Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

08.04.2008. — otrdiena

Tā nu es te sēžu pie loga, skatos, kā stiprs pavasara vējš purina priežu galotnes, un sāku rakstīt dienasgrāmatu. Man ir žēl, ka to neesmu darījis jau agrāk. Tagad, atmiņai kalnā kāpjot, būtu vismaz izciļņi, kur pieķerties. Atliek vien samierināties ar to, ka daudzi svarīgi notikumi un personas, ko esmu saticis, ir pagaisuši, neatgriežami izdzēsti faili no datu bāzes pakausī.
 Vakar man bija nozīmīga diena, pieliku punktu romānam “Sarkans limuzīns melnā naktī”, tur iekombinējot vietas Imanta Ozoliņa ekslibriem. Manuprāt, ilustratīvais materiāls monolīto teksta mūri atsvaidzinās un darīs interesantāku, taču, kā politiķu ietaukotie, spīdīgie ģīmji kriminālromānā atsauksies uz grāmatas likteni, nav prognozējams. Varbūt būs tracis, kas varenos noskaņos pret mani vēl vairāk, bet tā vienlaikus būtu arī laba reklāma. Taču visdrīzāk grāmatu nemaz nepamanīs — latviešu oriģinālliteratūra stāv kapa malā, vēl pāris soļu, un iekšā būs.
 Vakar ar Muzi un Valdi apcerējām butes un to makšķerēšanas iespējas, diemžēl Robim šonedēļ darbnīcā gaidāms somu kunstmāleru uzlidojums un iespējamo ekspedīciju atlikām uz nākamo nedēļu. Sazvanīju arī Lobes Māri un pieteicu uz 6. maiju trīs laivas. Par pieciem latiem (tikai!) nopirku šādus tādus makšķerrīkus, un tad ar Aīdu devāmies uz “Omulību klubiņu”, kur abi Kaijaki stāstīja par Staburagu un visu trīs prezidentu vizītēm viņu mājā. Vladimirs nedaudz ar vīpsnu, bet Māra visā nopietnībā. Apmēram tā, it kā tur būtu bijis vismaz Klintons vai Bušs, nevis mainītā uzvārda un frizūras pēc “Latvijas ceļa” ieliktenis Guntis Ulmanis un zvēru dārzā Tautas partijas izraudzītais dakteris Zatlers.
 Šī ir jau otrā reize, kad es ķeros pie dienasgrāmatas, pirmā, šķiet, bija 2007. gada sākumā. Es uzrakstīju kādu lappusi vai divas, bet tad iešāvās prātā, kā būtu jāmeklē bez vēsts pazudušos pusaudžus. Sapratu, ka mans padoms profesionāļus diezin vai ieinteresēs, viņi līdz neprofesionāļa padomiem nolaisties kautrēsies, bet pēc tam diezgan ātri nobrieda romāna pamatlīnijas, sāka apaugt ar raksturiem un detaļām, bija jāsēžas pie rakstāmgalda. Jau sen sava spītīgā rakstura — Strēlnieks tomēr — un kultūras ministres Helēnas Demakovas un viņas Tautas partijas nemīlēšanas dēļ negaidu nekādu atbalstu no Kultūrkapitāla fonda, politizēta iestādījuma, kas dala no budžeta naudas legalizētus kukuļus preses izdevumiem, nosaucot tos par mērķdotācijām, un ir uzkonstruēts tā, lai pašā fondā neviens ne par ko neatbildētu. Tomēr par lielu brīnumu VKKF man piešķīra stipendiju romāna uzrakstīšanai un veselu gadu maksāja 200 latu mēnesī. Stipendija man uzlika pienākumu nepamest romānu pusratā, lai gan reizēm tāda vēlēšanās radās — rakstījās lēni un grūti. Nupat iešāvās prātā tēma diskusijai Vai kriminālromāns ir literatūra un vai literatūra ir māksla? Rokpeļņu Jančuks nesen presē izteicies, ka pēc sešdesmit neviens neko prātīgu nav uzrakstījis, un viņam droši vien ir liela taisnība — Hemingvejs, piemēram, beidza rakstīt, kad viņam bija sešdesmit trīs gadi. Es laikam varu būt laimīgs, jo man ziemā būs septiņdesmit — ar Dievu uz pusēm, bet tomēr vēl klabinu taustiņus. Jančuka teoriju pilnīgi un galīgi apgāž Andrejs Skailis, viņam jau astoņdesmit garām, bet vēl arvien raksta un drukājas. Uz kājām turos. Aīda gan katru dienu aizrāda, lai es nešļūcu, es cenšos, bet, protams, tūlīt aizmirstu. Sliktākā zīme — brīžiem reibst arī galva, un pēc tam kāda pusstunda jāstaigā kā apdullušam. Lielas dzīvotgribas nav, jūtos padarījis gandrīz visu, kas man šajā pasaulē bija jāpadara, un neredzu pietiekami svarīgu iemeslu, kura dēļ man te vēl vajadzētu uzkavēties un kauties ar garlaicību. Cilvēki dalās divās daļās — vieni sprauž sev mērķi