Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Meklet

FORA

Grāmata pievienota: 08.11.11
 
Izdevējs:
Dienas Grāmata
Iesējums:
cietie vāki
Autors:
Levans Beridze
Lapaspušu skaits:
136
Platums:
157
Augstums:
217
Cena:
Grāmata vairs nav tirdzniecībā
Izdošanas gads:
2011

Pie rāmas Rietumu dzīves pieradušais romāna galvenais varonis dodas uz 90. gadu pārmaiņu plosīto Gruziju, lai vāktu materiālu visai neparastam, šķietami pat neiespējamam ceļvedim. Viņam jāuzmeklē tie īpašie cilvēki, kuros vēl atrodama Tbilisi — pilsēta, kuras reāli vairs nav. Devies ceļā kā viegli garlaikots reportieris, mazpamazām viņš ir spiests kārtu pa kārtai atsegt savu rūpīgi aizaudzēto identitāti — meklēt Tbilisi pats sevī.

“Uzticieties, un pamazām jūs pārņems tā patīkamā spriedze, kādu dod vien labs detektīvromāns. Beridzes radītā pasaule ir gan sapnis, gan realitāte, sajūtama, sataustāma realitāte, kurā atklājas visdziļākie esamības noslēpumi.”
Roalds Dobrovenskis

“Šo romānu esmu veltījis savam tēvam un viņa paaudzei, Tbilisi 60. gadu inteliģencei. Tie bija īpaši cilvēki, viņus vadīja intelekts un kaisle, viņi dzīvoja tā, kā, man šķiet, vajadzētu dzīvot.”
Levans Beridze

Gruzīnu izcelsmes vācu rakstnieks Levans Beridze dzimis 1963. gadā Tbilisi. Studējis un pasniedzis vācu literatūru Tbilisi universitātē, 1995. gadā pārcēlies uz Berlīni. Sarakstījis grāmatas TREŠAIS un DIVI STĀSTI.

Romāns FORA vienlaikus iznāk gan latviešu, gan vācu valodā.

No vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Vidējam Saules laikam pilsēta, kurā šobrīd nolaidās mūsu lidmašīna, bija aizsteigusies priekšā par trim stundām.
 Tbilisi jau valdīja nakts.
 Dangainais gaisa slānis bija tik garš un grubuļainajā skrejceļā pārtapa tik nemanāmi, ka vienīgi motoru rēkoņa bremzējot un pērkondimdošie aplausi, kas spēji sākās salonā, ļāva man apjaust, ka esam nolaidušies.
 Pilsētas ceļvedī, ko biju dabūjis dažas dienas pirms izlidošanas, bija rakstīts, ka ceļi šeit esot briesmīgā stāvoklī, un acīmredzot, es prātoju, tas, kas notiek lejā, atspoguļojas augšā, debesīs virs pilsētas, tādēļ arī pēdējo pusstundu mūs tik pamatīgi kratīja. Katrai pilsētai ir sava aura, un debesis katrā vietā ir citādas ne tikai atšķirīga ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ. Domādams par aurām, atcerējos ceļveža autoru brīdinājumu, ka šajā pilsētā esot papilnam pesteļotāju un, ja tūrists, ieraudzījis sludinājumu, piemēram, “Auras korekcija”, par to ieinteresēsies, tad atbildīgs būs tikai un vienīgi viņš pats. Šo pesteļnieku klientus es jau labu laiku varēju vērot salonā: mani tautieši tūristi noteikti izrādīs interesi, jo zina, ka pilsētā, kur nolaidās mūsu lidmašīna, arī šī lieta, tāpat kā daudzas citas, dabūjama lētāk nekā pie mums Berlīnē. No vienas puses, es prātoju, varbūt nemaz nav tik slikti, ka šie cilvēki domā par savu auru, pamana, ka, iespējams, ar viņiem kaut kas nav kārtībā, notiek kaut kas nelāgs. Bet viņi paši nav spējīgi saprast, kā lai šim “kaut kam” tiek klāt, un tātad caurcaurēm ir Susannas klienti. Šī dāma, kā man pirms prombraukšanas tika stāstīts, ir viena no klejojošo burveņu pulka, un pie viņas iet daudzi slaveni un, kā pirmajā brīdī varētu iedomāties, nopietni cilvēki. Vēl nesen, tā runāja, Susanna dzīvojusi mazā, starp augstām klintīm paslēptā pilsētiņā ar nosaukumu Čiatura un (stāstītājs ar pūlēm valdīja smieklus) par burveni, pēc visa spriežot, kļuvusi tāpēc, ka reiz, skatīdamās pa logu, vienu ļēpausi, kas melnā dienā ar savu karuseļa laiviņu aizgājis pa gaisu no augstākās Čiaturas klints, pārlidojis pāri visai pilsētai un piezemējies pie kinoteātra, bija noturējusi ja ne gluži par komētu, tad vismaz par eņģeli.
 Šis stāsts man ienāca prātā jau tad, kad ielidojām izpluinītajā gaisa zonā virs šīs zemes, un es briesmīgi priecājos, ka lidmašīna nosēdusies. Salonā vēl šur tur skanēja aplausi; kopā mēs te bijām kādi trīsdesmit cilvēki, gandrīz visi ekonomiskajā klasē. Sēdēju pašā priekšā un, kad visi jau bija piecēlušies, vēl nekustējos: gribēju iziet ārā pēdējais, cerēju, ka varbūt sastapšu pilotu un pateikšu viņam paldies vai kaut kā tā... Ja nebūtu viņa, es varbūt nekur nebūtu aizlidojis, jo savu dienas piedzīvojumu dēļ lidostā ierados par vēlu.
 Gandrīz visu dienu mēs trīs, es, Tibalts un Ahims, bijām pavadījuši kopā. Pēc manas vēlēšanās jau vismaz nedēļu ik dienas tikāmies, jo Tibaltam vajadzēja labāk sapazīties ar Ahimu. Kamēr būšu projām, suns paliks pie Ahima, un es gribēju, lai negadās nekādi pārpratumi. Zināms, ja Sesīlija kopā ar Alesandro nebūtu devusies uz Romu pie manas sievasmātes, bez šiem īpašajiem seansiem varētu iztikt. Būtu zinājis, ka šefs nosūtīs komandējumā tieši mani, es pierunātu Sesīliju, un viņa braucienu uz nedēļu atliktu. Taču tas bija nokavēts, tādēļ lūdzu palīgā mūsu kaimiņu un ģimenes draugu Ahimu. Viņš piekrita un nopriecājās. Vai tavs suns pats zina, ka būs jāpaliek pie manis, Ahims jokoja un sirsnīgi nosmējās, kā vienmēr, sākumā vispār bez skaņas, tad pakāpeniski aizsmiedamies līdz maksimālajam spalgumam. Katru reizi brīnījos, kā tādam kā Ahims var būt tik negaidīta balss. Viņš bija drīzāk liela, nevis vidēja auguma, izrieztā vēderiņa dēļ diezgan ducīgs, drusku vīzdegunīgs un staigāja, mazliet atgāzies atpakaļ. Viņam bija bārda un pakausī pagari, bet priekšā pareti mati. Viņš vispār bija uzkrītoši matains, jo krūšu spalviņas viņam sniedzās līdz pašam kaklam un arī rokas ar druknajiem, strupajiem pirkstiem, kurus viņš runādams visu laiku nemierīgi kustināja, bija spalvainas, un tādēļ šķita, ka lielais tirkīza gredzens, ko viņš valkāja labajā rokā, ir nolikts apskatei uz melna samta pamata, tāpat kā juvelieri vaļējās kārbiņās izvieto sevišķi vērtīgas rotas. Lai nu paliek juvelieri: rotas bija jāmeklē pie paša Ahima. Viņš jau pirms septiņiem gadiem bija metis pie malas matemātikas mācīšanu skolā un tirgojās ar rotaslietām. Nemitīgi braukāja apkārt un veda tās no visām pasaules malām, visvairāk koncentrēdamies uz Āzijas valstīm, veda šurp milzumdaudz dažnedažādu dārgumu, ko izstādīja savā mazajā veikaliņā pilsētas centrā. Arī savu mājokli viņš bija pievilcis pilnu ar bagātībām: visās malās stāvēja futrāļi, kastītes un turzas. Kad atnāca kāds ciemiņš, viņam vispirms katrā ziņā vajadzēja parādīt jaunu rotaslietu. Durvis Ahims atvēra, ģērbies rītasvārkos. Viņam ļoti patika rītasvārki. Gari, šūdināti no vislabākajiem audumiem, bet vismīļākie viņam bija zeltīti rūsganie. Šādi uzposies, viņš izskatījās pēc īsta austrumnieku tirgoņa. Sesīlija viņu reizēm saukāja par Akimhānu. Rītasvārkiem plecos, viņš, zem deguna dungodams, aizplivinājās un nozuda kaut kur milzīgajā dzīvoklī. Pēc brīža atkal parādījās. Tuvojās lēniem soļiem, vislielākajā piesardzībā nesdams to, ko vēlējās parādīt; tas atgādināja kaut kādu ceremoniju, un, priekšmetu ieraugot, jūs jau bijāt sasprindzis gaidās. Rādāmais varēja būt kas pavisam nenozīmīgs, taču viņš izraudzījās atbilstīgu fonu un visu sarīkoja tā, ka arī skatītājs bija tikpat sajūsmināts. Skaties, kāds skaistums, viņš, lietiņu rādīdams, mēdza sacīt, un tai brīdī atkal spruka vaļā īsie, skanīgie smiekli, kas šo skaistumu nez kā padarīja vēl skaistāku. Tad sekoja rotaslietas vēsture, ko Ahims izklāstīja sīki un smalki. Viņa balss reģistram drīzāk piederētos baritona tembrs, taču ātrās runas, bet pirmām kārtām jau minēto, lāgu lāgiem pasprūkošo apdullinoši skanīgo smieklu dēļ nevarēja saprast, kāda viņa balss īsti ir. Lieta tāda, ka spalgās, gandrīz kliedzienam līdzīgās skaņas klausītāju apstulbināja tik ļoti, ka bija gluži vienalga, ko Ahims stāsta tālāk, domāt visviens bija iespējams tikai par viņa smiekliem. Tādēļ saprotams, ka, tiem atskanot, apkārt viss sastinga, it kā šai acumirklī vairs nebūtu nekā cita, vien šie smiekli. Kādā spraigā tikšanās reizē ievēroju, cik neparasti šīs skaņas ietekmē Tibaltu. Lai ko suns tai brīdī darītu, — kad spruka vaļā Ahima savādie smiekli, tas uzreiz sastinga un cieši skatījās sev priekšā, it kā šīs skaņas dzimtu viņā pašā, tad ierējās un aizgāja, nozuda cilvēkiem no acīm. Zināms, tas bija protests, tomēr es brīnījos, jo citkārt Tibalts savu protestu šādi nemēdza paust. Tieši otrādi, kad sunim kas nepatika, tas uzreiz metās virsū un nelikās mierā, līdz bija panācis savu.

Līdzīgās grāmatas:
Juris Kronbergs
Osvalds Zebris
Svens Kuzmins
 
Valdis Atāls
Frīda Mihelsone
Viktors Suvorovs
 
Nora Ikstena
Sergejs Loiko
Svens Kuzmins