Balsu burvji brāļi Kokari... Vienai Zemei kalpojošie dvīņi: loģiskais Imants un romantiskais Gido, kas vienmēr apzinājušies sava kopspēka nedalāmību. Kad viens ir Saule un otrs — Mēness. Abi brāļi — vienoti kā mūris un vienai mūzai padevīgi kalpi, vienā muzikālajā zemē uzvaroši valdnieki. Ar dēmoniski celsminošu spēku apveltīti līderi, pēc kuriem tik ļoti klusībā ilgojas sievietes. Nelaipojoši diplomāti, kuri iedrošināja vīrus nebaidīties sava balss spēka, dziedāt un bagātināties. Dvīņubrāļi Kokari, kuri mudināja dziedošo latviešu tautu iztaisnot piedienības saliekto muguru un parādīt mums pašiem, cik stipri esam, kad dziedam.
Divi bezbailīgi Gulbenes puikas, kuri pacēla latviešu kordziedāšanas tradīciju kā jūras malā izmestu dzintaru un, piešķirot neatkārtojamības slīpējumu, padarīja to par pasaulē atpazīstamu spožu, zeltgodalgotu zīmolu.
Grāmatu papildina Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna speciāli veidots fotoseriāls, kā arī fotogrāfijas no abu brāļu personīgajiem arhīviem. Pirmajiem grāmatas eksemplāriem dāvanā –– kompaktdisks Sarunas un mūzika, kas tapis sadarbībā ar Latvijas radio.
Grāmatas izdošanu atbalstījis Rietumu Bankas Labdarības fonds un Valsts Kultūrkapitāla fonds
Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna vāka dizains un fotosesija
Ilustratīvā materiāla salikums - Jānis Esītis un Oskars Stalidzāns
Grāmatā izmantoti materiāli no Gulbenes pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas, Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas arhīviem un Latvijas Valsts vēstures arhīva
Prelūdija “Dzīvajiem un dusošajiem”
Mani ziedi. Lasiet lēnām, morbidamente, maigā, liegā, trauslā tempā
Tā bija rāma februāra diena. Gaiša, mierīga un saulaina. Lietus nelija. Sniegs vietām slēpās pa ceļu malām. Neticami silts februāris.
Esmu nonākusi līdz Dziedāto dziesmu dārzam. Nav nekādu pārspīlējumu, te patiešām ir kā dārzā. Pārskatāmi. Kā laukos, kur viss sētais aug griezdamies. Te nonāk viss, ko cilvēki ir dziedājuši. Dziesmas uznāk debesīs kā ugunsrituāla dzirksteles un paliek. Nepagaist nekas. Viss paliek te, Dziedāto dziesmu dārzā.
Te visi izrādās tik pazīstami — Mednītis, Teodors Kalniņš, Alfrēds Kalniņš, Zāberītis, dziedošās mammiņas, jā, jā, arī brāļi Jurjāni un Dārziņš, un Melngailis un pat Verro un Vīgners. Kad ierados te, biju noraizējusies. Pat tā kā apmulsusi. Kur iet? Kas notiek? Ko es te daru? Tikai neizsakiet savu bargo spriedumu! Jūs domājat, ka man bija viegli? Saprast, ka esmu... te?
Pēc ceremonijas mēs visi — brāļi, draugi un bērni — lēnām ar ziediem aizgājām līdz Jurim. Viņš smaidīja silti un mīlot, es to redzēju. Es pamāju viņam, savam puisītim, viņš man atmāja pretim jau pa labu gabalu. Izbrīnījos, kāpēc citi nācēji to nemana. Nejautāju, kāpēc viņi ir skumji. Neuzmācos abiem brāļiem, kāpēc viņi šodien tik klusi, kāpēc iet, viens otru balstīdami. Iesaucos skaļi, kā ieradusi: “Sveiks!”, bet manu balsi sadzirdēja tikai aiz kokiem stāvošais Juris. Citi ne. Biju tik neizsakāmi laimīga, ieraugot dēlu. Man gribējās saukt: “Nu, kur tu biji tik ilgi pazudis? Vai esi paēdis? Kāpēc stāvi vienā žaketē, nav jau nemaz tik silts! Kā tāds puika, kur šalle? Būtu pasaudzējis kaklu!” Ziniet, tas ir tik ierasts rituāls ikvienai sievietei, lai cik pieauguši būtu viņas bērni. Neviens no gājējiem to nelikās manām. Tas mani pārsteidza.
Mēs visi nolikām un sakārtojām man nestos ziedus.
Mēs pastāvējām. Biju viegli pieturējusies starp brāļiem. Taču šoreiz viņi bija klusi un neierasti skumji.
