Serbu izcelsmes amerikāņu dzejnieks Čārlzs Simičs (1938–2023) dzimis Belgradā, pēc Otrā pasaules kara kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās, 1954. gadā pārcēlās uz ASV. Studējis Ņujorkas Universitātē. Pirmais dzejoļu krājums izdots 1967. gadā. Vairāku prestižu literāru balvu laureāts. Līdzās daudziem dzejoļu krājumiem publicējis arī esejas un atdzejojis dienvidslāvu dzejniekus.
Vislielāko slavu Simičam atnesa dzejprozas krājums NAV GALA PASAULEI un, par spīti žūrijas protestiem, ka balvu nedrīkst piešķirt kaut kam tādam, kas nav “īsta” dzeja, saņēma Pulicera prēmiju 1990. gadā. Pats Simičs vēlāk izteicies, ka nekad nav apzināti centies radīt dzejprozas grāmatu – visi tajā apkopotie teksti esot atnākuši pie viņa nejauši, priecājoties par citu kolēģu sarakstītajiem dzejoļiem prozā un brīvi pierakstot savus impulsus.
Krāšņa fantāzijas uguņošana, atvērtība un jūtīgums cilvēku attiecībās, ikdienas dzīves omulība un Otrā pasaules kara bēgļa pieredze – visas šīs sastāvdaļas veido izcilā amerikāņu dzejnieka Čārlza Simiča dzejprozas krājumu NAV GALA PASAULEI.
Grāmatas nobeigumā lasāms arī atdzejotāja Kārļa Vērdiņa pēcvārds.
“Katrā lappusē šeit gaida prieks un pārsteigums. Simičs ir viens no mūsu vislabākajiem un patiesi oriģinālākajiem dzejniekiem”.
Harward Book Review
Grāmatas noformējumā izmantoti Aivara Vilipsōna zīmējumu fragmenti
No angļu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš
Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska
• • •
Ceturtajā kara gadā parādījās Hermejs. No viņa nebija
nekā daudz, ko redzēt. Viņa pastnieka mētelis bija
skrandās, pa viņa kabatām dzīvojās peles. Viņa platmalē
bija ložu caurumi. Viņam joprojām bija slavenais spieķis, ar
kuru mirušajiem aizvērt acis, bet tas izskatījās apgrauzts.
Vai viņš ļāva mirstošajiem tajā kost? Lai kā arī būtu, viņš
neatnesa mums vēstules. “Zagļu dievs!” mēs klaigājām
viņam aiz muguras, kad viņš vairs nevarēja mūs sadzirdēt.
• • •
Pilsēta bija kritusi. Mēs ieskatījāmies pa logu mājā, ko
bija uzzīmējis kāds trakais. Rietošā saule apspīdēja dažas
pamestas tukšuma mašīnas. “Es atceros,” kāds teica, “ka
senos laikos katrs varēja pārvērst vilku par cilvēku un tad
lasīt tam morāli, cik ilgi vien gribējās.”
ES SPĒLĒJU VISMAZĀKAJOS TEĀTROS
Pekles grants graudiņi
Uz palodzes
Aplenkuši vientuļu
Baltmaizes drupatu.
• • •
Akmens ir spogulis, kas knapi rāda. Tajā ir vienīgi blāvums.
Tavs blāvums vai viņa paša blāvums, kurš gan to pateiks?
Klusākā brīdī tava sirds skan kā melns circenis.