ESAMĪBA AR REGĪNU

uz sākumu

ESAMĪBA AR REGĪNU

Grāmata pievienota: 17.12.07

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Nora Ikstena

Lapaspušu skaits:

224

Platums:

157

Augstums:

232

Cena:

Grāmata vairs nav tirdzniecībā

Izdošanas gads:

2007

“Vai es drīkstu stāstīt, ka viņas vārdam bija postošs spēks – viņa nolādēja un lāsts piepildījās, un tajā nav nekā mistiska, jo viņas vārdam bija spēks?”
Nora Ikstena

Noras Ikstenas grāmata par Regīnu Ezeru – prozas darbs ESAMĪBA AR REGĪNU – ir divu rakstnieču satikšanās restaurētajās Ezeras dienasgrāmatās. Iecere par šādu grāmatu radās 2006. gada pavasarī, un romāns tapis pusotra gada laikā. Rakstot Ezeras radošo biogrāfiju, Nora Ikstena izmantojusi Aijas Vālodzes (Regīnas Ezeras meita) rūpīgi saglabātās rakstnieces gadu gaitā rakstītās dienasgrāmatas un hronikas, kas pauž Regīnas Ezeras unikālo skatījumu uz dzīvi un literatūru. Šī grāmata ļauj iepazīties ar Regīnas Ezeras pasaules skatījumu un domāšanas veidu, kādu to redz rakstniece Nora Ikstena, kas šajā darbā ne tikai atklāj daudz būtisku faktu par Regīnas Ezeras dzīvi, bet arī dažādo un padziļina skatījumu uz viņas darbiem.

Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu

Oskara Stalidzāna mākslinieciskais noformējums
Vāka noformējumā izmantota Haralda Beķera fotogrāfija

Grāmatas fragments »

2002. gada 4. jūnijs

Gaisa temperatūra +22 līdz +24 °C
Pamatceļš — Paralēle — ceļš gar jauno cirtumu uz Egļu aizmuguri (lielās priedes, melnais zirgs)

Tā mēdz būt vienīgi netalantīgā prozā un tikai vēl sapnī… Taisni šodien, kad gāju uz pastkasti, ne no šā, ne no tā iešāvās prātā, ka esmu šaipusē kājām pendelējusies sazin kādus atstatumus — gan līdz Birzgales pagriezienam, gan Vecumnieku šosejai, bet šepat biežņā tūlīt aiz Briežu žoga laikam nekad neesmu iebāzusi degunu.
Un piepeši — un tieši šodien! Turklāt ne uz kādiem varoņdarbiem i netaisījāmies! Gribējās aizstaigāt tikai līdz (relatīvi jaunajam) cirtumam starp šoseju un Paralēli — un griezt ilksis atpakaļ. Bet neuztrāpījām īsto meža ceļu. Īstais galīgi aizaudzis. Un neīstais ieveda itin kā citā pasaulē. Gan šur, gan tur iemirdzējās un sāka klāties ziedošu vaivariņu sniegainie lāsumi. Skatiens pavisam nejauši ķēra priedes stumbru. De-bess! Protams, nevaru izmērīt augošas priedes diametru. Un tādu šeit ir vismaz pārdesmit. Pa visiem šiem trīsdesmit vai cik tur gadiem šajā pusē diezgan plašā apkārtnē nav šādu priežu. Ieurbušās zemē līdz pašai serdei, kaut kur augstu augšā tās galotnēm plivinās kā gigantiski izpletņi, zaudējušas zemes pievilkšanas spēku. Liktos, kas nu tur tāds, kas nebūtu redzēts simtiem un varbūt tūkstošiem reižu — mūsu zonai parasts koks un tomēr ne tikai, ne tikai koks. Kā tādas milzīgas, rudas kolonnas, kas balsta Visumu.
Priekšā (jau acīmredzot meža ielocē, pļavā) stāv mazmazītiņa pa pusei dūmaciņa, pa pusei dūmi. Sakustas arī četrkājaina liela stāva apveidi. Kur es esmu to jau redzējusi? Visticamāk, sapnī, kurā kāds gribēja dāvināt man zirgu, kas viņam nepiederēja (un ko es nevarēju ņemt, jo nav kur zirgu turēt). Tikai sapņa zirgs bija gandrīz balts, bet šis, īstenības zirgs, ir visdrīzāk palss. Skontis, kas skrien gabaliņu pa priekšu, izrāda dzīvu interesi, un mēs (droši vien visi trīs) īsti nezinām, vai iziet uz šo saskari, ēterisko un noslēpumaino kā sapnī, vai labāk ne. Un es izšķiros par pēdējo variantu.

Pirkt »