— Imant! — es iesaucos. — Kas notiek? — Taču Imants neatbildēja. Iedomājieties — pirmo reizi mūžā mans vīrs bija padevīgi noliecis galvu. Neuzsauca joku skaistām sievietēm. Nenotrallināja kādu smieklīgu pantiņu jaunkundzēm. Tajā brīdī nodomāju, ka ir noticis kaut kas ļoti nenovēršams, ja jau vīrs ir kluss. Ja viņš neslēpj asaras, tad viņam ļoti sāp, es zinu.
— Gido? — pajautāju vīra brālim. — Kas notiek?
Maigais februāra vējš plivinājās abu sirmajos matos. Tas viss.
Mēs lēnām pagriezāmies, lai ietu atpakaļ, mājās. Tad notika, lūk, kas. Juris saņēma mani pie rokas: “Mammu, tev nav jāiet atpakaļ. Tev tagad jāpaliek šeit.”
Nu, vai zini! Kas vēl nebūs, es izsaucos, bet Juris mani stingri un maigi pieturēja.
Mammu, tagad tu esi Dziedāto dziesmu dārzā, viņš teica.
Šeit var tikai ienākt, viņš paskaidroja.
No šejienes mēs visu redzam, viņš mierināja.
Kas šeit atnācis, tas visu zina, viņš piebilda.
Es atskatījos. Redzēju kā visi — brāļi, draugi un bērni — aiziet pa kapsētas taku. Redzēju Imantu un Gido līdzās. Ja teiktu, ka viņi tipināja, steberēja, lēnām lika vecišķos solīšus, tad tā nebūtu es. Lai cik vecus viņus grib padarīt laiks, brāļi var uzburt desmittūkstošbalsīgu klusumu, kas pārplēš bungādiņas, un var radīt simtbalsīgu vētru, kas dzimst klausītāju sirdīs. Viņi, šie nu jau astoņdesmitciktur gadus sirmie brāļi, ar kopus balsi vien var uzcelt Gaismas pili — lūk, ko var mans vīrs un viņa brālis! Lauvas! Es, kas viņiem visu dzīvi esmu bijusi klāt, tagad varu to apliecināt.
Redzēju, kā, viens otru pieturēdami, nokārtām galvām, nenoslaucītu asaru, vecie, viens otram tik līdzīgie brāļi atstāja kapsētu. Tā viņi darījuši allažiņ. Viens otru pieseguši, cēluši, glābuši. Tikai vienreiz visā garajā mūžā viens pret otru bija nostādīti. Kad brālis pret brāli. Gido ar šauteni pret Imantu. Tas bija karā.
Viņi abi tajā februāra saulainajā pēcpusdienā bija neierasti klusi. Es redzēju, kā Imants padod elkoni brālim: “Gidi, brāli, nāc nu.” Viņš vienmēr ir atļāvies būt ašāks, kā jau pirmais no dvīņiem. Gido samiernieciski paklausīja. Tur nu viņi aizgāja, mani tik ļoti mīļie brālīši, negantnieki, rakari, žiperi, rezgaļi, mazie, kā sauca vecākie brāļi.
Kas pārnāk uz Dziedāto dziesmu dārzu, tas mīl joprojām.
Nepagaist nekas. Tas paliek te, Dziedāto dziesmu dārzā.
Kurš atnāk šajā dārzā, tas visu zina un ir piedevis. Mēs, aizgājušie, šeit nonākušie, smejamies un jūtam līdzi palikušajiem. Mēs, mirušie, — tā es nesaku, jo palicējiem tāpat sāp, zinu. Nu jau cits citam stāstām visu kā dziedoņi, kuri zina mesas liturģisko secību, kuri izdzied visu, kas atrodas starp dzimšanu un aiziešanu. Nekautrējoties, dzīvi. Kā savulaik baznīcas kantors, varu nodiriģēt kori. Kantors zina rituālu secību, dzied un vēsta draudzei, es arī.
Iespējams, ka manā stāstījumā sajauksies laiki. Senāki notikumi pārplūdināsies, un es pastāstīšu vēl kaut ko no tā, kas būs. Kad nākotne bija pagātne. Tagad tā ir. Viss pārklājas. Laiks ir mūsos.
Strikti pieturēties pie laika salma nogriežņa var tikai kāds slīkonis un knauzerīgs muzikologs. Reiz dzirdēju brāļus atceramies pusgadsimtu senus notikumus. Viņi pārsprieda, kurā vietā atradusies Buļļu piestātne. Pie mājas, tepat.
— Nē, Imant, simt metru uz priekšu.
— Gido, nerunā man pretim, tā atradās tepat pie mājas!
— Ko tu tur runā? Nē, simt metru uz priekšu.
— Tu pats neko neatceries...
— Vai tu pats zini?
— Ko tu prasi, ja tu zini?
— Paklau, mēs esam nodzīvojuši gandrīz simt gadu un kāda tam nozīme, kur bija piestātne — simt metru turp vai simt atpakaļ?
Nu jau varu par brāļiem pastāstīt visu, jo esmu sapratusi. Jo mīlu.
