Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

IEVADS

ĻEŅINA, STAĻINA UN HITLERA vārdi mūžam saistīsies ar Eiropas vēstures traģisko virzību divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Tikai dažas nedēļas pēc Krievijas revolūcijas boļševiki radīja slepenās policijas spēkus, kas savā nežēlībā tālu pārsniedza carisma laikā pastāvējušos. Nacisti izmantoja viņu paraugu un, tikko nākuši pie varas, nodibināja baiso gestapo. Abu režīmu laikā miljoniem cilvēku tika ieslodzīti koncentrācijas nometnēs, kur viņus spīdzināja un bieži nostrādināja līdz nāvei. Nacisti izgudroja nometnes, kuru aprīkojums bija paredzēts, lai masveidā iznīcinātu miljoniem ebreju sieviešu, vīriešu un bērnu, pamatojot to ar rasu kritēriju.
 Paši padomju un nacistu diktatori bija Pirmā pasaules kara izraisīto strukturālo pārmaiņu augļi. Pirms 1914. gada viņi bija marginālas personas, kam nebūtu ne mazāko cerību iekļūt politiskajās aprindās. Tikai sapņos viņi būtu varējuši sevi iztēloties par ietekmīgiem valstu un masu kustību vadītājiem. Taču, kad 1914. gadā vaļā tika palaists “kara monstrs”, sociālā un politiskā krīze, kas vēlās pāri Eiropai, pavēra pavisam jaunas iespējas radikāļiem un utopistiem.
 Katastrofa, kas pārņēma Eiropu nākamajās trīs desmitgadēs, skāra ikvienu kontinenta nostūri. Notika divi pasaules kari, Krievijas revolūcija un pilsoņu karš, varu Itālijā pārņēma fašisti, Vācijā to sagrāba nacisti, un sākās holokausts. Notika arī daudzi citi nemieri un apvērsumi. Tumšo enerģiju, ko atbrīvoja naids, bailes un godkāre, daļēji apliecināja milzīgais slepkavību mērogs. Tika nogalināti tik daudzi cilvēki uniformās un vēl vairāk civiliedzīvotāju kā nevienā salīdzināmā vēstures periodā. Šī grāmata ne tikai pievērš uzmanību tā laika valdošajām lielvarām, Padomju Savienībai un nacistiskajai Vācijai, bet arī analizē katastrofu pašu par sevi globāli, lai atkailinātu tās plašo politisko un ideoloģisko raksturu. Raugoties no šīs perspektīvas, ir redzams, ka traģēdijas, ko pārcieta Eiropa, bija daudz kas vairāk par atsevišķiem notikumiem. Tās bija nesaraujami saistītas un neatņemami piederēja pie komunistu un nacistu negantās sāncensības par kundzību pasaulē.

