II
Sautbridža bija atbaidoša nomale desmit vai divpadsmit jūdžu attālumā no Londonas. Brafrouda atradās kaut kur Sautbridžas vidū starp pieticīgu ieliņu labirintiem, kas visas bija tik līdzīgas ar savām dvīņu mājām, saviem ligustru un lauru dzīvžogiem un panīkušiem krūmu stādījumiem ielu krustojumos, ka apmaldīties te bija gandrīz tikpat viegli kā Brazīlijas džungļos. Ne tikai pašas mājas, bet arī to nosaukumi bija grūti atšķirami. Lasot tos uz Brafroudas māju vārtiem, prātā uzmācīgi skanēja dažas pusaizmirstas vārsmas, un, sakopojot domas, atmiņa teica, ka tās ir divas pirmās rindas no Miltona poēmas Lycidas.
Ringvudas māja bija tumša trīsstāvu dvīņu ēka, celta no dzelteniem ķieģeļiem, un tās pirmā stāva logus aizsedza necirpti un apputējuši lauru krūmi. Virs tiem pie mājas fasādes bija piestiprināta izkārtne, uz kuras ar padzisušiem zelta burtiem stāvēja rakstīts:
RINGVUDAS MĀJAS AKADĒMIJA MEITENĒM
Vecums 5 līdz 18
Māca mūziku un dejas
Pieprasiet prospektu
Cieši blakus šai izkārtnei mājas otrā pusē atradās vēl viena ar šādu tekstu:
KĀRŠALTONGREINDŽAS VIDUSSKOLA ZĒNIEM
Vecums 6 līdz 16
Specialitāte: grāmatvedība un finanšu matemātika
Pieprasiet prospektu
Rajons bija pilns ar mazām privātskolām; Brafroudā vien atradās četras. Misis Krīvija, Ringvudas Mājas akadēmijas pārzine, un misters Bouldžers, Kāršaltongreindžas skolas pārzinis, atradās kara stāvoklī, kaut nebija konkurenti. Neviens nezināja, kas ir šā naida pamatā, pat misis Krīvija un misters Bouldžers ne; viņi to bija mantojuši no abu skolu agrākajiem īpašniekiem. No rīta pēc brokastīm viņi naidā savilktiem ģīmjiem mēdza pastaigāties savos pagalmos, kurus atdalīja ļoti zema sēta, izlikdamies viens otru neredzam.
Ieraugot Ringvudas Mājas akadēmiju, Dorotijai dūša saskrēja papēžos. Viņa nebija cerējusi ieraudzīt neko krāšņu vai pievilcīgu, tomēr gaidījusi kaut ko mazliet labāku par šo noplukušo, drūmo māju bez neviena gaiša loga, kaut pulkstenis jau rādīja pāri astoņiem vakarā. Viņa pieklauvēja pie durvīm, un tās atvēra gara un priekšnama tumsā šķietami kārna sieviete, kuru Dorotija noturēja par kalpotāju, bet kura īstenībā bija pati misis Krīvija. Pajautājusi vien atnācējas vārdu un vairāk neko neteikusi, viņa veda Dorotiju augšup pa tumšām kāpnēm uz krēslainu, nekurinātu viesistabu, kur nedaudz palielināja gāzes liesmu lampā, ļaujot saskatīt melnas klavieres, polsterētus, ar astru drānu apvilktus krēslus un dažas nodzeltējušas, rēgainas fotogrāfijas pie sienām.
Misis Krīvija bija nepilnus piecdesmit gadus veca, kalsna, ar spēcīgu un stūrainu miesas būvi, strupām, apņēmīgām kustībām, kas liecināja par stipru gribu un, iespējams, atriebīgu raksturu. Kaut arī apģērbs nepavisam nebija ne savalkāts, ne nolaidīgs, visa viņas āriene atstāja tādu kā noplukušu iespaidu, it kā viņa visu mūžu dzīvotu sliktā apgaismojumā; un īgnās, neglītās mutes un atkārušās apakšlūpas izteiksmē kaut kas raisīja salīdzinājumu ar krupi. Viņa runāja asā, pavēlošā balsī ar dialekta pieskaņu, reizēm atkāpjoties no literārās valodas normām. Bija labi redzams, ka šī sieviete skaidri zina, ko grib, un, lai to iegūtu, rīkosies nežēlīgi un bez jebkādām emocijām; tomēr par īstu varmāku viņu nevarēja saukt, kaut kas viņas ārienē liecināja, ka citi cilvēki viņu interesē pārāk maz, lai viņa censtos tos terorizēt, bet bija skaidrs, ka viņa tos katrā ziņā izmantos un tad bez mazākās nožēlas atbrīvosies no tiem, kā aizsviežot nolietotu trauklupatu.
Misis Krīvija netērēja vārdus, lai apsveicinātos. Viņa norādīja Dorotijai uz krēslu ar kustību, kas drīzāk pavēlēja, nekā aicināja apsēsties, un tad apsēdās pati, ar plaukstām kaulainos apakšdelmus apņēmusi.
