Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Kvīnija

Es domāju, ka biju Āfrikā. Pateicu to visai klasei. Mūsu skolotāja Agrais Putniņš nostādīja mani Lielbritānijas karoga priekšā — viņa nevienam neļāva to saukt par Apvienoto Džeku: “Tas ir impērijas karogs, nevis tukša skaņa.” Un es tur stāvēju savā naivajā pārliecībā un sacīju: “Es aizgāju uz Āfriku, kad tā ieradās Vimblijā.” Tad arī Agrais Putniņš man pastāstīja, ka Āfrika esot zeme. “Parasti tu, Kvīnija Bakstone, neesi muļķīte,” viņa turpināja, “bet tu nedevies uz Āfriku, tu vienkārši tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku apmeklēji Britu impērijas izstādi.”
 Tā bija Miesnieku asociācijas ekskursija. Katru gadu miesniekiem, miesnieku sievām un bērniem un pat miesnieku labākajiem strādniekiem organizēja izbraukumu. Uz veselu dienu. Mātei patika braukt. “Tā ir kā brīvdiena,” viņa sacīja tēvam.
 “Sasodīta laika šķiešana,” pukojās tēvs. Taču viņš tik un tā brauca līdzi.
 Dažu gadu brauca gandrīz visi no mūsu saimniecības. Mājas meitenes, kas palīdzēja mātei pie pīrāgiem. Āra meitenes, kas baroja cūkas un putnus. Pat muļķa puikas, kas palīdzēja tēvam nojumē, novilka notašķītos priekšautus un pārģērbās braucienam savos labākajos slikti piegulošajos, apspurušajos uzvalkos. Mūs vienmēr saģērba labākajās drānās, lai mēs bradātu pa jūru pie Blekpūlas vai pabraukātos sarkanā autobusā pa Pikadillija apli, vai pasmietos par pērtiķiem zooloģiskajā dārzā. Tad atkal pienāca laiks atgriezties mājās. Vīrieši snauduļoja pēc pārāk liela alus daudzuma, bet bērni puņķojās, saņēmuši belzienus par notraipītajām drēbēm vai matos iebirušajiem akmentiņiem. Bieži vien kāda no fermas meitenēm pazuda ar kādu no fermas puišiem, lai vēlāk nokaunējusies un izspūrusi uzrastos.
 Togad, kad apmeklējām Impērijas izstādi, Lielais karš bija nesen kā beidzies, bet gandrīz jau aizmirsts. Pat tēvs piekrita, ka Impērijas izstādi, izklausās, esot vērts apskatīt. Karalis aprakstīja to kā “visu impēriju miniatūrā”. Pēc mātes domām, tas nozīmēja, ka izstāde ir miniatūra kā, piemēram, rotaļu dzelzceļš vai ciema modelis. Līdz kāds viņai pastāstīja, ka esot redzējis ekspozīcijā Stīvensona raķeti dabiskā lielumā. “Tai jābūt tik lielai kā visa pasaule,” es teicu, un visiem, to dzirdot, bija jāsmejas.
 Manus brāļus Billiju, Hariju un Džimu vajadzēja atstāt mājās. Viņi bija pārāk mazi, un visi piekrita tēvam, kad viņš sacīja, ka pūlis tos aprīšot. “Es nebaidos, ka mani apēdīs,” činkstēja Billijs. Viņi šņukstēja un ķērās mātei pie mēteļa. Tā nu viņai nācās apsolīt, ka atvedīs katram kaut ko jauku — lokomotīves modeli vai zaldātiņus. Viņa atstāja puikas ar mājas meitu Molliju, kas saīgusi stāvēja pie loga, apveltot visus ar skatienu, no kura varētu sarūgt pat piens.
