Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

SĒŽU ZEM ĀBELĒM dārza šūpolēs un mauriņā šļūkāju basas kājas. Ir augusta pēcpusdiena, iekurināta pirts. Drīz viņas nāks šurp no mašīnas, un mēs kopā iesim pērties. Pirms tam es pabarošu viņu, kas atdeva man sevi visu.
 Tur augstu bērzā dzied putns — kas to zina, kāds. Visu dienu esmu klausījies skaļos saucienos un savas sirds neritmiskajos pukstos, un nu es nepazīstu to, kas sevi izsaka pats savā balsī. Bērzā iešalc rēns vējiņš un putnu aizpūš. Atgāžu skatienu augstumos, paceļu no zemes kājas, šūpoles mani iegrūž nelielā kustībā. Reibina. Dienas darbi smadzenēs tik ļoti iztērējuši skābekli, ka, apturot kustību, šķiet, ka mauriņš vēl mirkli līgotos.
 Parādā neesmu ne penija, paskaidrojumu gan.
 Viss sākās pirms kāda pusgada, kad zaudēju savu sievu un bērnu. Nezināju, kā viņas dabūt atpakaļ. Skaidrs bija tas, ka ar vārdiem vien tas neizdosies.
 Viņas aizgāja aprīļa sākumā, piektdienas vakara krēslā, mača ar Zviedriju vidū. Helminens uz zilās līnijas pieturēja ripu, riņķoja un apļoja, un piespēlēja Karalahti, kura mestā ripa pēkšņi noklaudzēja pa vārtu stabiņu un tad atsitās no tā. Pielēcu kājās un izsaucos — nē, pie velna! Laikā, kad Somija bija vairākumā, Helēna bija saģērbusi Siniju un jau stāvēja priekšnamā. Nekā nespēju izdarīt, kad viņa atvēra durvis un novēlēja man cepties ellē uz lēnas uguns.
 Skrēju viņām pakaļ. Sirku savu mašīnu bija apturējusi durvju priekšā, Helēna ar Siniju klēpī iemetās pakaļējā sēdeklī. Satvēru durvju rokturi, taču pēc dažu metru paātrinājuma tas man bija jāatlaiž. Nogāzos sniega putrā. Paliku nekustīgi noraugāmies sarkanajos aizmugures uguņos.
 Kad iegāju atpakaļ, komentētājs ziņoja, ka periodu starplaikā skatītāji varēs noskatīties uzfilmētu ģenerāli Ādolfu Ērnrotu, kas apsveiks Somijas lauvu komandu. Ģenerālis sēdēja savā krēslā, drebinājās un runāja, kāda nozīme ir neatkarīgai tēvzemei. Tās dēliem viņš pavēlēja godam turpināt cīņu līdz galam. Spaini ar vārdu biju aizmirsis virtuvē, izvēmos uz baltā paklāja. Ģenerāli no mutes izskaloju ar divām ūdens glāzēm.
 Piezvanīju uz Sirku mobilo, tas bija izslēgts. Zvanīju uz vada numuru, tur — atbildētājs. Atstāju ziņu. Te Mati. Tas nebija tīšām. Klau, brauciet atpakaļ. Tā nu tam nevajadzētu notikt.
 Sēdēju pie telefona un gaidīju. Biju pārliecināts, ka tūlīt viņa atzvanīs un sacīs, ka pēc piecpadsmit minūtēm būs ar Siniju klāt.
 Pēc trim dienām saņēmu vēstuli ar mana rakstura iezīmju aprakstu un šīs lietas juridiskām detaļām. Helēna rakstīja, ka gribot šķirties un pusgadu ilgā apdomāšanas laika apritēšanu spēšot nogaidīt labi. Viņasprāt, šķiršanās esot nepārprotama un pamatota.
 Izgāju uz balkona un aizdedzināju cigareti un vēstuli.
 Divu nākamo dienu laikā skumjas un dusmas samilza, ieelpot nevarēju, krūtīs dūra, man uznāca dīvainas reiboņu lēkmes, trīcēju kā drudzī un miega vidū uzrāvos gultā sēdus. Rīta pusē stāvēju uz balkona un appētīju savu dūri — kam gan pieder šis kaulainais rīks.
 Vienam vienīgam sitienam Helēna uzgrūda visu sava šķiršanās nodoma pamatojumu.
 Vienam.
 Un ko viņa pirms tam bija izdarījusi? Pateikusi slikti, tik slikti, ka melns gar acīm nogāja, virtuves skapīšu kontūras salēcās un brīdi sev priekšā neredzēju neko. Helēna ar mani izspēlēja veco, kopš cilvēces attīstības rītausmas zināmo numuru — viņa man sita ar vārdiem, lai es sistu pa miesu. Tiesu iestādes un sociālie darbinieki nekavēdamies izritina sarkanu paklāju tieši tam, kam tā zilā acs.
 Pirms sitiena ar dūri biju darījis visu ko spēdams. Visu — tā teicu es, gandrīz neko — sacīja viņa.
 Biju atvēries, jutis līdzi, izpratis un piekritis neizdevīgām norunām. Biju ar mieru pat doties pie ģimenes terapeita, kādu valstī bija savairojies tik, cik sanatoriju. Pa to laiku, kamēr es nīku pa mājām un klausījos rokmūziku, valstī, lai dziedētu pāru attiecību iekaisušos krīžu perēkļus, tika izskoloti terapeitu un psihologu bataljoni.
 Kādu nedēļu nožēloju, ka biju piekritis, taču ar elpošanas un vēdera muskuļu vingrinājumiem panācu neizteiksmīgus sejas vaibstus, kāds iegāju telpā un apsēdos uz dzeltena krēsla.