“Es ceru, ka mēs abas labi sapratīsimies, mis Milboro,” viņa iesāka savā spalgajā, gandrīz draudīgajā balsī. (Pēc sera Tomasa visgudrā jurista padoma Dorotija bija palikusi pie Ellenas Milboro vārda.) “Un es ceru, ka ar jums man neatkārtosies tās pašas nepatikšanas kā ar divām jūsu priekšgājējām. Jūs rakstījāt, ka pieredzes skolas darbā jums nav, vai ne?”
“Nē, skolā nav,” sacīja Dorotija — viņas pieteikuma vēstulē bija sapūstas pīlītes par “privātskolotājas pieredzi”.
Misis Krīvija noskatījās Dorotijā it kā apsverot, vai iepazīstināt viņu ar skolas darba noslēpumiem, bet tad atteicās no šīs domas.
“Nu labi, gan redzēsim,” viņa teica. “Man jāsaka,” viņa žēlabaini piebilda, “ka mūsdienās nav viegli atrast labas, strādīgas palīgskolotājas. Tu maksā tām labu algu, labi pret tām izturies, bet uz pateicību nav ko cerēt. Mana pēdējā — no kuras biju spiesta atbrīvoties — mis Stronga nebija tik slikta mācību darbā; viņai pat bija bakalaura grāds, un ko labāku par to var gribēt, ja nu vienīgi maģistru. Vai jums gadījumā ir kāds no šiem grādiem, mis Milboro?”
“Nē, diemžēl nav,” atbildēja Dorotija.
“Žēl gan. Prospekts izskatās daudz labāk, ja skolotāja vārdam var pievienot dažus burtus. Bet būs jāiztiek tāpat. Nedomāju, ka daudzi no mūsu vecākiem zina, ko nozīmē BA1, un savu nezināšanu viņi necenšas izrādīt. Ceru, ka franciski jūs taču runājat?”
“Esmu mācījusies franču valodu.”
“Nu, tad jau viss kārtībā. Varēsim to ierakstīt prospektā. Nu jā, atgriežoties pie tā, ko teicu, mis Stronga mani apmierināja kā skolotāja, bet ne tajā, ko es saucu par morālo pusi. Mēs te, Ringvudas Mājā, tai pievēršam ļoti lielu uzmanību. Un tieši tā ir ļoti svarīga vecākiem, gan redzēsiet. Tā pirms mis Strongas, mis Brūvere, cieta no rakstura vārguma, kā es to saucu. Viss beidzās ar to, ka reiz viena maza meitene piezagās pie skolotājas galda ar sērkociņu kārbu un aizdedzināja mis Brūveres svārkus. Protams, ka pēc tam es viņu vairs nevarēju paturēt. Taisnību sakot, jau tajā pašā pēcpusdienā es tiku no viņas vaļā. Un bez kādām ieteikuma vēstulēm, varat man ticēt!”
“Jūs gribat teikt, ka izslēdzāt meiteni, kura to izdarīja?” neizpratnē jautāja Dorotija.
“Ko? Meiteni? Ne prātā! Jūs taču nedomāsiet, ka es labprātīgi atteikšos no viņas maksātās skolas naudas? Gribēju teikt, ka atbrīvojos no mis Brūveres, nevis meitenes. Nav jēgas turēt skolotājas, kuras pieļauj tādus bezkaunīgus bērnu izlēcienus. Klasē mums patlaban ir divdesmit viena skolniece, un jūs redzēsiet, ka nepieciešama stingra roka, lai pār tām valdītu.”
“Vai jūs pati nemācāt?” jautāja Dorotija.
“Ak, nē!” sacīja misis Krīvija gandrīz nicīgi. “Man ir pārāk daudz darāmā, lai izšķiestu savu laiku mācot. Jāuztur māja, un septiņi bērni paliek uz pusdienām — apkopēja mums nāk tikai pa dienu. Bez tam lielākā daļa laika aiziet, ievācot no vecākiem mācību maksu. Galu galā tieši tā taču ir pati svarīgākā, vai ne?”
“Jā, droši vien,” sacīja Dorotija.
“Nu, tad mums jāvienojas par algu,” turpināja misis Krīvija. “Semestra laikā es dodu jums brīvu dzīvokli un ēdienu un maksāju desmit šiliņus nedēļā; brīvdienās — tikai dzīvokli un ēdienu. Veļas mazgāšanai varat izmantot virtuves lielo vara katlu, un katru sestdienas vakaru es iedarbinu gāzes aparātu karstām vannām; nu, teiksim — gandrīz katru sestdienu. Jūs nevarat izmantot šo telpu, kurā atrodamies patlaban, jo tā ir mana pieņemamā istaba, un es nevēlos, lai jūs tērētu gāzi savā guļamistabā. Tāpēc varat lietot rīta istabu, ja ir vajadzība.”
“Paldies,” sacīja Dorotija.
“Nu, tas tad arī būtu viss. Droši vien esat nogurusi un gribat iet gulēt. Vakariņas taču būsiet paēdusi, vai ne?”
