SILTA ZEME

uz sākumu

SILTA ZEME

Grāmata pievienota: 05.08.08

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Inga Žolude

Lapaspušu skaits:

168

Platums:

157

Augstums:

232

Cena:

4.03 Eur

Izdošanas gads:

2008

Inga Žolude (1984) regulāri publicējusies dažādos literāros un kultūras izdevumos jau kopš 2002. gada. 2007. gadā par stāstu NETĪRĀ VEĻA saņēma godalgu Kultūras Dienas rīkotajā īsprozas konkursā Stāstu tramvajs un 2007. gada festivālā Prozas lasījumi – specbalvu no Rīgas Laika par stāstu DZĪVOKĻA JAUTĀJUMS. SILTA ZEME ir Ingas Žoludes pirmais romāns.

“Varētu to saukt par gravitāciju, bet īstenībā tas ir siltums, kas mūs notur uz zemes. Tieši zemes siltums ļauj mums būt, liek mums būt vienam ar otru, noturēt vienam otru. Tā mēs dzīvojam – sildīdami.”
Inga Žolude

Bērnam ir grūti aizmigt, kad savvaļā staigā plēsīgie, izbadējušies, naidīgie, vienaldzīgie, prātā sajukušie. Kad tevi nostumj tvanīgas mājas tvanīgā stūrī un nerunā, jo vārdi ir karstums, doma ir karstums, mīlestība ir karstums, sapņi ir karstums, murgi ir svelme. Mājās valda klusums, jo vārdi met tvaiku.

Romāna galvenais varonis Daniels mīt nemitīgā izvēlē starp laiku un telpu, esamību un šķitumu, starp divām sievietēm, Nelliju un Vū. Izvēles iespējas ir kā nebeidzama spēle, bet vai pašā spēlē vienmēr būs iespējama izvēle?

Grāmatas mākslinieks Jānis Indāns
Vāka noformējumā izmantota Jāņa Indāna fotogrāfija

Grāmatas fragments »

Es guļu baltos palagos. Un skatos, kā virs manis viss aug no augšas uz leju. Kļūst arvien tumšāks, lapas aizaug priekšā lampām. Viss ir zaļš, sulīgi zaļš, lapas ir biezas un pilnas ar mitrumu. Tās aug uz leju, sniedzas man pretī, pa ceļam tās jau sākuši grauzt sīkie kukaiņi, kas sabirst manā gultā un rāpo pār mani, meklēdami, kur var ierīkot dobumu.
Manās šūnās ieplūst hlorofils. Es esmu zilā kurpīte. Aconitum napellus.
Kamēr viņi griež mani, es viņiem saku, negribu, lai mani apraktu zemē, lai mani dedzinātu un izkaisītu, lai mani kaut kādā veidā glabātu. Izmetiet manu ķermeni kaut kur pļavā, lai tas satrūd, lai pieaug pie zemes, lai putni dabū paēst no manis.
Medmāsas staigā kā sardze turp un atpakaļ. Ienes sterilizētus instrumentus. Ienes marles un iestīvinātus palagus. Saliek baltās kaudzēs kā smilšu maisus ierakumos.
Man ir lauztas abas kājas, rokas vairākās vietās, man ir lauzts mugurkauls, dzirdu tikai neatliekamās palīdzības sirēnas. Esmu pie apziņas, kad viņi mani operē, esmu pie apziņas, pat kad es mirstu. Gaisma tuneļa galā ir izdomājums, muļķības! Tuneļa galā ir tikai tumsa, un par tumsu tev būs būt. Es nevaru pateikt, lai viņi liek mani mierā, jo nevaru runāt, es vairs nesaprotu, kur sākos un beidzos. Es dzirdu kaut kādas balsis, kas mani uzmundrina, tev tikai jāpaciešas. Nellija guļ divus stāvus zem manis, mokās ar pavisam citu kaiti, bet es drīz atveseļošos un varēšu viņu apciemot. Tad viņas baciļi pielips manām brūcēm un sastrutos, saindēs mani pavisam. Es izlūgšos viņai atļauju un gulēšu viņai blakus. Pie manis atnāks kaut kādi cilvēki, kurus es nepazīšu, neatcerēšos, un lūgs, lai es saņemos, lai dzīvoju. Pirms vai pēc tam viņi Nellijai teiks to pašu, zinādami, ka viņa jau nu gan nekad neizveseļosies, un viņa pati to arī zinās, un es. Viņi gribēs pārvest mūs uz labāku slimnīcu pilsētā, mēs abi pateiksim nē. Medmāsa ies ārā no istabas, un es viņai teikšu, lai atstāj ieslēgtu gaismu, lai viņi domā, ka esmu mājās.
Es dzirdu attālinātas balsis kaut kur gaiteņu sienās atskanam. Medmāsas skatās televīziju. Medmāsas skatās laika ziņas. Parīze +12, +5. Marseļa +11, +4. Cīrihe +8, 0 — +1. Amsterdama +6, 0. Milāna +15, +10. Venēcija +17, +10. Belgrada +18, +11. Stambula +16, +8. Larnaka +22, +12. Manausa +21, +17. Lusaka +20, +7. Livingstona +19, +7. Sanktpēterburga 0, –5. Utt.