 Es biju ģērbusies baltā organzas kleitiņā ar zilām lentēm, kas priekšpusē brīvi nokarājās, un mani mati bija sapīti bizītēs, bet tajās iesietas lielas, baltas lentes. Vilcienā māte un tēvs tērzēja ar citiem miesniekiem un miesnieku sievām, visvairāk par to, cik apgrūtinošas ir raizes par humānu nogalināšanu ar lopu kaujamo cirvi. Tā nu es paliku sēžam starp diviem mūsu saimniecības palīgstrādniekiem Emīliju un Gremu, kas vadīja laiku, ķiķinot un flirtējot pāri manai galvai.
 Emīlija divus mēnešus bija mūsu āra meita. Viņai bija laipna audžumāte, kas dzīvoja Kentā un darināja glezniņas no pavasara puķēm, un tēvs un divi tēvoči Londonā, kas tik daudz dzēra, ka nebija pietiekami ilgi skaidrā, lai piedalītos karā. Grems palīdzēja tēvam nojumē. Viņš pieskatīja uguni zem lielā cūku viruma katla, ja vajadzēja, nesa speķa pīrādziņus uz ceptuvi un kopumā skraidīja apkārt, darot visu, ko tēvs prasīja, tikai ne pietiekami ātri. Tēvs Gremu sauca par Džimu. Grema pirmajā darba dienā viņš bija nosaucis savu vārdu tēvam, kurš, noskatījis viņu no galvas līdz kājām, sacīja: “Es neiešu ķēpāties ar tik jancīgu vārdu — saukšu tevi par Džimu.” Beigu beigās daži sauca puisi par Džimu, bet citi par Gremu — viņš bija iemanījies atbildēt uz abiem. Taču vienīgā Grema vēlme, cik varēju saprast, bija apčamdīt Emīlijas krūtis.
 Tūkstošiem cilvēku plūda iekšā pa izstādes vārtiem, garām dārziem un ezeriem. Vai tērzējot pastaigājās šurpu turpu. Bērneļus vilka līdzi, lai tie ietu ātrāk. Sievietes rādīja veciem vīriem, kas gribēja apsēsties: “Nāciet šurpu! Nē, iesim tur... Tur ir labāk!” Impērija miniatūrā. Tehnikas pils, rūpniecības pils un celtne pēc celtnes, kurās ietilpinājās visas britiem piederošās zemes. Dažas bija diženas kā pilis, citām bija jocīgi, smaili jumti, un vienai, es nešaubījos, uz jumta bija puse sīpola. Šeit atradās praktiski visa pasaule, ko aplūkot.
 “Pārņem lepnums,” Grems sacīja tēvam.
 To dzirdot, tēvs mirkli noskatīja savu miesniekpuiku no galvas līdz papēžiem un noteica: “Vai dzirdējāt, ko viņš saka?”
 Daudz tika spriests par to, ko mums vajadzētu redzēt, — te bija visa pasaule un tikai viena diena, lai to aplūkotu. Māti neinteresēja Birmas dažādie koki vai Malajas lielās medību trofejas. “Varbūt vēlāk,” viņa sacīja par Jamaikas kafiju. “Ak, nē,” — par Barbadosas cukuru. “Priekš kam?” — par Grenādas šokolādi. Un — “Dieva dēļ, kur tad tas ir?” — par Saravaku. Kanādā atradās Velsas prinča modelis dabiskā lielumā no dzeltena sviesta. Man bija jāizlaužas līdz pirmajām rindām, lai to labāk apskatītu. Es piespiedu seju pie stikla, un māte aizvilka mani atpakaļ. “Turies pie rokas Emīlijai,” viņa man sacīja. “Es negribu, lai tu pazaudējies.” Tad viņa novaidējās, ieraugot, ka Emīlija ir pašā priekšā pūlim, kas cenšas saredzēt garām manai mātei un viņas sarkstošajai āra meitai, murminot: “Tik tiešām sviests! Sviests! Nekad mūžā.” Māte atgādināja Emīlijai, ka paņēmusi viņu līdzi tikai tāpēc, lai būtu kas pieskata mani, un, ja viņa mani pazaudēšot, tad tiešām dabūšot trūkties — pavisam nopietni. Tā nu Emīlija man pielipa kā ogļu putekļi ogļracim. Un, kur gāja Emīlija, tur Grems sekoja.
