasīja. Ļoti skābi, kā jau biju gaidījis. Drīz šīs dusmu krunciņas vairs neizzudīs un tās sabojās brīnišķīgu seju: tumši zilas acis, ko atdzīvināja intelekts, un nedaudz vasarraibumains uzraukts deguntiņš, ko ieskāva melni mati. Skaisti vaibsti, ko šobrīd klāja kādas septiņas mārciņas lētas kosmētikas.
 Es sirsnīgi viņu uzlūkoju. Debija nepārprotami nāca no darba, ģērbusies mežģīņotā krūšturī, koši rozā elastīgos šortos un zeltītās augstpapēžu sandalēs. “Par mani nav vērts runāt,” es sacīju. “Kur biji tu?”
 Viņa pietvīka. Debija mīlēja tikai tīru, izgludinātu apģērbu zilos toņos, bet citu nevarēja ciest. “Es mēģināju tevi sazvanīt,” viņa sacīja.
 “Piedod,” es atteicu.
 “Jā. Protams, protams.”
 Es apsēdos uz krēsla un klusēju. Debijai patīk izkratīt man sirdi. Tāpēc jau ģimene domāta. “Kāpēc tu tik ļoti gribēji ar mani runāt?”
 “Viņi man neko neuztic,” sacīja Debija. Viņa pavēra manu virtuļu maisiņu un ieskatījās iekšā.
 “Ko tad tu gaidīji?” es noteicu. “Tu zini, kāda ir Laguertas attieksme.”
 Izvilkusi no maisiņa virtuli, Debija to notiesāja.
 “Es gaidu,” sacīja Debija ar pilnu muti, “ka piedalīšos izmeklēšanā. Kā teica kapteinis.”
 “Tu neizskaties nopietna,” es atteicu. “Vai politiski apķērīga.”
 Saņurcījusi maisiņu, Debija mēģināja trāpīt man pa galvu. Viņa netrāpīja. “Pie velna, Dekster,” viņa sacīja. “Tu sasodīti labi zini, ka esmu pelnījusi būt kriminālmeklēšanā nevis,” — viņa paraustīja krūštura lencīti un norādīja uz savu trūcīgo kostīmu, — “šīs muļķības.”
 Es pamāju. “Lai gan tev tas piestāv,” es sacīju.
 Debija briesmīgā sašutumā savaikstīja seju. “Es to nevaru ciest,” viņa sacīja. “Es to vairs ilgāk nespēju izturēt, vai arī, zvēru, es sajukšu prātā.”
 “Debij, vēl ir mazliet par ātru, lai es visu varētu izdomāt.”
 “Sūdīgi,” viņa sacīja. Lai ko teiktu par darbu policijā, bet tas samaitāja Deboras vārdu krājumu. Viņa pievērsa man aukstu, daudz pieredzējuša policista skatienu. Tā viņa skatījās uz mani pirmoreiz. Tas bija Harija skatiens, tās pašas acis, tā pati sajūta, ka tev skatās cauri un saredz patiesību. “Nestāsti man blēņas, Deks,” viņa sacīja. “Lielākoties tev atliek tikai paskatīties uz līķi, un tu jau zini, kas to ir izdarījis. Es nekad tev neesmu vaicājusi, kā tev tas izdodas, bet, ja tev ir kādas nojautas par šo gadījumu, es gribu tās zināt.” Viņa trakā niknumā iespēra pa manu metāla rakstāmgaldu, atstājot tajā nelielu iespiedumu. “Pie velna, es gribu tikt laukā no šīm muļķīgajām lupatām.”
 “Un mēs visi labprāt to redzētu, Morgana,” no durvīm viņai aiz muguras atskanēja zema un neīsta balss. Es pacēlu skatienu. Mums pretī smaidīja Venss Masuoka.
 “Tu nezinātu, ko darīt, Venss,” atcirta Debija.
 Viņa smaids — žilbinošais, neīstais, iemācītais smaids — kļuva platāks. “Kāpēc mēs nevarētu to noskaidrot?”
 “Sapņo vien, Vens,” atteica Debija, uzmezdama lūpu, kā biju to redzējis kopš laika, kad viņai bija divpadsmit gadi.
 Venss ar galvas mājienu norādīja uz saņurcīto balto maisiņu man uz galda. “Tā bija tava kārta, vecais. Ko tu man atnesi? Kur tas ir?”
 “Piedod, Vens,” es atteicu. “Debija apēda tavu virtuli.”
 “Lieliski,” viņš sacīja, spēji, it kā šķelmīgi pasmaidot. “Tad es varētu apēst viņas želejas ruleti. Tu esi man parādā lielu virtuli, Deks,” viņš noteica.
 “Vienīgo lielo, ko tu jebkad dabūsi,” atteica Debora.
 “Svarīgs nav virtuļa lielums, svarīga ir cepēja prasme,” viņai sacīja Venss.
 “Lūdzu,” es noteicu. “Jūs abi izmežģīsiet priekšējās smadzeņu daivas. Ir pārāk agrs, lai spīdētu ar tādām gudrībām.”
 “Ah-ha,” Venss iesmējās savus briesmīgos, mākslotos smieklus. “Ah-ha ha-ha. Uz redzi.” Viņš piemiedza ar aci. “Neaizmirstiet par manu virtuli.” To teicis, viņš devās pie sava mikroskopa gaiteņa galā.
 “Tātad, ko tu esi izdomājis?” apvaicājās Debija.
 Debija ticēja, ka mani laiku pa laikam vada intuīcija. Viņai bija iemesls ticēt. Parasti mani iedvesmas pilnie minējumi attiecās uz zvērīgiem deģenerātiem, kam ik pēc dažām nedēļām patika nolaist no kājas kādu nabaga lempi tikai tāpat vien. Debora vairākas reizes bija redzējusi, kā es ātri un precīzi uzroku kaut ko tādu, ko neviens nebija pamanījis. Viņa nekad neko nebija teikusi, taču mana māsa ir sasodīti laba policiste, un tā viņai jau labu laiku bija radušās pret mani aizdomas. Viņa nezina, kas tas ir, bet saprot, ka kaut kas nav labi, un tas laiku pa laikam viņu bezgala satrauc, jo galu galā viņa tiešām mani mīl. Pēdējā dzīvā būtne uz zemes, kas mani tiešām mīl. Tā nav sevis žēlošana, bet gan auksta, kristālskaidra sevis apzināšanās. Es esmu nemīlams. Atbilstoši Harija plānam esmu centies iesaistīties attiecībās ar citiem cilvēkiem un pat — muļķīgākajos brīžos — iemīlēties. Bet nekas nesanāk. Kaut kas manī ir salauzts vai trūkst, un agrāk vai vēlāk otrs cilvēks pieķer, ka es Tēloju, vai arī pienāk viena no Tām Naktīm.