Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Tā kā mana māte bija ievērojusi savas atpestīšanas nosacījumus un iekārtojusies dzīvē atbilstoši arhaiskajiem dabiskā taisnīguma principiem, es tagad biju brīva un varēju dzīvot pēc savas patikas. Man bija sešpadsmit, gandrīz septiņpadsmit gadu, un tas bija liktenīgs mirklis. Es nešaubījos, ka mums visiem jābūt bezgala laimīgiem. Es mīlēju Simonu, kas pirmajā tikšanās reizē mani apskāva īsti jūdiskā sirsnībā, tā dāvādams vienādu siltumu mums abām ar māti. Pirmoreiz mūžā saskārusies ar patiesu sirds dāsnumu, es atmaigu. Viņa atrašanās mūsu Editgrūvas dzīvoklī atklāja, cik patiesībā tas ir noplucis un tādējādi atņēma dzīvoklim lielu daļu tā šarma. Simons bija liela auguma vīrs, kas, sajūsmināts, ka atradis tik nesamaitātu sievieti kā mana māte, šķiet, visu laiku smaidīja. Vēlāk Simons atklāja, ka arī viņš sākumā nav gribējis ierasties uz šīm vēsturiskajām viesībām, jo, būdams pēc dabas sabiedrisks, viņš tomēr apzinājās, ka tik publiskā pasākumā paliks bez pavadones. Simons bija atraitnis, kas pēc sievas nāves dzīvi veltīja biznesam vai drīzāk “biznesa interesēm”, kā viņš to dēvēja. Šo cilvēku apņēma patīkams veselības un dzīvīguma starojums, kas kaut kādā veidā vājināja faktu, ka viņš bija jau krietni gados: Simons asi apzinājās savu vecumu, noraidoši nosaukdams to par “sliktāko pusi no septiņdesmit”, bet viņš bija tik nepārprotami labā formā un tik labdabīgi enerģisks, ka es to drīz vien aizmirsu.
 Es zināju, ka viņš parūpēsies par māti, kas man šķita pats galvenais. Tolaik es zināju vai nojautu, ka viņai ir finansiālas problēmas: īre Editgrūvā bija apmaksāta tikai uz vēl vienu gadu, bet pēc tam mums būs jāpārceļas dzīvot uz šaurākām telpām vai jāņem aizdevums bankā. Gan viens, gan otrs variants bija apšaubāms, taču problēmu atrisināja Simons, kas mitinājās lielas mājas divos stāvos Onslova laukumā, uz kurieni gribēja pārvest manu māti, cik vien ātri iespējams. Viņam piederēja arī māja Francijā, un tas man šķita daudz interesantāk. Pie vakariņu galda Simons ātri vien izlēma mūsu likteņus. Mana māte dzīvošot Onslova laukumā, bet es palikšot Editgrūvā, kamēr beigsies īres termiņš, pēc tam viņš nopirkšot man pašai savu dzīvokli. “Uzskati to par kāzu dāvanu,” viņš smaidīja. “Nav nekāda iemesla, kāpēc lai tev nepiederētu daļa no tā, kas pieder man.” Tādam nemākslotam dāsnumam bija ļoti grūti pretoties. Turklāt nevienam no mums nebija vēlēšanās dzīvot zem viena jumta. Pēc mātes domām, būtu netaisnīgi, pat nesmalkjūtīgi pret mani, ja man nāktos dzīvot kopā ar jaunlaulātajiem, it sevišķi tik dažāda vecuma cilvēkiem, un Simons bija dabiski klīrīgs, par katru cenu vēlēdamies noslēpt savu gadu — “savu pārmērīgā brieduma gadu”, kā viņš jokoja — zīmes no kritiskiem skatieniem. Man savukārt nebija ne mazākās vēlēšanās redzēt viņa tabletes vannasistabā, viņa izžauto veļu vai intīmo dzīvi ar manu māti. To, es domāju, jātur pēc iespējas lielākā slepenībā.
