Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Pie paša sākuma es atgriezīšos mazliet vēlāk, bet patlaban sākšu ar brīdi, kad, nākdams no veikala ar iepirkumu somu pār plecu, sastapu večuku. Tur nu viņš bija: izkāmējis pagalam vārgs, sakumpis, abām rokām atbalstījies uz spieķa — visīstākais vecuma nespēka iemiesojums: atņemsi spieķi, nokritīs gar zemi un pagalam būs; viņš stāvēja uz trotuāra — stāvēja, zodu iecirtis krūtīs, apakšžokli izbīdījis uz priekšu, un caur pieri blenza manī — tik uzstājīgi, ka sametās gluži neomulīgi ap dūšu. Vecais kraķis blenza, it kā mani pazītu, vēl trakāk — it kā būtu ieradies piedzīt kādu sen aizmirstu parādu, turklāt, patiesi mani labi pazīdams, lieliski apzinātos, ka uz parāda atgūšanu nav ne mazāko cerību. Bālganas mēnessērdzīgā acis, jau tā grumbainais ģīmis vēl saverkšķīts tādā kā riebuma grimasē, lūpas lāgiem nervozi noraustās, sirma, spuraina bārdele. Gadu astoņdesmit, varbūt pat vairāk, — nodomāju. Ko viņam no manis vajag? Varbūt vecais vienkārši apstājies atvilkt elpu un saņemties spēkus tālākam gājumam — un es nejauši esmu pagadījies ceļā viņa skatienam? Varbūt viņš nemaz mani neredz, akli lūkojas kaut kur tālumā, iegrimis pats savās domās vai atmiņās, — kas viņu zina, kas tādiem večiem prātā?
 Šā vai tā, bet biju spiests nokāpt no trotuāra uz brauktuves un apmest šim līkumu. Uzgājis augšā dzīvoklī, pa virtuves logu pametu acis lejā. Kā tad, vecis turpat vien rēgojās, tagad viņš bija pārgājis pāri ielai un, galvu atgāzis, blenza tieši manā logā gluži kā sajucis katoļu mūks, kas gaida izveļamies Dievmāti pa zvanu torņa lūku. Un tā viņš tur nīka krietnu pusstundu. Stāvēja, blenza, pagājās kādus soļus, atkal blenza, panācās atpakaļ un — blenza, blenza, blenza. Uzvārīju kafiju, pieķēru sevi it kā nevilšus pametam skatienu lejā — kā tad, vecis joprojām turpat. Izšķirstīju avīzes, iedzēru kafiju, palūkojos laukā — tas ērms ij nedomā kopties prom. Stāv, nemitīgi pīpē un blenž. Tā arī nenofiksēju mirkli, kad viņš pazuda, kaut gan, atzīšos, veci vairs lejā nemanīdams, nez kāpēc uzelpoju brīvāk.
 Vakars bija samaitāts. Biju nodomājis lēnā garā pastrādāt pie komentāriem Eduarda Bīskapa “Rakstu” otrajam sējumam, kurā apkopoti viņa 1936. — 1940. gadā rakstītie un nekur nepublicētie dzejoļi un teksti no manuskripta, ko nosacīti dēvēju par “Pravietojumu grāmatu”, jo autora iecerētais nosaukums man nebija zināms. Visticamāk, arī pats Eduards Bīskaps tolaik neapjauta grāmatas virsrakstu, jo tekstu lielākā daļa bija tikai tapšanas stadijā, un arī no šiem uzmetumiem nekas daudz nebija saglabājies — vien atsevišķi fragmenti un ideju ieskicējumi. “Rakstu” komentāros gribēju restaurēt “Pravietojumu grāmatu” pēc iespējas pilnīgākā skatā, tostarp biju pasācis pārdrošu ieceri — ņemdams par pamatu Eduarda Bīskapa uzmetumus, mēģināju izstrādāt “Pravietojumu” tekstus tādus, kādus tos būtu varējis radīt pats Bīskaps, ja vien kaut kādu īsti neizprotamu iemeslu dēļ nebūtu pārtraucis darbu pie manuskripta. Biju jau atradis savdabīgas analoģijas ar Vitmena poētiku un, lai cik tas dīvaini liktos, arī ar Viljama Bleika dzeju. Dažs kolēģis gan vīpsnāja par maniem centieniem — kurš gan trīsdesmito gadu Latvijā esot lasījis Bleiku, ja pat Anglijā tolaik viņš bijis zināms vien retam erudītam. Vārdu sakot, tovakar cerēju no sirds pastrādāt. Bet — kas to deva. Nīku pie grāmatām, piezīmēm un arhīvu dokumentu kopijām apkrautā galda, vienā pusē — Bleika poēmas, otrā — Eduarda Bīskapa “Pravietojumu grāmatas” paplānais papīru žūksnītis, bezmērķīgi cilāju elegantajā, smalkajā rokrakstā aprakstītās lapiņas, truli blenzu datora ekrānā un — par ko es domāju? Laikam gan nedomāju neko. Lāgiem cēlos kājās, aizstaigāju līdz virtuves logam un pustumsā mēģināju saskatīt, vai vecis nav atgriezies. Ap pusnakti nospļāvos, izslēdzu datoru, ielīdu gultā un vēl pāris stundas nemierīgi knosījos, kamēr aizmigu.