Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

ŠIS STĀSTS IR par mana vecākā brāļa dīvaini kriminālo uzvedību un pazušanu. Neviens mani nemudināja to visu stāstīt; neviens mani nelūdza to darīt. Mēs, kas viņu mīlējām, vienkārši vairs nerunājam par Veidu, pat savā starpā ne, kur nu vēl ar kādu citu. Gandrīz vai tā, it kā viņa nekad nebūtu bijis vai arī viņš būtu no kādas citas ģimenes vai citas vietas, kāds ļoti attāls paziņa, kuru nekad negadās sarunās pieminēt. Tātad, šādi stāstīdams par brāļa dzīvi, es nošķiru sevi no ģimenes un no visiem, kas viņu jelkad mīlējuši.
 Daudzējādā ziņā es šā vai tā esmu no viņiem šķirts, jo, kaut arī kauns un dusmas par Veidu nospiež mūs visus — manu māsu, viņas vīru un bērnus, Veida bijušo sievu un viņa meitu, viņa līgavu un dažus draugus —, citu kauns un dusmas atšķiras no manējām. Viņus sarūgtina viņu pašu kauns, tas satriec viņus, kā jau tam vajadzētu būt (jo Veids galu galā ir viens no viņiem, un viņi, par spīti visam, ir krietni ļaudis); un viņus mulsina pašu dusmas. Varbūt tieši tāpēc viņi nav lūguši mani klusēt. Es pats neesmu ne sarūgtināts, ne samulsis; gluži kā Veids es gandrīz kopš dzimšanas esmu juties apkaunots un nikns un esmu pieradis pie šīs greizās attieksmes pret pasauli: tāpēc starp visiem, kas Veidu mīlēja, tieši man piemīt īpašas spējas izstāstīt viņa stāstu.
 Lai vai kā, es tomēr zinu, ko domā pārējie. Viņi klusi cer, ka nav pareizi sapratuši Veida dzīvi un ka man izdosies to kaut kā sakārtot vai vismaz izstāstīt tā, lai mēs visi tiktu vaļā no kauna un dusmām un atkal varētu pie vakariņu galda vai automašīnā garāka brauciena laikā ar mīlestību runāt par savu brāli, vīru, tēvu, mīļāko, veco draugu; lai varētu vēlu vakarā gultā pirms aizmigšanas paprātot, kur gan šis nabaga vīrs tagad atrodas.
 Tas nenotiks. Tomēr stāstu es izstāstīšu, gan citu, gan sevis labad. Viņi grib ar šo stāstu atgūt Veidu; mana vienīgā vēlēšanās ir tikt no viņa vaļā. Viņa stāsts ir manas dzīves rēgains attēls, un es gribu to izsvēpēt.
 Kas attiecas uz piedošanu: jārunā par to droši vien ir, bet kurš no mums gan varētu to dāvāt? Pat es, atrazdamies visai tālu no šiem noziegumiem un sāpēm, nespēju viņam piedot. Piedošanas daba ir tāda, ka tad, kad jūs kādam piedodat, jums vairs nav no šī cilvēka jāaizsargājas, bet mums līdz pat mūža galam vajadzēs uzmanīties no Veida. Šā vai tā, nu jau ir par vēlu. Viņam nebūs nekāda labuma no piedošanas. Veids Vaithauss ir prom. Un es ticu, ka mēs viņu nekad vairs neredzēsim.