 Kaut kas man liedza pat domāt par viņu abu intīmajām attiecībām, jo tas bija jaunās lietu kārtības vienīgais trūkums. Vēlāk es to uztvēru kā pirmatnīgu ainu, tādu, par ko mazi bērni fantazē vai pat ievēro notiekam savu vecāku starpā. Ja māte būtu sastapusi kādu līdzīgāku sev, vai pat līdzīgu jauneklim fotogrāfijā — kautru, uzticīgu, neatlaidīgu —, man nebūtu par to jālauza galva. Vienkārši Simons, neapšaubāmi labs cilvēks, bija svešs mūsu dzīvesveidam, mūsu nemainīgajiem ieradumiem. Viņa lielais augums, tāpat kā viņa odekolona smarža, piepildīja mūsu dzīvokli ik reizi, kad viņš mūs apciemoja. Es īsti nespēju aprast ar viņa paradumu dungot sev zem deguna vai viņa nemierīgo klātbūtni, kas varēja vienkārši būt šā vīrieša intensīvās fiziskās enerģijas izpausme. Simonam bija pietiekami laba gaume, lai nedotu mājienus par to, kas sekos, kad māte dzīvos pie viņa. Manās acīs viņš bija kaut kas līdzīgs Ziemassvētku vecītim, apgādniekam, kam dāvināšana ir viņa otrā daba.
 Es jutu dziļu atvieglojumu par māti un sevi pašu. Tagad arī es spēšu sākt savu Dāvida Koperfīlda virzīšanos pretī apoteozei. Domājot par Simonu, es tā jutos vienmēr: viņš bija dzīves virzītājs un nodrošinātājs, un Simona ierašanās viesībās — nogurdinošā saviesīgā pasākumā, ko viņš apmeklēja nelabprāt, domādams agri iet projām, — beidzās ar negaidītām sekām, kas, pēc manām domām, bija tik labvēlīgas, cik labvēlīgas ir tikai negaidītas balvas. Viņš — burtiskā nozīmē — mums bija dievu dāvana.
 Vai mana māte domāja tāpat vai ne, bija cita lieta. Es biju pietiekami veca, lai saprastu, ka viņu nodarbināja nepieciešamība meklēt mums abām citu dzīvokli, un, iespējams, viņa bija nogurusi izlikties, ka ir pilnīgi apmierināta ar savu dzīvi. Varbūt meiteņu, abu viešņu, piemērs un viņu runas par brīvdienām bija atstājušas uz māti lielāku iespaidu, nekā viņa gribēja atzīt. Mātei neskauda meiteņu izklaides, taču skauda viņu drošība un pat tas, ka viņas bez liekām raizēm pieņēma vīru izdabāšanu. Lai gan māte bija vaļsirdīgi šokēta, ka meitenes neviltoti sajūsminājās par esošo stāvokli, dāvanas, ko šoferis nesa no mašīnas, padarīja viņu grūtsirdīgu, liekot vēlēties, lai viņa tāpat spētu apdāvināt citus. Apstāklis, ka šīs dāvanas vienmēr sastāvēja no ēdamām lietām, tikai pastiprināja iespaidu par fundamentālo neatbilstību starp tādām sievietēm kā viņa un visām pārējām, kas bija labāk nokārtojušas savu laulības dzīvi un guva no tās baudas, kas bija gandrīz vai izgaršojamas, katrā ziņā taustāmas. Es tagad saprotu, ka pat svētākā no sievietēm var aizdomāties par esošo atšķirību, un, lai arī mēs abas apzinājāmies, cik nožēlojamas ir šīs dāvanas — kūkas, zemenes —, bijām spiestas atzīt, ka mums tās garšo. Taču baudot šīs dāvanas, kad tās neiederīgi parādījās uz mūsu vakariņu galda, mums bija jādomā. Dažreiz mūsu vakara maltīte gandrīz pilnībā sastāvēja no meiteņu veltēm, un es esmu cieši pārliecināta, ka šokolādes eklērs uz mana šķīvja kaut kā prātīgāka vietā lika mātei domāt, ka tā nedrīkst, ka tas nav piedienīgi, un, ja viņai ir par vēlu sākt no jauna, tad tas nebūt neattiecas uz mani.
