Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

OTRĀ NODAĻA

Brīvais skrējiens var sniegt uzmundrinājumu. Tas var būt kā lidojums. Bet, ja pieļauj kļūdu, jutīsies neveiklāks par neveiklu un piesaistīts zemei. Šoreiz labi nebūs.
 Viņa sāka gana veiksmīgi, uzturēja spēcīgu skrējienu, saglabāja labu inerci, bet, pieskardamās mūrim ar pēdu un mēģinādama iegūt attālumu atsperoties un lecot, viņa aptvēra, ka atspērusies par augstu un ķermenis ir pārāk taisns.
 Viņa izmisīgi mēģināja sagriezties viduklī, taču pēda paslīdēja zem lejupejošā spēka. Plūstošas, akurātas piezemēšanās vietā viņa noplīkšķēja kā plekste.
 Sūdu būšana.
 Viņai līdzās Džangls pabeidza savu vieglo lēcienu, dinamiski atsperdamies no ķieģeļu mūra un plūstoši mezdamies uz priekšu kā kaskadieris Džeimsa Bonda filmās. Pieskrējis taisnā ceļā pie margām, kuras aizšķērsoja viņam ceļu, vīrietis saliektām rokām satvēra dzelzs stieņus un, nezaudēdams ātrumu, pa spraugu ieslidināja ķermeņa apakšdaļu. Nākamajā mirklī viņš jau skrēja pa aleju, līdz viņa ēna saplūda ar pārējām ēnām. Viņa pat nedzirdēja, kā vīrieša pēdas pieskaras zemei.
 Viņa zināja, ka nekavējoties jāseko. Nekad neapstājies. Ja kustība neizdodas, nepūlies to izlabot, tikai virzi ķermeni uz priekšu. Kustība ir dzīve. Tā bija parkūra būtība. Nekad neatskaties. Atrodi citu ceļu.
 Cel savu pēcpusi augšā, skuķēn!
 Taču viņa jutās savārgusi un joprojām smeldza cirksnī sarautais muskulis, ko satraumēja pirms trim nedēļām, kad, lēkdama no sienas, piezemējās uz vaļīgas metāla plāksnes. Sāpju atbalss lika vilcināties, un viņa saprata, ka šovakar tomēr vajadzēja palikt mājās. Ja Džangls uzzinātu, ka viņa pēc traumas ir devusies nakts skrējienā, viņš būtu nikns.
 Džanglu vairs nekur nemanīja. Betona torņi abpus alejai izskatījās tumši un klusi. Šī pilsētas daļa naktī, kad investīciju baņķieri un finansisti pameta savus birojus, lai dotos uz vīna bāriem, restorāniem un Vestendas teātriem, kļuva tukša. Atliekusi galvu, viņa paskatījās taisni augšā uz naksnīgajām debesīm. Apgaismojums un piesārņojums tās vērta dūmakaini iesārtas, it kā pilsētā plosītos ugunsgrēks.
 Un tur viņa stāvēja, viegli šūpodamās kājās, piepeši juzdama, ka mazliet griežas galva, ka viņa ir drusku apreibusi... tā gadījās. It viss ieguva baltas aprises, bet apkārtējās pasaules stingrie ķieģeļu, mūra un betona apveidi sāka izslīdēt no fokusa, kontūrām izplūstot un viļņojoties, it kā augstās celtnes grasītos izšķīst un noslīkt.
 Tomēr viņa turpināja lūkoties debesīs un vēroja, kā tās sāk krist viņai pretī. Grāmatas. Tās kā ievainoti putni krita no asiņojošām debesīm. Vaļā atrautiem vākiem un lapām balti plivinoties. No atvērtajām lappusēm izslīdēja melni burti un krita, krita zemē, kur tie...
 Sašķīda.
 Nē! Tikai ne atkal! Viņa ar rokām stingri aizspieda acis un juta acābolu satraukto kustību pret plaukstām. Viņa izmisīgi centās aizgaiņāt grāmatu tēlus, taču aiz aizvērtajiem plakstiņiem sāka veidoties cipari, košsarkani un spoži, gluži kā ar slepenu tinti uzrakstīts šifrs: (3/207/—7/3) (4/98/—5/12) (2/55/—1/99)... Un tagad viņa jau dzirdēja klusus čukstus un zināja: ja atvērs acis, redzes perifērijā manīs kustīgus tēlus.
 Viņai no krūtīm izlauzās gārdziens.
 Izbeidz! Kontrolē! Viņa nolaida rokas; dziļi ieelpoja.
 Cieši veroties uz priekšu, viņa atspērās ar papēdi un sāka skriet — iesākumā saraustīti, taču pēc tam arvien plūstošāk. Uzņemdama ātrumu, viņa turpināja elpot caur degunu. Likvidē bailes! Koncentrējies! Domā vienīgi par kustību! Kļūsti par kustību! Sasniegusi margas, viņa ieslīdēja sānu velvē un bez piepūles pārvarēja šķērsli, viegli piezemēdamās otrā pusē, nezaudējot kontroli un līdzsvaru. Saglabādama ritmu, viņa turpināja skriet.
 Skrien!
 Un viņa skrēja — laizdamās lejā no mūriem, pārlēkdama spraugām. Viņas prāts bija mierīgs, ķermenis lidoja. Pasaule bija atgriezusies fokusā. Rēgainās grāmatas ar to indes pilnajām lapām palika tālu aizmugurē. Viņa vairs nedzirdēja balsis. Viņai tikai allaž bija jāvirzās uz priekšu un jāturpina skriet, skriet, skriet pretī glābiņam.