 Savaldību diemžēl zaudēju. Terapeits bija pūkbārdains jērs, kas izprata abas puses, un es neizturēju viņa žēlīgo, nekustīgo skatienu. Ilgstošas attiecības viņš salīdzināja ar gājienu neapdzīvotā vietā. Viņaprāt, mēs tagad bez kompasa esot nokļuvuši smilšu kāpās. Krīze esot iespēja, pūkbārda teica un mudināja mūs nokrist smiltīs, lai atvilktu elpu. Es uzlēju uz viņa papīriem granulēto kafiju un iesaucos — nezināju gan, ka būtu ieradies uz neaptēstu pāru rehabilitāciju. Pūkbārda nenodrebēja, vien uzslaucīja ķēpu un pateica man paldies par domu izpaudumu, bez tādiem taču cilvēks izkalstot. Tikai tad, kad biju apgāzis viņa kodoskopu, viņš man parādīja, kur durvis.
 Pāris dienu nostaigāju pa dzīvokli un guvu pazīstamos enerģijas uzplūdus. Dzīvokli kārtīgi sakopu, iestatīju gultā mīkstās rotaļlietas un izberzu kaktus, cik labi prazdams. Sākumā spriedu, ka Helēna tikai būs gribējusi izrādīt savas ugunīgās iedabas visdziļāko būtību, tomēr ar laiku nācās vien noticēt, ka šķiršanās īsta.
 Dienas aizritēja kā miglā, sīkumos tās neko daudz neatceros. Biju pamests. Kad pagalmā ieraudzīju māti ar bērnu, tie bija manējie. Kad televīzijā tika rādīta reportāža par bērnudārzu problēmām, ar joni steidzos to izslēgt. Visas brūnmatainās apģērbu reklāmu sievietes bija Helēna.
 Mīkstās rotaļlietas šķita visnejaukākās. Tās bija visur, un ikviena no tām lūkojās manī kā slepkavā. Savācu visas lielā kartona kastē un aiznesu prom uz iebūvētu drēbju skapi. Uz trauku galda bija palicis mazs šķīvītis ar lācēna attēlu, ielidināju to gružkastē kā indes trauku.
 Kādā dienā zvanīja Helēna un pastāstīja, ka esot uzrakstījusi iesniegumu sakarā ar aizliegumu man viņai tuvoties. Kliedzu, ka, pamatojot ar vienu sitienu, tas galīgi nebūs iespējams. Viņa apzvērēja — gan jau ierēdņus piedabūšot. Zināju, ka cauri tas neies, taču šis žests vien tik ļoti aizvainoja, ka nometu klausuli.
 Uzrakstīju Helēnai vēstuli. Darīju visu, ko spēju, lai vēstule izdotos mierīga un izlīgstoša. Lūdzu satikt Siniju jo ātrāk, jo labāk. Helēna piekrita, bet no šķiršanās nodoma neatkāpās.
 Meitu Helēna atveda supermārketa autostāvvietā un palaida Siniju skriet pie manis. Iecēlu Siniju klēpī un centos neļaut asarām vaļu. Sinija burzīja man matus pakausī un prasīja, kur es esot bijis. Mājās. Bet ne mūsu mājās. Mūsu mājas tagad ir pie mammas draudzenes. Drīz jūs nāksit atkal uz īstajām mājām. Mamma saka — nenāksim. Mamma joko. Nemaz. Gribu saldējumu. Tad uz mājām. Tur, uz īstajām. Tur.
 Pirmdienas rītā atvedu Siniju atpakaļ. Helēna par atdošanas vietu bija noteikusi tā paša supermārketa stāvlaukumu. Atdošanas vieta. Kā viņa tā var pateikt? Pieglaudu Siniju un sacīju, ka nākamreiz dosimies uz Linnanmeki karuseļiem. Tam koka zirdziņam mugurā. Tam. Tam, kas griežas. Jā. Un žirafei. Labi, norunāts. Sinija aizskrēja pie Helēnas, baltajiem matiņiem plīvojot, Helēna ņēma meitu klēpī un aizgāja projām ļaužu jūrā.
 Nākamo dienu laikā pastiepu krosiņus tik garus, ka skrēju vairs ne spēkiem, bet ar garu. Pēc krosiņiem stāvēju zem dušas un neatcerējos, kur biju bijis. Kājas paveikušas lielu attālumu, bet mani pašu pa to laiku atstājušas dzīvoklī.
 Kādā svētdienas pēcpusdienā gara krosiņa noslēgumā izmaldījos ārpus savām vecajām robežām un piestāju privātmāju kvartālā, nelielu ieliņu krustojumā. Atspiedos ceļgalos un lēju sviedrus.
 Kad atelsojos, aplaidu apkārt skatienu.
 Sākumā it visur redzēju tikai zaļumu.
 Vilkābeļu žogus, ābeles, ceriņkrūmus, bērzus, priedes, apses, stādījumus. Cauri zaļumam spraucās vecu savrupmāju sienas, gali, lieveņi, durvis, logi, divslīpju jumti. Samiedzu acis, saule bija pašā debesu viducī un spīdēja netraucēta virsū.
 Caur saules žilbu un lapu zaļumu ieraudzīju augumu — vīrieti ar punktiņcimdiem rokās, viņš, domās iegrimis, ravēja nezāles, bieza egļu dzīvžoga otrā pusē kaimiņš stūma pukšķošu mauriņpļāvēju. Kaut kur attālāk dzirdēja bērnu klaigas un smieklus.