Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

4

Ērika Cumgibela, šefa sekretāre, piecdesmit divus gadus veca.
 Johanness redz viņu savu acu priekšā.
 Viņa stāv durvīs, kuras lielākoties ir atvērtas un ved uz šefa Villija Krauzes kabinetu, atspiedusies pret stenderi, svārki apkļauj apaļīgos gurnus, rozā vai gaišzila adīta jaciņa, pērļu krelles, nagi nolakoti ar perlamutra laku, blondie, iesirmie mati uzsprausti, brilles karājas ap kaklu ķēdītē, kas konkurē ar pērļu krellēm, pustukšā kafijas tase abās plaukstās, it kā lai sasildītos, sejā triumfs. Krauze skatās viņā no lejas uz augšu. Jau divdesmit gadu viņš zina, ko tas nozīmē, ja viņa tur šādi stāv. Viņa atkal kaut ko ir uzzinājusi, kaut ko saklausījusi, viņā briest kāda maza sensācija, kas kļūs par lielu sensāciju. Un tā prasās ārā, prasās pie šī kabineta mazās publikas, lai tā sniegtu savu vērtējumu, vienalga, kādu. Villijs Krauze juniors, kopš tēva Villija Krauzes seniora nāves vienīgais firmas īpašnieks, zina, kas tagad jādara, tagad ir jājautā, vai Ērikai stāstāms kas jauns. Šis viņa jautājums ir ievads rituālam. Nu var sākties.
 Kā viņa mīl šo šefa jautājumu! Visvairāk viņa to mīl pirmdienās. Pēc tam kad vēl piektdienā noklausītu noslēpumu ir aiznesusi līdzi uz mājām un nolikusi blakus atslēgām sava divistabu dzīvoklīša priekšnamā, lai pirmdienas rītā pēc vientulīgas nedēļas nogales paņemtu to līdzi uz darbu. Tikmēr viņa šo mazo sensāciju jau ir atgremojusi, izlocījusi pēc sava prāta, nospodrinājusi, uzpūtusi. Un nevar ne sagaidīt, kad Krauze, ziņkārīgs un vaicājošs, beidzot sēdēs pie sava rakstāmgalda.
 Taču, ja pirmdienas rītā Krauze uz darbu neatnāk, var gadīties, ka ziņkārīgo viņa vietā tēlo Johanness.
 Bet šodien Krauze ir klāt. Precīzi laikā, gaidu pilns. Nu ir īstais brīdis vilcināties, vilkt garumā, demonstrēt sirdsapziņas ēdas, jautāt sev un Krauzem, vai tam, pagaidām vēl vārdā nenosauktajam, tomēr nevajadzētu ļaut pašam runāt ar šefu, lai viņa pēcāk netiktu uzskatīta par sūdzmani. Tomēr izturēties tik noslēpumaini arī neesot nekādas jēgas, jo visi tik un tā uzzināšot, un zināma atklātība – to taču daudzkārt esot apliecinājusi gan viņas, gan arī šefa pieredze – bieži palīdzot tur, kur modies izmisums un pat domas par pašnāvību.
 Tas, ko viņa sakot, principā, protams, esot pareizi un arī godājami, un tieši tāpēc – Cumgibela kundze taču to zinot – viņš viņu augsti vērtējot, un principā viss vienmēr esot atkarīgs tikai no tā, par kuru līdzstrādnieku un par kāda veida problēmu tad ir runa.
 Tas nu Krauzem ir jāizvaicā pamazītēm un baudkāri, it kā runa būtu par fizisku tuvināšanos sekretāres miesai.
 Šo spēlīti viņš pazīst.
 Runa esot par Johannesu.
 Zeidelu Johannesu.
 Tagad viņai jāietur neliela pauze, lai uzvārds iedarbotos.
 Tas te esot uzpeldējis piektdien. Viņš, Krauze, jau bijis devies nedēļas nogales atpūtā. Johanness atnesis viņai ziedus. Un gribējis parunāties, to viņa manījusi uzreiz. Viņam bijusi tāda kā pilna sirds. Kā jau parasti. Sirds viņam mūždien pilna. Un vēl raudulīgs. Kā jau parasti Johanness – mūsu Johanness, kā viņa viņu labprāt dēvējot. Tam nu acis slapjā vietā, tas tak neesot nekas jauns.
 Krauze māj ar galvu. Jā, jā, šis droši vien atkal iedomājies, ka saķēris kādu kaiti, ne? Un kādu tad šoreiz?
 Nē, šajā gadījumā tā pat neesot kaite.
 Viņa labāk stāstīšot visu no sākuma.
 Johanness bija galīgi sagrauts. Viņa jau bija beigusi darbu un gribēja iet prom. Bet tad, protams, atlicināja laiku. Tā jau nedrīkst. Ja pazīsti kolēģi divdesmit gadu. Ja par viņu visu zini, visu esi nomanījusi. Ja esi mierinājusi un bijusi kā māte. Ja esi bijusi par liecinieci visām dēkām, dažādajām sievietēm un romāniem, un tā tālāk.
 Krauze saprot, ka viņai nepieciešami šie apkārtceļi, lai apklusinātu sirdsapziņas pārmetumus, ko rada diskrētuma pārkāpums, kuram viņa tagad gatava. Runājot viņai jāiejūtas – un tam vajadzīgs laiks – mātišķās līdzcietējas lomā, kura nevēlas neko citu kā vien palīdzēt. Johanness lieliski spēj to iztēloties, jo pats bieži ir redzējis, kā Ērika Cumgībela slīcina citus savas izpalīdzības plūdos.
 Krauze zina, ka tagad vajag piepalīdzēt, uzdot kādu papildjautājumu vai, vēl labāk, izteikt pieņēmumus vai pat apgalvojumus, kurus viņa izlabos, noraidīs vai atspēkos un kuriem varēs stāties pretī ar sašutumu un katrā gadījumā izsmeļošākām zināšanām.
 Tātad atkal būšot sākusies kāda attiecību krīze, vai ne?
 Tā varētu sacīt. Viņš gluži klaji esot pateicis, ka tā sieviete viņu pametusi.
 Tas principā esot galvenais.
 Jā, Krauze saka, nabaga Johanness Zeidels, tam laikam nav laimes pie sievietēm. Un cik tad ilgi turpinājās šoreiz?
 Viņa staro, jo to nu zina precīzi. Tas esot turpinājies četrus gadus un trīs mēnešus. Bet tagad, kā viņš, Krauze, pats labprāt izsakoties, tagad nu esot beigts un nobungots. Jā, Līza droši vien pielikusi punktu, viņa esot visai apņēmīga, izvākusies jau pirms trim nedēļām, un tāpēc Johanness esot izmisis un neko nespējot darīt, satriekts cilvēks, vārdu sakot.
 Krauze jau ir gatavs nolikt šo informāciju malā, lai tā viņu neskar. Labi, kad Zeidels atgriezīsies, varēs kādreiz parunāt pie kausa alus, mierināt, dot padomus. Bet tas arī viss. Kurš tad nepazīst Zeidelu. Jauks, bet garlaicīgs.