 Meitenēm par godu jāsaka, ka abas bija sajūsmā. “Man jāatceras viņām pateikties,” smējās māte. Taču viņa to sacīja gandrīz nopietni. Viņa jutās tādas veiksmes necienīga, un bija nepieciešamas spēcīgākas personības, lai māte neatteiktos no sava lēmuma. Meiteņu kaprīzā uzmanība tagad bija pievērsta viņas izskatam: mašīna ieradās minūti minūtē, lai aizvestu visas trīs iepirkties, un viņa atgriezās mājās ar somām no Harrods un Harvey Nichols, sūdzēdamās par mokošām galvassāpēm. Man nepatika apģērbi, ko meitenes bija piespiedušas māti nopirkt vai uzspiedušas viņai kā dāvanas, un Simonam arī tās nepatika. “Mēs atradīsim kaut ko Francijā,” viņš sacīja, ar lielo plaukstu pastumdams malā sudrabotus svārkus, kam nebija vietas manas mātes dzīvē. “Tu vari to visu atstāt šeit vai kādam atdot.”
 “Viņas gribēja labu,” sacīja māte.
 “Protams. Viņām bija paši labākie nodomi. Bet viņas gribēja, lai tu izskaties tāpat kā viņas.”
 “Un lai es būtu tāda kā viņas,” kad Simons bija aizgājis, sacīja mana māte. “Bet es nedomāju, ka es to spēju.”
 “Viņš tevi mīl tevis pašas dēļ,” es drosmīgi atteicu.
 “Jā gan. Tā tiešām šķiet. Bet vai tas nav neparasti?”
 Man bija aizdomas, ka meitenes bija mēģinājušas apmācīt māti, kā gūt labumus, nepievēršot uzmanību tam, ka piesavināšanās bija sveša viņas dabai. Droši vien viņas no tiesas šokēja mātes attieksme, kas liecināja par pieticīgu atkarību, jo viņa gandrīz uzreiz un intuitīvi sāka izturēties kā Simona sieva, jau atkal izpelnoties meiteņu nopēlumu un dodot atbilstošu vielu abu sarunām. Tā paša iemesla dēļ — baidoties no salīdzinājuma — abas necieta un nekad nebija cietušas mātes dzīvi, pret ko viņa neizvirzīja augstas prasības. Meitenēm šķita pretīgi, ka viņa spēj dzīvot bez laulības, un tagad, kad šāda dzīve tuvojās beigām, viņām bija grūti samierināties, ka mātes acis mirdzēja spožāk, ka viņa biežāk smaidīja, ka reti, bet tomēr šad tad smējās. Viņas slēpa savas izjūtas, bet ne gluži veiksmīgi. Es sāku izjust pret meitenēm nepatiku un biju pateicīga, ka viņu aizbildnība vairs nebūs vajadzīga. Viņas nekad nebija atlicinājušas laiku man, nedz es veltījusi savu laiku viņām. Paredzēju, ka apstākļi mūs drīz izšķirs, un klusībā par to priecājos.
 Tagad, kad esmu arī daudz vecāka, es saprotu, ka šo jauno izdevību nedrīkstēja laist garām, bet, iespējams, to nebija jāuztver ar tādu aizrautību. Tā nebija pirmā mīlestība, ko māte droši vien piedzīvoja ar manu tēvu, lai cik sen tas tagad nešķistu. Šis bija prātīgs lēmums, kas radās gandrīz vai nejauši un kam bija jāsaglabā ne gluži apzināta gandarījuma nevērīgā gaisotne. Gadījums bija liktenīgs: tam, šķiet, piekrita visi. Ja manai mātei tas sagādāja kādu prieku, tad viņa gaidīja, ka šis prieks atklāsies ar laiku, kad viņa būs pieradusi pie jaunās dzīves un spēs tajā vairāk piedalīties, kad viņa sāks pieņemt savu jauno stāvokli (bet nekādā gadījumā to neizmantos savtīgos nolūkos) un kad iemācīsies būt tikpat tieša, kā viņas jaunais vīrs. Tas bija uzdevums, kam, dzīvojot vienatnē, māte bija vāji sagatavota.