 Austrālija smaržoja pēc āboliem. Gataviem, zaļiem, kraukšķīgiem āboliem. Smarža bija tik asa un salda, ka man sāka kņudēt zobi. “Mēs dažus nopirksim,” sacīja tēvs, nostādamies rindā, lai iegādātos mazu, brūnu maisiņu ar augļiem. Māte savu paglabāja vēlākam laikam, es savējo apēdu, bet serdi atdevu Emīlijai. Tad Grems mums visiem paziņoja, ka viņš dzīvošot Austrālijā. “Tu — Austrālijā? Ak, tu viltīgais ubags!” pasmējās tēvs.
 Man apsolīja parādīt, kā cērp aitu Jaunzēlandē, bet, kad ieradāmies, redzējām vairs tikai kaulainu nocirptu dzīvnieku skraidelējam pa aizgaldu, kam blakus gulēja vilna. Honkonga oda pēc kanalizācijas, bet Indija bija pilna ar koši ģērbtām sievietēm savādos garos, krāsainos auduma gabalos. Un visām šīm sievietēm uz pieres bija sarkani punkti. Neviens nevarēja pateikt, ko tie nozīmē. “Ej un paprasi kādai pati,” mudināja Emīlija. Taču māte teica, lai neejot, ja nu punkti nozīmētu, ka viņas ir slimas — gadījumā, ja viņām bija lipīga slimība.
 Tējas smarža Ceilonā lika mātei norīt siekalas un sacīt: “Kā man kārojas tasīti tējas un apsēsties! Manas kājas!” Par to tēvs sāka bozties, ka viņš vēl nav redzējis cepumu taisāmās un smēķu tinamās mašīnas. Es raudāju, jo gribēju redzēt pēc iespējas vairāk zemju. Emīlija mani nosauca par dāmiņu, un māte pieteica viņai valdīt muti. Tā nu tēvs deva norādījumus Gremam — jo viņam bija jāatkārto divreiz, lai būtu droši, ka puisis teikto sapratis, — vēlāk sagaidīt viņu ar māti gāzes izstādes atpūtas zālē. Tad māte ar tēvu devās projām, lai sameklētu moderno tehniku un saldēšanas iekārtas, kamēr es, Emīlija un, protams, Grems, kas bija ieķēries Emīlijā, turpinājām apceļot pasauli vieni paši.
 Tad arī mēs apmaldījāmies Āfrikā. Mēs ieklīdām paviljonā, sekodami saldeni brūnai šokolādes smaržai. Emīlija gāja nopakaļ Gremam, paskatīdamās uz mani tikai tik daudz, lai uzkliegtu: “Ei, pasteidzies taču!” Es gribēju kādu no kakao tasēm, ko visi malkoja, taču nekā — Emīlija parāva mani aiz bizes un piekodināja turēties līdzi. Pēc tam mēs atklājām, ka atrodamies afrikāņu ciematā, un Grems, kasīdams pakausi, lūkojās apkārt un sacīja Emīlijai, ka gribot uz tualeti.
 Mēs bijām džungļos. Mums visapkārt bija no māliem celtas būdas ar smailiem žagaru jumtiem. Un būdā uz klona grīdas sēdēja sieviete ar tik melnu ādu kā tinte, kas pildīja tintnīcu uz mana skolas sola. Ēna, kas atdzīvojusies. Sēdēdama ar sakrustotām kājām, sieviete stellēs auda koši rakstainu audumu. “Mums to tagad dara mašīnas,” sacīja Grems, bet Emīlija viņu iedunkāja, lai apklust. “Viņa nesaprot, ko es saku,” paskaidroja Grems. “Viņi nav civilizēti. Viņi saprot tikai bungas.” Sieviete tikai turpināja aust, it kā nebūtu dzirdējusi nevienu runājam — vērdama nūjiņu cauri diegu mudžeklim.