DISIDENTA NĀVE

uz sākumu

DISIDENTA NĀVE

Grāmata pievienota: 30.07.07

Apakšvirsraksts:

Aleksandra Ļitviņenko noindēšana un čekas atgriešanās

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Alekss Goldfarbs un Marina Ļitviņenko

Lapaspušu skaits:

368

Platums:

157

Augstums:

232

Cena:

Grāmata vairs nav tirdzniecībā

Izdošanas gads:

2007

Bijušā krievu spiega Aleksandra Ļitviņenko noslepkavošana 2006. gada novembrī izraisīja starptautisku sašutumu. Nāvējošais polonijs dažu nedēļu laikā veselīgo četrdesmit trīs gadus veco vīrieti pārvērta izdēdējušā, plikpaurainā rēgā. Aizdomas krita uz Putina režīmu un Krievijas FSB, čekas pēcteci. Polonija radiācijas atstātās pēdas tika uzietas Vācijā un dažās lidmašīnās, vedinot domāt, ka nāvējošā inde atvesta no Krievijas. Kas īstenībā notika? Ko Ļitviņenko zināja? Kāpēc viņu nogalināja?

Kremlis nevēlas pilnīgot stāstu par Aleksandra Ļitviņenko dzīvi un nāvi. Dzelzs dūres taktika, stingrā kontrole pār plašsaziņas līdzekļiem un visu valdības līmeņu bezierunu paklausība liecina, ka vecā, atriebības kārā čeka ir atgriezusies. Aleksandra tuvākais draugs Alekss Goldfarbs un Ļitviņenko atraitne Marina ir vienīgie cilvēki, kuri kā aculiecinieki var vēstīt par dramatiskajiem notikumiem Maskavā, Londonā un Vašingtonā. DISIDENTA NĀVE ir politisks trilleris, taču tā saturs ir pārsteidzošāks un biedējošāks kā dažkārt daiļliteratūrai.

Alekss Goldfarbs, Ph.D., ir zinātnieks disidents, kas septiņdesmitajos gados pameta Krieviju un sāka strādāt Kolumbijas universitātē. 1991. gadā viņš uzsāka darbu pie ASV filantropa Džordža Sorosa, vadot labdarības organizācijas Krievijā. 2000. gadā Goldfarbs pavadīja Aleksandru Ļitviņenko un viņa ģimeni dramatiskajā izrāvienā uz brīvību, bet vēlāk atbalstīja viņa pūles atmaskot aizvien lielāku varu iegūstošā FSB pārkāpumus.

Marina Ļitviņenko pirmoreiz sastapa Aleksandru 1993. gadā, kad viņš bija jauns FSB virsnieks. Abi apprecējās, un drīz vien Marinai piedzima dēls. 2000. gadā visi trīs meklēja patvērumu Lielbritānijā, un viņa kopā ar savu divpadsmitgadīgo dēlu joprojām dzīvo Londonā.

2007. gadā LBAF grāmatas tulkojumam piešķīra Lielo lasītāju balvu.

No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmatas fragments »

Ņujorka. 2000. gada 25. oktobris

Mans mobilais telefons iezvanījās pirms ausmas.
“Sveiks,” sacīja kāda balss. “Kur tu esi?” Zvanīja Boriss Berezovskis, kas vēl pirms dažiem mēnešiem bija viens no bagātākajiem un ietekmīgākajiem Krievijas oligarhiem. Tagad viņš bija ekspatriants. Berezovskis zvanīja no savām mājām Antibas ragā, Francijas dienvidos. Viņš bija sanīdies ar jauno Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu — ko pats bija gatavojis amatam — un paziņojis, ka neatgriezīšoties Krievijā no atvaļinājuma Francijā. Putins aktīvi tīrīja no Krievijas varas struktūrām visuresošos Berezovska cilvēkus. Boriss paturēja prātā noklausīšanos, tāpēc nevarēja sākt sarunu, kamēr nomierināju viņu, ka neatrodos Krievijā.
“Vai atceries Sašu Ļitviņenko?” viņš vaicāja.
Es atcerējos. Apakšpulkvedis Aleksandrs (Saša) Ļitviņenko no Valsts drošības komitejas (KGB) pēcteča Federālā drošības dienesta (FSB) noziedzīgo organizāciju apkarošanas nodaļas bija viens no Borisa cilvēkiem. Pirms diviem gadiem Saša kļuva par nacionālo slavenību, sasaucot preses konferenci, kurā — stāvot starp četriem maskās tērptiem virsniekiem, kas atbalstīja viņa apsūdzības, — apgalvoja, ka daži noziedzīgi ģenerāļi no FSB esot sazvērējušies nogalināt Berezovski. Tas notika īsi pēc tam, kad Jeļcins bija nomainījis iepriekšējo FSB direktoru, rūdītu trīszvaigžņu ģenerāli, ar Putinu, kas tolaik bija zema līmeņa bijušais spiegs un Kremļa administrācijas tumšais zirdziņš.
Uzstāšanās pret Kantori TV labākajā raidlaikā nepatika ļaudīm Lubjankas štābā. Drīz vien Ļitviņenko arestēja, izvirzot Iekšlietu ministrijas safabricētu apsūdzību, ka viņš pirms gadiem esot piekāvis aizdomās turamo. Ļitviņenko vairākus mēnešus pavadīja Lefortovā, vecās KGB bēdīgi slavenajā izmeklēšanas cietumā. Es biju lūdzis, lai Berezovskis tajā laikā mani iepazīstina ar Sašu, jo vadīju Džordža Sorosa (George Soros) veselības aizsardzības projektu, kas centās ierobežot tuberkulozes epidēmisko izplatību Krievijas cietumos. Gribēju iztaujāt Sašu par medicīnisko aprūpi Lefortovā. Biju saņēmis atļauju apmeklēt parastos Tieslietu ministrijas cietumus, bet Lefortovas cietums, kas bija FSB pakļautībā, man palika nepieejams. Jebkura izdevība sastapt bijušo ieslodzīto bija iespēja sākt novērtēt šīs slepenās vietas stāvokli.
“Jā, es atceros Ļitviņenko,” sacīju.
“Nu, viņš ir Turcijā,” izmeta Boriss.
“Tu man zvani piecos no rīta, lai to pateiktu?”
“Viņš ir aizbēdzis.”
Saša ar sievu un dēlu slēpās kādā viesnīcā Vidusjūras piekrastē, gatavodamies pāriet pie amerikāņiem. Vai es varētu palīdzēt, vaicāja Boriss, kā “vecs disidents un turklāt amerikānis? Mēs uzskatām, ka tu esi vienīgais, kas viņam var palīdzēt.”
“Kāpēc tā?”
“Tāpēc, ka tev ir pareizie sakari.”