Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Telefons iezvanījās ap pusdesmitiem vakarā. Zvanīja no redakcijas. “Pie jums kaut kādu teātri ieņēmuši. Vai tu zini?” Es nezināju. Es tovakar vispār neko nezināju un, lai gan žurnālistam tas, protams, nav piedodami, neko arī negribēju zināt. Diena bija sagadījusies briesmīgi smaga. Iepriekšējā vakarā man piezvanīja un pateica, ka gruzīnu galvenais opozicionārs Igors Giorgadze ir gatavs sniegt interviju. Agri no rīta Jaunajā Arbatā mani sagaidīja divi pilnīgi sveši cilvēki, iesēdināja melnā mersedesā ar tonētiem stikliem un aizveda, neteikdami, uz kurieni. Tikai pirms paša galapunkta sapratu, ka braucam uz Smoļensku. Turpceļš (gandrīz 500 km no Maskavas), pusotras stundas ilga saruna, pēc tam atpakaļ. Ļoti gribējās tikt vannā, atvērt Giorgadzes dāvāto gruzīnu vīna pudeli, pāris stundu pazvilnēt ar grāmatu un pēc tam likties uz auss. Klusībā cerēju, ka rīt valstī nenotiks nekas ārkārtējs un varēšu pagulēt līdz kādiem vienpadsmitiem un pēc tam mierīgi atšifrēt interviju. Krievijas un Gruzijas attiecībās kārtējo reizi bija radusies dziļa plaisa. Maskava neslēpa neapmierinātību ar Eduardu Ševardnadzi, un pēkšņi tāda veiksme — saruna ar viņa pašu galveno politisko pretinieku, kurš turklāt neslēpj, ka viņu atbalsta augstākās Krievijas amatpersonas. Vārdu sakot, viss bija tik jauki iecerēts un tik negaidīti sabruka.
 Līdz nākamās dienas numura nodošanai nebija vairāk par pusstundu. Vispirms ieslēdzu radio, kas man, tāpat kā daudziem Maskavas žurnālistiem, bija noregulēts uz staciju Eho Moskvi. Ziņu vadītāja, balsij uztraukumā aizlūstot, lasīja aģentūru jaunākos ziņojumus. Žurnālisti es pazinu. Lai kādi būtu jaunumi, parasti viņa ziņas lasīja gandrīz bezkaislīgi. Kas noticis šoreiz? “...Kā ziņo RIA Novosti, 21.15 Teātra centra ēkā Meļņikova ielā ielauzušies bruņoti cilvēki aizsargtērpos. Tobrīd tur notika mūzikla Nord—Ost izrāde, zālē atradās vairāk nekā 700 cilvēku. Teroristi paziņoja, ka visi skatītāji un teātra darbinieki ir ķīlnieki… Zālē atrodas mūsu radiostacijas līdzstrādniece Natālija Skobceva. Tikko viņa pa mobilo telefonu sazinājās ar redakciju un teica, ka teātri ieņēmušie cilvēki pieprasa pārtraukt karu Čečenijā. Viņi apgalvojot, ka telpas ir mīnētas un gadījumā, ja viņu prasības netiks izpildītas…”
 Tālāk varēja neklausīties. Viss bija skaidrs. Tas ir, bija skaidrs, kāpēc tā uztraucas raidījuma vadītāja, bet nebija skaidrs, kas notiek teātrī. Īsai ziņai ar dzirdēto pietika, bet informācijas bija pārāk maz. Zvanīt oficiālajām iestādēm nebija nekādas jēgas — pat ja tās zinātu vairāk, tik un tā neteiktu. Sirdsapziņas nomierināšanai piezvanīju uz Ārkārtas situāciju ministrijas preses dienestu. Ar šo žurnālistiem draudzīgo dienestu un tā vadītāju esmu pazīstams. Aizņemts. Acīmredzot ne jau vienīgais esmu tāds gudrinieks. Aizskrēju pie datora, ātri pārskatīju pēdējās Interfaks ziņas. Tieši tas pats. Steigā uzmetu īsu tekstu ar atsauci uz Eho Moskvi un ziņu aģentūru. Katram gadījumam ieslēdzu televizoru. Tur raidīja telekanāla NTV ārkārtas ziņu izlaidumu, bet diktors lasīja tos pašus aģentūru ziņojumus. Izskatījās, ka pat Eho Moskvi ir vairāk informācijas. Sazvanījis redakciju, nodiktēju to, ko biju paguvis uzrakstīt, un vienojos, ka rīt būs plašāks materiāls, bet tālākais atkarīgs no notikumu attīstības. Galvenais jau bija noticis. Atlika parastais žurnālista darbs — gaidīt.
