Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Pēc stundas pie galda, apspriežot, cik jauki būtu padzīt sardīniešus no Dženovas, bija palikuši tikai Bernārs un Renato. Renato tagad bija krietni piedzēries. Arī Bernārs nebija skaidrā — pietika ar dažām glāzēm, lai telpa sāktu patīkami griezties. Ļoti slikti, piezīmēja Renato, ka radikālā grupa ir aizgājusi. Viņi varētu tiem piebiedroties.
 Sarunā iestājās ilgs klusuma brīdis, un Bernārs noprata, ka Renato saņemas. Viņš vairāk skatījās glāzē nekā uz Bernāru, un viņa balsī ieskanējās kareivīgs asums. “Mans tēvs reizēm ir konservatīvs muļķis. Man vajadzētu būt Pusmēness kapteinim, un tu to zini, ko?” Renato pacēla skatienu uz Bernāru un aplaizīja lūpas. Viņš turpināja: “Es viņiem arī pateicu. Tu dzirdēji.”
 “Es zinu,” nevērīgi atteica Bernārs. “Tev atraisījās mēle, un tu pārāk daudz sarunāji. Varbūt tavs tēvs ir konservatīvs, bet viņam arī ir taisnība. Es esmu labāks jūrnieks. Patiesība ir ļoti vienkārša, Renato.”
 “Mēs vairs neesam bērni, kad tu vienmēr biji labākais,” satraukti ierunājās Renato. “Turpmāk būs citādi. Manas sulaiņa dienas ir beigušās.” Paķēris no galda skiču burtnīcu, viņš pastūma to Bernāram. “Vai tu tā varētu, Mikelandželo? Domāju, ka ne. Es varu vadīt arī Pusmēnesi tikpat labi kā tu. Nē, labāk. Un es padzīšu visus, kas nezinās savu vietu jūrā.”
 Bernāra skatiens otrpus galdam kvēloja. “Tu nezini, ko tu runā. Ne tev lemt. Vai tagad aiziesim pie tava tēva un pateiksim viņam, ka kapteinis Renato ir pie vadības grožiem?”
 Aizvainojumā Renato balss kļuva vēl neskaidrāka. “Nē!” Viņš uzsita ar plaukstu pa galdu. “Mēs neiejauksim šajā lietā manu tēvu.” Viņš mežonīgi savicināja rokas. “Noteiks viņi. Viņu priekšā tu nedrīksti padarīt mani par muļķi. Viņi domā, ka es esmu kapteinis. Kāpēc es nevarētu būt kapteinis?” Piepeši viņa balss kļuva žēlabaina.
 “Viņi maldās, un tu maldies, mans draugs. Tu neesi vadonis, bet jūra pieprasa vadoņus. Vadības pamatā ir cieņa, bet patiesu cieņu caurvij bailes. Lai arī tu viņiem patīc, Renato, bet baidās viņi no manis. Būt tēva kuģa kapteinim nozīmētu pakļaut riskam kuģi un tavu apkalpi. Tas nav tas pats, kas šovakar krogā, — dižošanās un troksnis. Tu esi labāks kā biedrs, un — patīk tev vai ne — es esmu pārāks kā vadonis.”
 Pūlēdamies sakārtot domas, Renato sarauca pieri. Kad viņš sāka runāt, vārdi apsteidza cits citu. “Tu neesi vadonis. Vadoņi ir vīrieši. Tu pat neesi...” Renato apklusa, un viņa skatiens kļuva viltīgs. Viņš smagnēji pieliecās tuvāk. “Tad man nav citas izejas. Lai palīdz izšķirt vienādu iespēju līgums. Balva būs tiesības kļūt par Pusmēness kapteini.”
 Bernāra skatiens bija piesardzīgs. “Kāds būs pārbaudījums?”
 “Vīna dārza īpašnieka meita Elena Armeti. Vai atceries, kā viņa pagājušā gada masku ballē atraidīja Antonio? Un viņš nav vienīgais. Esmu dzirdējis, ka viņu nekas neinteresē, izņemot zirgus. Bet ne es, ne tu nekad neesam mēģinājuši viņu iegūt.”
 Bernārs neatbildēja. Renato turpināja: “Derības ir šādas — mēs abi izrādām viņai uzmanību. Mūsu rīcībā ir divi mēneši pirms aizkuģošanas. Pirmais, kas ar viņu pārgulēs, būs Pusmēness kapteinis. Viens no mums noskaidros, kā mūsu skaistā Elena jāj ko citu bez zirga.” Pat piedzēries viņš zināja, ka uzdevums būs grūts. Bet tāpēc, ka piedzēries, viņš par to neraizējās. Svarīgas bija tikai izredzes pārspēt Bernāru.
 Bernārs bija iedzīts stūrī. Renato piesauca vienādu iespēju līgumu — abu bērnības vienošanos, lai piešķirtu lielāku nopietnību sacensībām, — kas gadu gaitā bija guvis gandrīz svētu pieskaņu. Līgumu nevarēja piesaukt vieglprātīgi, bet, kad tas piesaukts, to nedrīkstēja noraidīt, lai gan noteikumus varēja abpusēji grozīt.