 Es vairījos no mātes fiziskās dzīves izpausmēm, jo biju tikpat apvaldīta kā viņa. Īsajā laika sprīdī, ko māte pavadīja mūsu dzīvoklī kopā ar mani pirms pārcelšanās uz Onslova laukumu, Simons bija gudri darījis, ar vienādu sirsnību skūpstīdams mūs abas. Protams, man mātes pietrūka, bet, tā kā Simons uzstāja, lai tiekos ar viņu katru dienu, es šo atšķirtību nepārdzīvoju pārāk sāpīgi. Turklāt kā mājās es vairāk jutos mūsu vecajā dzīvoklī, nevis Onslova laukumā, un man bija daudz jāmācās, jo drīzumā grasījos stāties universitātē. Šķiet, ka mana ieilgusī bērnība bija diezgan spēji beigusies, un tas mani darīja nemierīgu. Tajā pašā laikā es sapratu, ka tā ir beigusies un ka nākotnē man būs jāpaļaujas uz draugu sabiedrību. Es acumirklī biju pieprasīta, kā parasti pieprasīti mēdz būt jauni veiksminieki. Arī tas, ka man bija pašai savs dzīvoklis, cēla manu prestižu. Simons deva regulāru kabatas naudu, bet teica, lai es to neiztērējot apģērbiem. “Mēs tev pagādāsim kaut ko Francijā,” viņš sacīja, kā bija teicis manai mātei. “Šeit tu vari lietot savas parastās drēbes.” Tādējādi jau atkal bija sagatavota skatuve pārvērtībām. Patiesi, pierādījās, ka pasakas ir pravietiskas.
 Mana māte apprecējās Čelsijas dzimtsarakstu nodaļā, ceremonijā, kas bija strikti laicīga. Tas man šķita pilnīgi piemēroti, jo, par spīti gandrīz brīnumainajam veidam, kā viss notika, šī savienība neizskatījās tāda, kas būtu saņēmusi Dieva svētību. Diemžēl izskatījās, it kā abas puses būtu precējušās aiz aprēķina, ka bagātība tiek iemainīta pret piemīlību gluži kā tādā briesmīgā manieristu alegorijā. Simons bagātīgi lēja asaras, ko es nebiju gaidījusi, bet māte savukārt izskatījās savaldīga, gandrīz izklaidīga. Lai gan nebija šaubu, ka abus vada sava veida mīlestība, tā nebija mīlestība, kas šķiet pievilcīga mana vecuma cilvēkiem, jo, lai gan atbilda leģendas prasībām, tā lika man apzināties to, ko pasakas noklusēja, proti, to, kas notiks pēc tam. Pasakas beidzās pašā nozīmīgākajā punktā, kaut gan tām būtu vajadzējis norādīt, kāda dzīve sekos pēc tam. Gatavošanās kāzām man lika justies mazliet neomulīgi, tāpat kā kāzu ceremonija pati par sevi. Nevarētu teikt, ka man būtu kas iebilstams pret procedūras vienkāršību: man tas šķita pieņemami. Jebkas sarežģītāks būtu nevietā. Mana saskarsme ar reliģiju notika galvenokārt dievkalpojumos skolas kapelā, un es intuitīvi noraidīju visus brīdinājumus, sodus un ierobežojumus, kā arī bērnišķīgos lūgumus pēc piedošanas un tikpat bērnišķīgos, vienmēr novēlotos solījumus atlīdzināt. Ja es reizēm savādi neomulīgā veidā jutos nelaimīga, tad tāpēc, ka ne visas pārmaiņas bija vēlamas. Pat par spīti mūsu lielajai veiksmei, mani bija pārņēmusi zaudējuma sajūta. Lai gan zināju, ka es nekad nezaudēšu savu māti, tomēr zināju, ka viņas nebūs mājās, lai vakaros mani sagaidītu, un ka lielāko daļu laika man būs jāsamierinās pašai ar savu sabiedrību.