Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

SOMA

Ivara Lindberga piemiņai

SOMU ES SAUDZĪGI NOVIETOJU bagāžas nodalījumā virs galvas, atslīgu sēdeklī, piesprādzējos un aizvēru acis. Visu ceļu no Ņujorkas līdz Helsinkiem es biju nogulējis, tās pāris stundas Helsinkos nosēdējuši turpat lidostas kafejnīcā un stūķējuši iekšā sviestmaizes ar siļķi, māte dzēra Heinekenu, vienu pēc otra, es kolu — light. Miegs man nenāca, acis es turēju ciet, lai blakus sēdošie somu skuķi neuzsāktu sarunu. Parasti man nav nekādu iebildumu pret sarunām, bet šoreiz ne... Jā, un somiski arī es neprotu!
 Vislabāk es noceltu no plaukta somu, un simto, ja ne vairāk, reizi vispirms pētītu brūno nobružāto ādu, ar pirkstu braukātu pa dziļajām grumbām, kas bērnībā man šķita kā tālas un noslēpumainas upes, slidinātu pirkstu ap misiņa klamburiem, tad, metālam sausi kā šautenes gailim noklikšķot, atvērtu! Iekšā noteikti viss būtu kā vienmēr, trūktu tikai vecātēva kabatas naža ar nodzeltējušo perlamutra spalu, diviem asmeņiem, lielo un mazo, un korķu viļķa, pašlaik tas, nodots bagāžā, atradās lielajā koferī.
 Visa somas iekšpuse bija izlīmēta bildītēm, ko es varēju pētīt stundām ilgi. Fotogrāfijas, vēl no Latvijas laikiem, melnbaltas, vectēva vecāki — tēvs Latvijas armijas kara ārsta uniformā, vecātēva īss komentārs: nošauts Litenē četrdesmit pirmajā, vecātēva māte Vācijas nometņu laikā sīkrūtotā kostīmā, tad vecaistēvs, apmēram manā vecumā, kopā ar vecāko brāli Krišjāni — aizgāja, dullais, leģionā, tā arī pazuda... duraks, varēja piesist pēdu! Piesist pēdu, kā man vēlāk skaidroja māte, nozīmējot dezertēt, tas ir, nepiedalīties. Kad es vecamtēvam uzstāju — kā tad tā, ja visi būtu piesituši pēdu, šos vārdus es izrunāju rūpīgi kā izgaršojot, kas tad leģionā būtu cīnījies par Latviju?
 Vecaistēvs kļuva nikns: — Par Latviju? Friču uniformās? Kas, tu galīgi esi nojūdzies?
 — Tā mums stāstīja svētdienas skolā! — es taisnojos.
 — Idioti tie tavi skolotāji! — norūca vecaistēvs un apklusa. Vispār vecaistēvs nebija pārāk runīgs, cold type, kā sacīja mana māte, viņa meita.
 Vēl somas iekšpusē bija ielīmēta vecātēva liecība ar Rīgas 32. pamatskolas pārziņa parakstu un bāli violeto skolas zīmogu, izsniegta 1944. gadā 6.b klases skolniekam, tālāk vecātēva vārds un uzvārds, un atzīmes, raibu raibās, nē, nekāds indigo, vismaz toreiz, vecaistēvs nebija bijis! Vēl — atklātne “Apceļosim Latviju!” ar Latvijas karti, puisis, mugursomu plecos un sarkanbaltsarkano karogu stūrī, tad fotogrāfijas, no Austrālijas un Amerikas, Indonēzijas un Arābu emirātiem — globe-trotter, kā viņš pats smīnot sacīja. Visur tur viņš bija bijis, meklējis oil — kā tas ir latviski? — nu, naftu, sastādījis kartes, vēl — viņa pirmais dzejolis, publicēts latviešu avīzē, manas mātes un tēva fotogrāfijas kāzu dienā, tad es — pavisam vēl sīkais — kovboju cepurē, pie rokas vecamtēvam uz viņa mājas sliekšņa... Žēl, ka tagad man vairs nebūs, kur aizbraukt.
 Vasarās turp mani nosūtīja katru gadu, pirmajā reizē man, Bruklinas puikam, Kalifornija šķita kā pasaku zeme un vecaistēvs kā pasaku milzis vai vismaz viens no tiem latviešu varoņiem, ko viņš spēlēja latviešu teātrī.
 Cauru dienu mēs kaut ko darījām — krāsojām māju, šķirojām vecas avīzes un žurnālus, remontējām vēja rotoru vai ūdens sūkni, vecaistēvs mācēja visu... Pie viņa mājas augstās kārtīs plīvoja — tā taču latviski saka? — divi karogi: USA zvaigžņotais un Latvijas sarkanbaltsarkanais!
 Reiz es ieprasījos: — Vecotēv, bet kāpēc Latvijas karogā nav zvaigznes?
 — Zvaigznes Latvijā mirdz debesīs! — vēl šodien man ausīs skan vecātēva balss.
 Šovasar mēs ar vecotēvu bijām Latvijā uz Dziesmu svētkiem. Viss bija jauki, daudz cilvēku, visi dziedāja, tikai — tās dziesmas visas bija bēdīgas... Toreiz es pirmo reizi vecamtēvam acīs redzēju asaras. Parasti viņš bija kā akmens, ar kuru pasakās uzšķiļ uguni, nu jā, krams!
 Mēs pa Rīgu izstaigājām gabalu gabalus, krustām šķērsām, redzējām pāri Daugavai vecātēva skolu, vēl kādu ezeru... Jā, vienā parkā bija piemineklis Ulmanim. Es zināju — Ulmanis bija Latvijas prezidents, Brīvības cīņas, Baigais gads, un tā tālāk, tādēļ izbrīnījos, ka vecaistēvs sirdīgi norūca: — Jēlpautis!
 Ko nozīmē tas jēlpautis, es nezināju, tikai vecamtēvam to pajautāt nez kāpēc neiedrošinājos, arī mātei ne, varbūt tas nozīmē... Nu jā...
 Nez kāpēc tā vietā es pajautāju vecamtēvam, vai viņam negribētos atgriezties Latvijā.
 — Par vēlu, dēls, par vēlu... Nogriezts rieciens nepielīp...
 Žēl, es nodomāju, mēs varētu atgriezties, abi ar vecotēvu, dzīvot šeit, uzcelt māju, kopā cīnīties pret visādiem mošķiem, tā kā vecaistēvs uz latviešu teātra skatuves... Nu jā...
 Tad lidmašīnas riteņi skāra zemi, klāt bija Rīga, māte aizmugures sēdeklī jau spaidīja mobilā pogas, somu skuķi drūzmējās šaurajā ejā. Es uzmanīgi nocēlu somu no plaukta. Tur iekšā bija... cinerary ar vectēva ash, nu, pelniem. To cinerary... nu, urnu, mēs apglabāsim Meža kapos.