nodzīvot līdz tik un tik gadiem, otri — kaut ko konkrētu izdarīt. Pēc dabas esmu ideālists, tāpēc man šodien šeit piedāvātā dzīve nepatīk. Laikam tā var justies celtnieks, kas ar labām domām būvējis gaišu namu, bet tagad redz to pamazām sagrūstam caura jumta un žurku izgrauztu pamatu dēļ. Protams, ir ziņkārība, kā tālāk veidosies bērnu un mazbērnu dzīve, tāpat mēs neviens nezinām, ko sacīsim un darīsim, kad uz guļamistabas sliekšņa pamanīsim stāvam kaulaino ar izkapti pār plecu. Taču nedomāju, ka man tad būs īpaši ko nožēlot, jo es nepiepulcējos ne tam aitu baram, ko politiķi dzenā no liesām ganībām uz vēl liesākām, ne tiem, kas, astītes luncinot, lien Olimpā, lai būtu tuvāk dieviem. Tāpēc man nav ne goda diplomu, ne paša prastākā Triju Zvaigžņu Ordeņa.Kad Džemmu Skulmi ievēlēja ordeņa valdē, viņa grasījās mani ieteikt, bet es pateicu, ka neņemšu, atteikšos, jo visādi slepeni un atklāti Latvijas pretinieki jau bija paspējuši ordeņus sev izplēst. Es nevēlējos būt tajā kompānijā. Džemma zināja, ko dara. Ja Peteru pienākas uzskatīt par pirmo Atmodas saucēju, tad es biju otrais un Džemma trešā — sazvanīta pievienojās mums ar Jāni divdesmit minūtes vēlāk. No mums viss sākās, mēs riskējām, apzinādamies, ka gan mums, gan mūsu ģimenēm Atmodas modināšana var slikti beigties. Ne jau nu gluži ar Sibīriju, bet bez darba un maizes palikt varējām. Vai es biju pelnījis ordeņa valdes atzinību? Biju gan, un vismaz pirmajā saņēmēju desmitā. Kāpēc mani aizmirsa? Viena no izplatītākajām kolēģu rakstura īpašībām ir skaudība. Skauģiem bija radusies iespēja man ieriebt un, šķiet, sevišķi viņus satrauca, ka es pāridarījumu nepārdzīvoju un pēc atzinības nevaimanāju. Literatūrā padarītā sakarā sliņķi un nespējnieki mani ir skauduši un, tavu brīnumu, skauž joprojām. Gan daudzo tulkojumu, gan lasītāju atsaucības un agrāk — arī honorāru dēļ. Tas ir dabisks process — ja esi populārs, tad skauģi būs un centīsies bojāt tavu dzīvi ar sīkām cūcībām, kam visprātīgākais ir stāvēt pāri, nelikties redzam.
 Dienasgrāmatu es sāku rakstīt mazbērnu dēļ, lai viņi atšķirībā no manis mantotu vismaz kaut kādu informāciju, zinātu, no kurienes nāk, kas bijuši viņu senči. Uz kurieni doties, jau ir viņu pašu izvēle. Piedodiet, mazbērniņi, ja uzrakstītais brīžiem būs skarbs, taču es uzskatu, ka jums ir tiesības zināt patiesību, bet man nav tiesību to noklusēt. Tieši tāpat, kā man nav tiesību runāt un rakstīt par savām mīlas dēkām bez to sieviešu piekrišanas, kam manā dzīvē bijusi nozīme. Man viņām nav ko pārmest — drīzāk otrādi, taču visbiežāk attiecības izplēnēja pašas. Un pat ja viņas piekristu, es laikam nerakstītu, kaut gan šodien tas ir populārākais žanrs — kas, ar ko un kā gulējis. Tādējādi iespējams noteikt arī sabiedrībā izplatītāko slimību bez latīniskā nosaukuma — glūniķis vai lūriķis. Pēc manas dziļākās pārliecības, mīlestībā, tāpat kā gultā, trešais ir lieks, un pie šīs domas es palieku, lai arī dienasgrāmata nav paredzēta publicēšanai, bet ģimenes iekšējai lietošanai. Ja atskaita agro ballīšu laiku, mani plika vingrošana gultā nekad nav saistījusi, vienmēr esmu gribējis, dabūjis un devis arī mazliet no sirsniņas klāt.
 Aizdomīgo galvas reiboņu dēļ es turēšos tikai pie galvenajām līnijām, ko pēc tam, ja vēl būs laika, varēs papildināt ar jauniegūtu informāciju un apskatīto laikmetu aprakstiem.
 Pirmais, ko es daru, — meklēju 2007. gadā uzrakstītās lapiņas. Nebūtu loģiski domāt, ka tās esmu iznicinājis. Ja nu vienīgi pārskatīšanās dēļ ielidinājis papīrgrozā.
 Neko nesameklēju, iznīkušas pašas, vai arī es neprotu meklēt. Dators man joprojām ir tumša bilde, nemāku ar to kā pienākas apieties un laikam jau vairs arī neiemācīšos. Nelaime, ka pašu nepieciešamāko es tomēr zinu, bet pārējā apgūšanu var atlikt bezgalīgi ilgi.