Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

MANTOJUMA KUMEĻŠ — Ēriks Hānbergs citās koordinātās

Par Hānbergu visiem viss ir skaidrs.
 Viņa pasaulei piederīgajiem Hānberga uzrakstītais ir “stāsti, kuros attēlota lauku cilvēku dzīve”, “padomju lauku dzīve paveras kā uz delnas”, “skatot zemes un cilvēku likteņu nianses, autors galvenokārt meklē nevis kopīgo, bet atšķirīgo”, “vienlaikus rakstnieka labvēlīgais tonis ienes mieru lauku ikdienas mainībā”, “reālistiskie sižeta pavērsieni”, “spilgts atšķirīgu cilvēka raksturu attēlojums”, “labsirdīgais humors ievijas pat visnopietnākajās situācijās”, utt.
 Tikpat skaidrs ir arī tālajiem citplanētiešiem: “Hānberga stāsta [..] literārā vērtība man palikusi neizprasta. Ja tā ir domāta kā humoristiska miniatūra, tad visi man zināmie ar humora izjūtu apveltītie rakstnieki automātiski kļūst par gara milžiem. Taču, ja šis darbs domāts nopietni, tad par Hānberga laikabiedriem tikpat automātiski kļūst Neredzīgais Indriķis un Vecais Stenders.” (Stāsts, starp citu, iekļauts arī šajā izlasē. — I. Z.)
 Es nejūtos īsti ērti ne pirmajā, ne otrajā skata punktā, bet man arī ir gribējies saprast, kāds tad varētu būt manējais, kādā koordinātu tīklā man Hānbergs ir iezīmēts.
 Sešdesmitajos gados Amerikā uzplaukusī “jaunā žurnālistika”, kas iemācīja gan presei, gan literatūrai plaši lietot jēdzienu “dokumentālā proza”, priekšstatos parasti saistās ar dumpīgumu, visāda veida revolūcijām, protestiem un radikālām subkultūrām. Pateicoties talantīgu autoru drosmei nojaukt žurnālistikas un rakstniecības robežas, krāšņā kontrkultūras pasaule, kur agresīvi rūc elles eņģeļu moči, hipiji dodas “skābes ceļojumos”, “Melnās panteras” cienājas pie smalko aprindu galdiem, maniaki slepkavo fermerus, bet dažādu sugu kreisums saplūst jauneklīgās manifestācijās pret karu Vjetnamā, tikpat krāšņi atspoguļojās žurnālu spožajos un grāmatu brošētajos vākos.
 Neko tādu nudien Hānberga tekstos neatradīsim. Viņš ir nevis protesta, bet izlīdzinājuma meistars, Ziedoņa vārdiem sakot — cilvēks, kas mākslas līdzekļiem kabina kopā apakšu un augšu. Neatradīsim to, kā tur nevar būt, bet vēl mazliet distances, un Hānberga grāmatas izrādīsies nevis pierastība, bet pārsteigums. Starp citu, mūsdienu latviešu literatūrā lauki jau tagad kļūst par eksotisku subkultūru, par tekstā izmantojamu faktūru, tie jau sen ir lauki, kurus labākajā gadījumā vēro, sliktākajā — stilizē un primitivizē, bet ne dzīvo. Taču šo aspektu šoreiz varētu mierīgi atmest, atstājot galveno — priekšstatu par dokumentalitāti, kas manifestējusies prozā, cienot vienlaikus gan faktus, gan interpretācijas subjektivitāti.
 Nav neviens tādu birku Hānbergam mēģinājis piekarināt — bet, tāpat, kā uzskatu Ilzes Indrānes prozu par “apziņas plūsmas” literatūru, kas patstāvīgi radusies un pastāvējusi tādā kā klusā strupceļā — Padomju Latvijā, nekā nesaistot sevi ar šā virziena klasiku, tāpat domāju arī, ka mums ir bijusi sava un savlaicīga, hronoloģiski loģiska “jaunā žurnālistika”, proti, Imants Ziedonis un Ēriks Hānbergs, kuru darbam bija cits konteksts, patoss un stils, bet visnotaļ salīdzināmi paņēmieni. Pilns komplekts kā no mācību grāmatas: secīgas ainas, dialogu, dzīvas runātās valodas izmantojums, skaidri pasniegta autora personiskā attieksme, stāstījums pirmajā personā, aprakstīto notikumu interpretēšana no konkrētu personāžu skata punkta, ikdienas dzīves detaļu, cilvēku uzvedības un viņu sabiedriskajam statusam raksturīgo lietu rūpīga pamanīšana. Informācijas fonu blīvēšana, poēzijas un personiskuma sapīšana ar zinātniski un vēsturiski apstiprināmiem faktiem, tīši izcēlumi un izlaidumi, atslābinājumi un sabiezinājumi. Ļoti individuāls stils, ieskaitot gan valodas ekonomiju, gan nerimtīgu vārdradi, uz ko žurnālistikas ikdienā iegremdēto Hānbergu vienmēr īpaši kūdījis kaitinošais preses valodas klišejiskums. Es saprotu, ka var kaitināt arī Hānberga valoda, kā tāda zaļumballe, kur priedēkļi negaidot izlec priekšā jebkuram vārdam, to pa savam izdancinot un izgrozot, kur darbības vārdi un lietvārdi klanīdamies mijas lomām dejas tūrēs, kur rainiski strupinājumi piesit kāju, uzlūgdami salikteņus kā ķekatniekus garos brunčos. Jā, manierīga ņemšanās — bet vienlaikus ļoti precīza, lai pateiktu tieši to, ko autors vēlas pateikt. Varbūt viņš ir sava rakstura, bet ne sava stila vergs.