Pirmajā pasaules karā ap astoņiem miljoniem cilvēku krita kaujā, septiņi miljoni kļuva par invalīdiem uz mūžu un vēl piecpadsmit miljoni guva nopietnus ievainojumus. Aptuveni pieci miljoni civiliedzīvotāju zaudēja dzīvību “kara izraisītos apstākļos”, tādos kā slimības un nepietiekams uzturs. Jāņem arī vērā, ka šo civiliedzīvotāju upuru skaitā nav ietverta Krievijas teritorija, kur situācija bija visļaunākā — to galēji pasliktināja (divas) revolūcijas 1917. gadā, kam sekoja pilsoņu karš un bads.2 Kā izrādījās, tā bija tikai pirmā fāze lielajā sociālajā un politiskajā katastrofā. Nākamajai pakāpei bija lemts būt vēl nāvējošākai.
 Sekas, ko Pirmais pasaules karš atstāja uz sabiedrību, nedrīkst novērtēt par zemu. “Visi Eiropas iedzīvotāji bija pakļauti dzīves un valodas militarizācijai, individuālās brīvības un sociālo atšķirību izkurtēšanai, ekonomiskās dzīves dezorganizācijai, bagātību izsīkšanai, grūtībām, ko izraisīja pārtikas deficīts, kolektivizācijas un birokrātijas pieaugumam, starptautiskās sistēmas sabrukumam un milzīgas uzkrātās agresivitātes un vardarbības atbrīvošanai.”
 Pie vecā vairs nebija iespējams atgriezties. Cariskās Krievijas režīms ļodzījās jau pirms 1914. gada, un pēc vairāk nekā trim upurēšanās gadiem tautas griba upurēties arī turpmāk izzuda pavisam. 1917. gada sākumā izmisums un aizvainojums noveda tiešā ceļā pie cara Nikolaja II gāšanas. Jaunā Pagaidu valdība katastrofāli pūlējās turpināt karu, bet armijas morāle un griba cīnīties kļuva aizvien vājāka. Oktobrī Ļeņinam un boļševikiem, izdevīgi izmantojot brīdi, kad gūt politiskas priekšrocības, bija izdevies sagrābt varu gandrīz bez neviena šāviena, — vairs nebija palicis to, kas aizsargātu valdību. Karš bija atvēris durvis revolūcijai un komunismam. Kopš tā laika Ļeņins un boļševiki apvienoja teroru un misionāru degsmi savās mājās ar pārliecību, ka viņu liktenis ir nest Rietumiem komunisma svētību.
 Krievija nebija vienīgā, kas zaudēja monarhus. 1918. un 1919. gadā Centrālajā Eiropā sociālistiskās un komunistiskās revolūcijas sekoja pa pēdām zaudējumam karā, padzenot vecos līderus. Notika arī neveiksmīgi mēģinājumi nodibināt komunistiskus režīmus Berlīnē, Minhenē, Vīnē, Budapeštā un citur. Divdesmito gadu sākumā — ar padomju iedrošinājumu un palīdzību — vairākkārt tika mēģināts izraisīt revolūciju pēc krievu parauga Vācijā.
 Pēckara “normālumu” Eiropā iezīmēja politiskā vardarbība, veiksmīgi un neveiksmīgi apvērsumi, slepkavības, uniformās ģērbtu laupītāju bandas ielās un vispārēja nestabilitāte. Šī atmosfēra veicināja jaunu partiju un jo īpaši labējo un kreiso radikāļu un diktatoru rašanos, kas satracināta pūļa, fanātiķu un, zīmīgi, arī jauno “ideālistu” atbalstīti, mēģināja pavērst vispārējo krīzi par labu sev. Pēc 1918. gada, kad karš beidzās, valdīja pastāvīga izjūta, ka tas ir tikai pagaidu pārtraukums starp kariem.
 Kara briesmonis bija gatavs nākamajam raundam, kas sākās 1939. gada septembrī. Taču Otrais pasaules karš bija vien veco, kopš 1918. gada pieklusušo nesaskaņu atkārtojums. Kopš trīsdesmito gadu vidus ideoloģiskais un politiskais konflikts starp nacismu un komunismu, kas ilga vairāk nekā desmit gadu, izpaudās aizvien pieaugošā starptautiskā saspīlējumā. Jaunais konflikts izvirda pār Poliju un, pieņemdamies spēkā, vēlās tālāk pār Rietumeiropu, līdz pasaule galīgi ieslīga destrukcijas un šausmu atvarā, kas izrādījās nāvējošāks pat par Pirmo pasaules karu.
 Nacisma un komunisma ideoloģiskā sadursme Eiropā piešķīra pilnīgi jaunu dimensiju konfliktam, kas tās pašas nācijas bija pārņēmis Pirmajā pasaules karā. Bruņotie spēki ar jaunu ļaunumu atmeta malā vispārpieņemtās kara normas, un nacionālais un etniskais naids vairs nebija apvaldāms. Etniskā tīrīšana, “iedzīvotāju pārvietošana”, mērķtiecīga civiliedzīvotāju apšaušana un masu noziegumi kļuva par ikdienas parādību. Visas kontinenta valstis tā vai citādi iesaistījās holokaustā.
 Šajā grāmatā aplūkotās lielās katastrofas centrā bija ebreju masu slepkavības, ko Otrajā pasaules karā sistemātiski īstenoja vācu spēki. Ebreju tautības cilvēki Eiropā neviļus nokļuva naida un emociju virpulī, kas sekoja Pirmajam pasaules karam. Simtiem tūkstošu ebreju tika nogalināti Krievijas pilsoņu karā (1918— 1921). Šie noziegumi, ko galvenokārt veica “baltie” spēki pret “sarkanajiem”, bija ļaunākie grautiņi Krievijas vēsturē, kas tālu pārspēja jebko, kas bija pieredzēts caru laikos.
 Eiropai Otrajā pasaules karā uzbrukušā posta mērogs nav aptverams. Daudzi cilvēki dažādos veidos ir pauduši izjūtu, ka viņi ierauti milzīgā katastrofā, bet maz būs tādu, kam tas izdevies tik spilgti kā kādai krievu māksliniecei Ļeņingradas blokādes laikā. Viņa savā dienasgrāmatā rakstīja:

Visā šajā pasaules fantasmagorijā es jūtu sava veida sātanisku romantiku un vēl — grandiozumu, nevaldāmu traukšanos ar galvu pa priekšu pretī nāvei un iznīcībai. Uz zemes ir nolaidies kāds šausmīgs un mežonīgs viesulis, un viss ir sajaucies un sācis griezties melnos dūmos, ugunī un sniegavētrā. Un mēs, ļeņingradieši, kas smokam blokādē, esam mikroskopiski smilšu graudiņi visā šajā neaptveramajā ciklonā.

Briesmoni, kuru palaida vaļā 1941. gadā, nebija tik viegli iegrožot, un karš nebeidzās spēji, ar Uzvaras dienu 1945. gada 8. maijā, kad Sabiedrotie svinēja uzvaru. Sociālais konflikts nežēlīgu atriebību, etniskās tīrīšanas un pilsoņkaru formā plosījās līdz 1953. gadam un Staļina nāvei.