 Līdz šim gandrīz visu izaicinājumu autors bija Bernārs, un viņš arī parasti uzvarēja — lai gan vairākkārt tikai tāpēc, ka viņam bija izdevies mainīt sākotnējos noteikumus par labu sev. Renato, šķiet, nekad to neaptvēra un kopš pazemojuma pirms diviem gadiem, kad viņu — jau labi saskatot uzvaru — nācās vilkt laukā no ūdens, sāka līgumu ienīst. Toreiz viņš bija pārliecināts, ka ir ātrāks peldētājs, un gandrīz bija to pierādījis. Taču Renato nebija rēķinājies ar spēku izsīkumu un bija spiests no segas apakšas krastmalā vērot, kā lēnākais, bet spēcīgākais Bernārs aizpeld līdz uzvarai. Vēlāk godinot un pliķējot Bernāram pa muguru, Renato neienāca prātā, ka viņš bija uzsaucis derības divsimt jardu peldēšanā, bet Bernāra cildinošo runu iespaidā piekritis mainīt noteikumus, iztēlojoties, kāda slava viņu gaidīs, pārpeldot pāri līcim.
 Taču tagad Renato bija piesaucis līgumu. Bernārs rūpīgi izsvēra viņa vārdus. “Es pieņemu izaicinājumu. Taču Elenas tēvs nav no tiem, kas atstās bez sekām līšanu viņa meitas biksītēs. Tas var sagādāt nepatikšanas mūsu ģimenēm. Tad vēl jautājums par galīgo spriedumu. Kā mēs uzzināsim, kurš ir uzvarētājs?”
 Nedodams Renato laiku padomāt par atbildi, Bernārs turpināja: “Pierādījumi? Pārāk rupji džentlmeņiem. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc Elena nederēs, kāpēc nederēs neviena meitene. Jaunkundze jāizvēlas mums pašiem. Mums katram jāiet un jāiekaro skaistas skuķes tikumība. Arī meklējumiem paredzētais laiks ir pārāk ilgs — un, piedod, Renato, pārāk triviāls —, lai attaisnotu izšķiesto enerģiju.
 Viņš paskatījās Renato tieši sejā un saņēmās visu iespējamo bravūru: “Nedēļa. Pēc nedēļas sastopamies Loreti kafejnīcā ar mūsu iekarojumiem.”
 Viņš izspieda šķelmīgu smaidu. “Palūgsim, lai Umberto mūs tur sagaida. Mēs abi viņam patīkam, un viņš ir taisnīgs. Ja tikai viens no mums atvedīs meiču, tad viņš būs uzvarētājs. Ja neviens no mums neatvedīs — mēs pagarināsim derību laiku. Visticamāk, ka atvedīsim abi, un mēs pavaicāsim Umberto, lai izlemj, kura trofeja skaistāka.”
 Ievērojis, ka Renato piekrītoši pamāj, Bernārs pie sevis pasmaidīja un iedomājās par savas ģimenes jauno kalponi Anželu. Viņš to bija paveicis: mainījis noteikumus par labu sev. Nebija iespējams, ka Renato nedēļas laikā iegūs meiteni, kas spētu skaistumā sacensties ar Anželu. Anželas labvēlība viņam varētu izmaksāt mazliet naudas un šarma. Bet kalpones bija tik prognozējamas un nožēlojami gatavas atdoties.
 Bernārs pastiepa roku. “Vienlīdzīgo iespēju likums.”
 Bīstami grīļodamies, Renato pieslējās kājās, lai paspiestu Bernāra pastiepto roku. Vīns viņa biķerī sašļakstījās. “Par vienlīdzīgu iespēju likumu.”
 Viņš tik sparīgi piesita glāzi Bernāra glāzei, ka abas saplīsa. Vīns kā asinis izšļācās pār galdu un uz paklāja.
 Renato iespurgdamies sagrīļojās. “Vīns un sievietes — es mīlu abus. Vairāk nekā tu, Bernār. Vairāk nekā tu.”
 Telpā nebija vairs neviena cita, arī izrunāts bija viss. Atstājuši saplēstās glāzes uz grīdas, abi izgāja laukā naktī. Mazliet smidzināja, un ielas bija tukšas. Renato aizstreipuļoja meklēt karieti, bet Bernārs cauri naktij devās atpakaļ kalnos. Viņš bija gana piedzēries, lai neliktos zinis par lietu, bet ne tik daudz, lai atbrīvotos no pretrunīgajām domām. Viņš uzvarēs derībās, bet vai viņš drīkstēja piedalīties pārbaudījumā? Klusā balss pie auss neko neteica, un cauri lietus šalkām uz ceļa viņa galvā sāka atbalsoties trokšņu kņada. Spalgas balsis, pieaugdamas spēkā, mulsināja Bernāru ar savām tirdošajām čalām. Tagad viņš steidzās, bēgdams no vibrēšanas, kas dimdēja ausīs.