VĪNA MEDITĀCIJA SIEVIETEI
Latviešu autores Ivetas Harija meitas VĪNA MEDITĀCIJA SIEVIETEI ir gan vērtīga pašterapijas grāmata, gan literāri pievilcīgs, patiess un iedvesmojošs stāsts par cīņu ar depresiju un atkarībām. Kā piemēru drosmīgi analizējot pašas piedzīvoto, autores pieeja tēmai ir godīga, ar mēru pašironiska un dzirkstī labvēlīgā humorā. Pati par grāmatu un tās skarto tēmu, Iveta ir gana tieša: “Es joprojām īsti nesaprotu, kas tā depresija tāda ir. Iedomāta slinkuma slimība, kas piemetas no pārāk labas dzīves, vai tomēr bezgalīgs izmisuma muklājs, kas savelk ļaudis savos drūmajos akačos, lai neatlaistu vairs nekad. Uzdrīkstēšos teikt, ka daļa taisnības ir abās pusēs. Jo esmu tur iekšā. Man depresija traucē krietni sen, tādēļ es to mērķtiecīgi slīcinu. Vīnā. Tomēr joprojām neesmu īsti droša par rezultātu. Laikam jau tomēr neslīkst, draņķe. Kādu rītu es nolēmu pārstāt griezties ciešanu karuselī un doties ceļā. Prom no depresijas un atkarībām. Atpakaļ pie sevis laimīgās.” “Aiz samtainā nosaukuma slēpjas atkailinošs stāsts par to, cik grūti dažkārt ir dzīvot, pat ja ārēji ar dzīvi viss šķiet kārtībā. Jo dvēselē mīt kāds tukšums, ko nevar un nevar piepildīt. Kāds caurums, pa kuru aizplūst mīlestība. Kāda tumsa, ko nevar izgaismot. Un tad alkas pēc mierinājuma var būt lielākas par visu — pat par sevis sargāšanas instinktu. Grāmata ir veltīta visām sievietēm, kuras zina, kas ir depresija un atkarības. Te nav gatavu dziedināšanas recepšu, te ir tikai viens godīgs stāsts par ceļu cauri savam šaubu un atziņu tuksnesim. Taču grāmata ir kā pēdas, kas paliek tuksneša smiltīs, — tās var iedrošināt un noderēt.” Vāka noformējumā iznatota Aivara Vilipsōna garfika Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska Divas krustmātes Atveru acis un redzu abas savas krustmātes sēžam pustumsā pie galda. Viņas sarunājas čukstus, taču no intonācijām un aktīvās žestikulācijas noprotu, ka viņas strīdas. Paceļu galvu un sāku abas vērot. Viena ir tērpusies nenosakāmās melnās drānās. Tās apmestas ap viņas ļumīgo ķermeni, veidojot tādas kā dziļas kabatas vai pat alas. Viņas nogurušo seju ieskauj sirmu matu ērkulis. Bet otru nekad īsti neesmu varējusi saskatīt. Viņa nemitīgi mainās. Viņas krāsa ir tumši sarkana. Tas ir vienīgais, ko spēju definēt, viss pārējais plūst un jaucas. Vispirms ir kalsna lēdija garā kleitā. Viņa graciozi iemalko no vīna glāzes un ievelk dūmu no iemutī iesprausta cigarilla. Tad meditējoša sieviete zelta diegiem izšūtā sari. Aizvērtām acīm viņa nekustīgi sēž lotosa pozā iepretim kāda guru ģīmetnei. Pēc brīža jau korpulenta kundzīte. Skaļi čapstinot, viņa tukšo milzu bļodu ar ceptiem kartupeļiem. Tad pārgurusi sieviete, kas, sašķiebusies uz priekšu, saspringti veras datora ekrānā, tad… Brr, es noskurinos, izberzēju acis. Tur nāk vēl daudz citu tēlu, bet nolemju, ka tas nav svarīgi. – Par mani strīdaties? – beidzot saņemos un saucu pāri istabai. – Dārgā, nu kāpēc uzreiz strīdamies? Mēs apspriežam variantus. Pie kuras no mums tu šoreiz paliksi, – Tumšsarkanā atbild, laiski atlaižoties krēslā. Dziļi ieelpoju. Nedaudz iepauzēju. Tad lēni, atdalot vārdus citu no cita, beidzot saku: – Es iešu no jums prom. Istabu pāršalc skaļi smiekli. Viņas histēriski lokās un vaikstās, nespēdamas apvaldīties. – Mīļā, tu taču zini, ka tas nav iespējams, – beidzot nosaka Melnā. – Kāpēc? – es jautāju. – Tāpēc, ka tev nav sakņu, – viņa atsauc un pēc brīža turpina nosvērtākā tonī. – Tu zini, ka viņi visi ir miruši. Nevajag sevi mocīt. Nāc pie manis. Tev ir kauns, un tu esi nogurusi. Lien kādā no manām alām, tur ir droši ciest un sāpēt. Vēlreiz saņemu drosmi un strīdos pretim: – Visi nav nomiruši, mamma vēl ir. Un tev jau nu vislabāk vajadzētu zināt, ka nāve ir tikai šķietama robežšķirtne. Tādēļ es iešu. – Pag, pag, dārgā, kur tu skriesi? Es atradu jaunas mantras un mudras, ko tev apgūt. Negribi? Bet kā būtu ar someljē kursiem? Nāc pie manis, mums kopā vēl ir tik daudz darāmā! – iesaucas Tumšsarkanā un stiepj pretī savas garās rokas. – Pietiks atkarību! Gana daudz jau esmu tās mainījusi citu pret citu, mānīdama sevi ar atveseļošanos. Un pietiks depresijas melno paslēptuvju! Esmu nogurusi no jums abām, saprotiet! – Jūtu, ka jau gandrīz kliedzu. – Tu neizdzīvosi! Tu aiziesi bojā! Tu neko neatradīsi, jo ārpus mums abām vienkārši nekas cits neeksistē. Tu taču biji tik laba, tik apzinīgi mācījies. Paliec vēl kādu gadiņu, ļauj mums par tevi papriecāties! – viņas sauc viena caur otru. Bet tad es pieceļos kājās un abas reizē apklust. Mana mute atveras un izsaka vārdus. Tos, kas sen jau gulējuši zem sirds akmeņiem un gaidījuši izvirdumu. – Es beidzot gribu būt brīva no jums abām un salīgt mieru ar sevi! Es iešu tuksnesī un palikšu tur atvērtām acīm četrdesmit dienas. Kamēr manas acis būs vaļā, kamēr skatīšos pati uz sevi ar visciešāko ērgļa skatienu, nevienai no jums nebūs varas pār mani! Vai skaidrs? 
Līdzīgās grāmatas:
|
Žanri
Meklēt grāmatu
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv
Visas tiesības aizsargātas ©2009