 Tiesa, man vajadzēja tikt skaidrībā par vēl vienu svarīgu jautājumu: braukt uz teātri tūlīt vai nākamajā rītā. Kartē sameklēju Meļņikova ielu, par kuras pastāvēšanu man līdz šim nebija ne jausmas. Izrādījās, ka tā atrodas netālu no jaunās Dubrovkas metro stacijas. Brīdi pārdomās staigāju no istabas uz virtuvi, kas vakaros pārtapa par smēķētavu, un atpakaļ. Katra žurnālista vēlēšanās ir redzēt visu paša acīm. Cits jautājums — ko es ieraudzīšu tagad un kas notiks līdz rītvakaram, kad man vajadzēs rakstīt plašāku izklāstu? Kas varētu mainīties turpmākās diennakts laikā? Principā mainīties varētu viss. Ķīlniekus var atbrīvot. Velns viņu zina, kādā veidā, bet ne tas ir svarīgākais. Notikums, protams, ir ārkārtējs, tas ir pat pilnīgi neiespējams. Iedomājos arī par to, ka braucienam uz Smoļensku ir zudusi visa jēga. Ja Maskavas notikumi ievilksies pāris dienas, ar tādām grūtībām sadabūtā intervija vairs nevienam nebūs vajadzīga. Gruzija aiziet otrajā plānā.
 Ja nebūtu tik noguris pēc trakās dienas, ne mirkli nedomājot, tūlīt pat dotos uz Meļņikova ielu. Bet vajadzēja aprēķināt spēkus. Pieredze teica, ka dažu tuvāko stundu laikā nekas nenotiks. Kaut kas varētu mainīties vienīgi rīt. Tieši tāpēc rīt jābūt formā. Sen pagājis bezmiega nakšu laiks, kad pēc trim nomoda diennaktīm biju spējīgs uzrakstīt sakarīgu tekstu. Katram gadījumam piezvanīju uz telekanāla RTVi Maskavas biroju, šim kanālam tolaik reizumis gatavoju reportāžas. Pirmkārt, birojs atrodas netālu no manām mājām un, ja no turienes brauc filmēšanas grupa, mani varētu paķert līdzi, otrkārt, ja viņu korespondents jau ir tur, varbūt ir kādi jaunumi, kas vēl nav iekļuvuši aģentūru ziņu lentēs. Neviens neatbildēja. Vispār jau tik vēlā stundā nevienam no producentiem vairs tur nav jābūt. Tolaik Maskavas birojs izgāja ēterā vienu reizi diennaktī — vakaros ar Krievijas svarīgāko notikumu divdesmit minūšu apskatu. Pilnīgi iespējams, ka viņi jau devušies mājās un vēl nebija paguvuši atgriezties.
 Vēl dažas reizes no istabas uz virtuvi, un vēl viena cigarete. Cik ilgā laikā es varu nokļūt līdz teātrim? Ķert taksometru būtu bezjēdzīgi, jo vakara sastrēgumi Maskavas centrā vēl nav uzsūkušies. Turklāt ielas apkārt teātrim droši vien jau slēgtas. Tātad jābrauc ar metro. It kā jau ērti — tikai viena pārsēšanās. Ja tur nekas sevišķs nenotiek, paspēšu atgriezties līdz vieniem naktī (vienos Maskavas metro slēdz). Ja kaut kas notiek, viss skaidrs — palieku tur kaut vai līdz rītam, kaut vai līdz rītvakaram. Ātri saposos. Patiesību sakot, šādā reizē vajadzīgs tikai  bloknots un diktofons. Fotoaparātu ņemt nav vērts, jo nez vai būtu jēga tur kaut ko fotografēt, turklāt aparāts ir parastais, filmu, un nosūtīt fotogrāfijas rītdienas numuram vienalga neizdotos. Apģērbos siltāk, jo naktīs jau piesalst. No mājas izgāju ap vienpadsmitiem.
 Pa ceļam pievērsu uzmanību tam, ka pilsētā it kā nekas nav mainījies. Kā parasti ielās diezgan daudz cilvēku. Maskava ir nakts pilsēta, un rosība centrā neaprimst līdz pusnaktij. Metro nekādu sarunu par notikušo, nekāda satraukuma. Iespējams, ka daudzi vēl nezināja. No otras puses — un ko tad lai zinātu? No radio un televīzijas ziņām saprotams visai maz.