Dažām sievietēm patīk maigums.
 Maigums?
 Jā.
 Tas jau nav nekāds maigais, tas ir mīkstčaulis.

Ka tā sieviete, laba advokāte, kā viņš dzirdējis, vairs neesot varējusi paciest to Zeidelu, to jau, saudzīgi izsakoties, varot saprast, vai ne. Profesionālā ziņā tas cilvēks jau gadiem ilgi esot neefektīvs, viņa taču pati būšot spiesta to apstiprināt par spīti visām emocionālajām saiknēm ar Zeidelu. Tomēr štatu samazināšanas sociālā aspekta ietvaros būšot grūti atlaist šo cilvēku bez problēmām. Pārāk ilgi nostrādājis firmā. Trīsdesmit gadu. No pašiem pirmsākumiem. Toreiz pat bijis daudzsološs, seniors viņu augstu vērtējis itin lietderīgu ideju dēļ. Toreiz. Bet tagad pārdedzis, invalīds, tā teikt. Principā – formulējumu “principā” Krauze lieto labprāt un bieži –, tātad, principā Zeidelam – mūsu Johannesam – ar tik lielisku sievieti laikam bijis par daudz. Tā gadoties, un tas neesot iemesls turpināt aplūkot šo jautājumu.
 Bet Ērika Cumgibela vēl nav galā ar pirmdienas rīta rituālu. Viņa izdzer pēdējo atdzisušās kafijas malku un tad pasmaida tik zīmīgi, ka Krauze atgūst saspringto uzmanību vēl uz mirkli. Un šajā mirklī Ērika Cumgibela drīkst aizmirst distanci ar šefu. Viņa pieiet pie rakstāmgalda, ar vienu dibenvaigu uzsēžas uz tā malas, nograbina pērļu krelles un ierunājas klusāk, intīmāk.
 Tagad taču esot tā – viņa gribot šefam sacīt un likt pie sirds –, ka Zeidels ir viens, proti, bez ģimeniskām saitēm. Tā teikt. Viņa tikai gribot sacīt, mjā, kā lai pasaka, redz, šādi taču varētu atrisināt steidzamu problēmu – tā teikt.
 O, cik tīksmīgi viņa to izdveš un cik kāri viņš to uztver! Spēt šādi palīdzēt, šādi lemt līdzi, uzņemties atbildību, bruģēt ceļu lēmumam – vairāk Ērika Cumgibela nealkst ne pēc kā. Jau tas vien ir atalgojums par dzīvi, kompensācija par vientuļajiem vakariem un nedēļas nogalēm, un arvien bālākajām atmiņām par to vienīgo nakti ar Krauzi junioru.
 Viņš to droši vien tikpat kā neatceras. Toreiz viņš bija pārāk stipri piedzēries, bet viņas atmiņās ir bezgala burvīgs.
 Viņš draudzīgi paplikšķina viņai pa vaigu, jā, to viņš drīkst, viņai tas patīk, tas ir palicis pāri no daudz lielākā tuvuma, kas reiz bijis.
 Tas nemaz neesot slikti, ko Cumgibelīte izkombinējusi. Nu, tad jau jāķeras pie šīs lietas pēc iespējas smalkjūtīgi, un tā galu galā esot viņu abu specialitāte.
 Tu esi laba, Cumgibelīt, tu esi sasodīti laba.
 To viņš vairākas reizes teica arī tajā naktī.
 Cumgibela, pierakstiet diktēto!
 Mūsu indekss – Kr/Cu.a