 Lai gan nav manīts, ka Hānbergs būtu kā paņēmienu prozā atklāti izmantojis pats savas izmainītās apziņas plūsmas fiksāciju, es tomēr apgalvošu — viņš ne tikai ir “jaunās žurnālistikas” pašpietiekams lauku radinieks, viņš ir rados pat ar tā saukto “gonzo žurnālistiku”, kas diezgan prātīgi atsakās no bezcerīgās pretenzijas aprakstīt visu, “kā bija”, un galvenā varoņa lomā ļauj pabūt pašam autoram — notikumā tieši iesaistītam dalībniekam, kurš drošticami spēj attēlot, “kā es to uztvēru”. Arī Hānberga gadījumā tas, ko viņš raksta, patiešām ir vienlaikus viņa paša reālā dzīve un biogrāfija — un iespaids, ka viņš — atšķirībā, teiksim, no psihodēliskā pašnāvnieka Hantera S. Tompsona — ar veselību, dzīvību un citām nepatikšanām nekā nav riskējis, ir mānīgs. Īpaši, ja pieņemam to termina “gonzo” skaidrojumu, kurā teikts, ka šis vārds nācis no īriska slenga un apzīmē beidzamo, kurš vēl turas uz kājām pēc garas dzeršanas nakts. Ne katrs ir iznācis dzīvs un rakstīt spējīgs no padomju pirts. Gan tiešā, gan metaforiskā nozīmē.
 Ticu, ka Hānbergs nekoķetē, teikdams, ka daudz no redzētā un dzirdētā nevarējis izpaust avīzē, un tā radies blakusprodukts — stāsti, kurus “nepārtraukti gan kritizēja, gan slavēja, bet es biju uz viļņa. Joprojām atzīstu, ka mani literārie darbi nav īsta daiļliteratūra, vairāk — publicistika.” Un es savukārt nevēlētos koķetēt, saucot pretī: nē, nē, Ērik, tā ir gan tieši daiļliteratūra. Pilnīgi pietiek, ka tā ir literatūra.
 Šķiet, doma par šādu Hānberga iezīmēšanu svešādos rados un paralēlēs mani piemeklēja, lasot apjomīgos, šķietami neizvēlīgi vienā maisā sabērtos un tomēr autora personības cieši sašņorētos “Kartupeļu stāstus”, bet auglīgais robežstāvoklis, kad žurnālistikā sēj, bet prozā pļauj, valda visā viņa rakstniecībā. “Centos turēties pie kartupeļiem, bet daudzās saskarsmes ar ļaudīm mani bieži vien attālināja no vagām. [..] Daudzie īsākie un garākie stāstījumi, kuri sākumā bija patstāvīgi, saplūda vienā veselumā, kuru nodēvēju par “Kartupeļu stāstiem”,” — tā Ēriks Hānbergs savulaik rakstījis “Kartupeļu stāstu” ievadā.
 Šo prozas izlasi, kas veidota no krājumos “Taka rudzu laukā”, “Plikie un pusplikie”, “Biķu alus”, “Tirgus stāsti” publicētajiem darbiem, caurvij atsevišķas, nedaudz īsinātas “Kartupeļu stāstu” nodaļas — Latvijas kartupeļu laukos izraktie likteņu arheoloģijas atklājumi. Es joprojām nevaru saprast, kā bija iespējams tolaik, kad jau pati šādu atklājumu veikšana liecināja par neiedomājami lielu cilvēku uzticēšanos, tos vēl arī publicēt. Bet tas nav vienīgais, ar ko Hānbergs spēj pārsteigt.
 Visvairāk viņš mani pārsteidz ar sajūtu, ka cilvēks spēj būt laimīgs, būdams tik nelaimīgs.