Ar to acīmredzot bija jāsaprot, ka šovakar nekāda ēšana nav paredzēta, tāpēc Dorotija sameloja, sakot “jā”, un ar to pašu saruna arī bija galā. Tas bija misis Krīvijai raksturīgi — viņa nekad neveltīja sarunu biedram ne mirkli ilgāk kā nepieciešams. Viņas teiktais bija tik kategorisks, tik konkrēts, ka par sarunu to īstenībā nemaz nevarēja nosaukt. Tas bija tāds kā sarunas skelets, kā dialogs vāji uzrakstītā romānā, kur visi pārāk uzkrītoši runā sev raksturīgā manierē. Jo viņa patiešām nesarunājās šā vārda īstajā nozīmē, tikai īsi savā ķildīgajā tonī pateica to, kas sakāms, un tad atbrīvojās no sarunas biedra cik ātri vien iespējams. Tagad viņa aizveda Dorotiju pa gaiteni uz viņas guļamistabu un iededza gāzes liesmiņu, ne lielāku par ozolzīli, kas izgaismoja drūmu telpu ar šauru gultu, pārsegtu ar baltu vatēto segu, ļodzīgu skapi, vienu krēslu, statīvu ar salti baltu porcelāna bļodu roku mazgāšanai un ūdens krūzi. Tā atgādināja jūrmalā izdodamās guļamistabas, taču tai pietrūka vienas lietas, kas tādai istabai piešķir kaut nedaudz mājīguma un siltuma, — teksta virs gultas.
“Šī ir jūsu istaba,” sacīja misis Krīvija, “un ceru, ka jūs to uzturēsiet labākā kārtībā nekā mis Stronga. Un, lūdzu, nededziniet gāzi līdz vēlai naktij, jo šķirba zem jūsu durvīm skaidri parādīs, kad jūs to nodzēsīsiet.”
Ar šādu atvadu sveicienu viņa atstāja Dorotiju vienu. Istaba bija nomācoši auksta; patiesībā visā mājā valdīja salts drēgnums, it kā kamīni un pavardi tajā tikai retumis tiktu iekurti. Dorotija ierausās gultā, cik drīz vien varēja, jo tā tomēr bija pati siltākā vieta. Izkravājot savas drēbes, viņa uz skapja atrada papes kasti ar ne mazāk kā deviņām tukšām viskija pudelēm — acīmredzot tās bija mis Strongas morālās puses vājuma liecinieces.
Astoņos no rīta Dorotija nokāpa lejā un atrada misis Krīviju jau pie brokastu galda tā sauktajā rīta istabā, nelielā telpā blakus virtuvei, kas sākotnēji kalpojusi kā pieliekamais kambaris un trauku mazgātava; misis Krīvija to bija pārvērtusi “rīta istabā”, pārvietojot izlietni un lielo vara katlu uz virtuvi. Brokastu galds, pārklāts ar raupju galdautu, bija ļoti liels un nepievilcīgi tukšs. Uz galda misis Krīvijai priekšā atradās paplāte ar mazu tējkannu un divām tasēm, šķīvi ar divām stingri saceptām olām un marmelādes trauciņu; pašā vidū, tādā attālumā, ka Dorotija pastiepjoties to varēja aizsniegt, bija trauks ar maizi un sviestu, bet blakus viņas šķīvim, — it kā tas būtu vienīgais, ko viņai var uzticēt, — paliktnis ar garšvielu trauciņiem, kuros rēgojās kaut kas sakaltis un kunkuļains.
“Labrīt, mis Milboro,” sacīja misis Krīvija. “Uz šo, jūsu pirmo rītu tas neattiecas, bet turpmāk atcerieties, ka vēlos, lai nākat lejā agrāk un palīdzat sagatavot brokastis.”
“Man ļoti žēl,” sacīja Dorotija.
“Ceru, ka jūs brokastīs labprāt ēdat ceptas olas?” turpināja misis Krīvija.
Dorotija steigšus apliecināja, ka viņai ļoti garšo ceptas olas.
“Nu, tad viss kārtībā, jo jums vajadzēs samierināties ar to pašu, ko ēdu es. Tāpēc ceru, ka nebūsit pārāk izvēlīga ēdienu ziņā. Es uzskatu,” viņa piebilda, satverdama nazi un dakšiņu, “ka cepta ola garšo daudz labāk, ja pirms ēšanas to sadala gabaliņos.”
Viņa sagrieza abas olas šaurās strēmelēs un tad sadalīja tā, ka Dorotijai tika aptuveni divas trešdaļas olas. Ar zināmu piepūli Dorotijai izdevās no savas olu porcijas izspiest kādus sešus kumosus, un tad, paņēmusi šķēli maizes ar sviestu, viņa uzmeta cerīgu skatienu marmelādes trauciņam. Bet misis Krīvija sēdēja, savu kreiso, kārno roku ne nu gluži aplikusi tam apkārt, bet tomēr novietojusi tā, it kā baidītos, ka Dorotija varētu iedomāties to sagrābt. Dorotijai pietrūka drosmes, un šīs brokastis viņai pagāja bez marmelādes — jāatzīst gan, tāpat kā daudzas citas nākotnē.