 Dubrovkas stacija. Vecajās padomju laika metro līniju shēmās stacijai bija muļķīgs un pilnīgi neizrunājams nosaukums — Šarikopodšipņikovska. Vismaz labi, ka kādam, atklājot staciju, ienāca prātā to pārdēvēt šī pilsētas rajona vēsturiskā nosaukuma vārdā. Stacija bija pilnīgi tukša. Neviens no tās neiznāca, neviens neiegāja. Pirmā doma: vai tiešām izeja ir slēgta? Tad jābrauc līdz nākamajai stacijai un jāatgriežas kājām. Tie ir vismaz trīs četri kilometri, bet, ja citu iespēju nav… Katram gadījumam sameklēju preses kartīti. Saskaņā ar likumu šis dokuments dod man tiesības būt klāt tur, kur parastiem pilsoņiem tas liegts. Tiesa, arī žurnālistiem iespējami ierobežojumi. Diez vai mani pielaistu pie paša teātra. Lai gan tobrīd nebija nekādas jēgas prātot par to, kur laidīs un kur ne. Tiksim skaidrībā, kad būsim pie teātra! Kāpu pa kāpnēm, nokļuvu pazemes pārejā. Neviena: ne gājēju, ne milicijas. Tātad ieeja metro bija atvērta, vienīgi tik vēlā stundā šajā pilsētas rajonā nav daudz cilvēku. Izgāju uz ielas. No mašīnas, kas novietota gandrīz pie pašas metro izejas, izkāpa cilvēks ar filmēšanas kameru, pēc tam vēl divi. Žurnālisti acumirklī atpazīst kolēģus. Nevajag nekādas pazīšanās zīmes.
 — Vai zināt ceļu? — viens no viņiem jautāja.
 — Šķiet, pa šo ielu. Spriežot pēc kartes, te ir tikai daži kvartāli…
 Gājām ātri. Satiksme pa ielu, kas ved uz teātri, jau slēgta. Priekšā redzams bruņutransportieris. Jau paspējuši, lai gan nebija saprotams, kāpēc tas šeit atrodas…
 Dubrovkas iela, padomju laikā — Šarikopod… Ak, nav iespējams šo vārdu izrunāt! Parastas 20. gadsimta 40.—50. gadu Maskavas piecu sešu stāvu ēkas, tā sauktās Staļina mājas, divas jaunas, kā saka Maskavā, 70. gadu paneļu daudzstāvenes. Ietves no braucamās daļas šķir zālāji, kas oktobra beigās mazliet atgādina purvājus. Mēs skrējām tieši pa ielu, jo satiksme tik un tā slēgta. Līdz teātrim vēl bija gabals. Priekšā tilts pār dzelzceļa rūpniecisko atzaru, un tieši pirms tā izvietojies blīvs miliču un karavīru kordons — ķiverēs un ar automātiem. Mazliet iešķērsu ielai — bruņumašīna. Vairākas kameras uz statīviem, pastiepušās virs militāristu galvām.
 — Sveiks…
 — Sveiks, — automātiski atbildēju un tikai pēc tam pamanīju RTVi operatoru Andreju. Viņš pielāgoja kameru statīvam, uzstādīdams to maksimāli iespējamā augstumā. Paskatījās atpakaļ.
 — Saša, tur tik un tā nekas nav redzams.
 Saša? Tātad te jābūt bijušajam NTV, tagad RTVi korespondentam Sašam Svjazinam, kurš specializējas karstajos punktos.
 — Vai tu esi kopā ar Svjazinu? — vaicāju Andrejam.
 — Jā. Kur viņš pazudis? Kas te jāfilmē?
 Jautājums nebija adresēts man. Man bija cits uzdevums. Bet šī nešķita īstā reize stāstīt, ka atrodos šeit citas redakcijas uzdevumā, un kāda gan tam nozīme, jo, iespējams, būs jāstrādā arī RTVi vajadzībām. Viņiem cilvēku maz, un droši vien ja ne šodien, tad rīt aicinās palīgos. Un, patiešām, ko īsti te filmēt, ņemot vērā, ka šī reportāža, tāpat kā mans teksts, ieraudzīs dienasgaismu ne ātrāk kā pēc diennakts.
 — Nu… Varbūt aplenkuma ķēdi…