Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Prologs

Nāves spriedumu kapitālismam Kārlis Markss parakstīja jau pirms 150 gadiem. Ne ar Nostradama zemapziņas dzīlēs izzinātu patiesību, bet ar marksistisku filozofiju. Sociālisma celtnieki uzskatīja kapitālismu par sabiedrisko attiecību atavismu, kura atmiršanu garantē politiskā evolūcija. Neomarksisti ar ieročiem rokās Kolumbijas, Bolīvijas un Venecuēlas džungļos cīnījās ar prettautiskajiem politiskajiem režīmiem, gaidot plaisas kapitālisma ideoloģijas pamatos. Maoisti ar kultūras revolūcijas palīdzību iznīdēja jebkuru kapitālisma ideoloģijai tuvu stāvošu domu līdz ar tās potenciālajiem izplatītājiem.
 Tomēr kapitālisms ir dzīvs. Praktiski tā ir vienīgā ekonomisko, politisko un sociālo attiecību forma, kura nodrošina dzīves līmeņa pieaugumu un labklājību. Protams, Ugo Čavess Venecuēlā būvē savu sociālismu, Kubā joprojām ir dzīvas komunisma idejas, bet Ķīnas kapitālismam ir sārta komunistiskas ideoloģijas valsts nokrāsa. Islāma valstīs tiek noliegta kapitālisma ideoloģija, kura ir pretrunā ar Korānu un islāma fundamentālisma idejām, tomēr tas netraucē Muhameda pielūdzējiem iet kapitālisma ekonomisko ceļu.
 Iespējams, kapitālisms ir loģisks feodālo attiecību izaugsmes rezultāts. Iespējams, kapitālisms ir iespējami taisnīgākā sociālo attiecību forma. Iespējams, tikai kapitālisms spēj nodrošināt globālās ekonomikas attīstību. Iespējams, kapitālisms ir mazākais no ļaunumiem! Bet — ja nu tā nav?
 Mēs nepazīstam kapitālismu. Mēs nepazīstam politisko un ekonomisko sistēmu, kurā dzīvojam. Ja man vajadzētu izveidot koncentrētu kapitālisma definīciju, es nonāktu šaurā bezizejā. Var mēģināt aprakstīt kapitālistisko saimniekošanas formu vai valdošās ekonomiskās attiecības. Vat reducēt kapitālismu uz brīvā tirgus jēdzienu. Tomēr vergturu iekārta, feodālisms vai pat sociālisms vieglāk pakļaujas skaidrojumam un analīzei. Kapitālisms ir kā melnais zirdziņš, hameleons, kurš pieņem savu eksistenci attaisnojošu filozofiju, ētiku vai taisnīguma izpratni. Kapitālisma postulāti, nostādnes un politika ir kā brīvā tirgus attiecību sargsuns. Starptautiskajās normās, likumos un globālās ekonomikas normatīvajā bāzē ir iestrādāts kapitālisma drošības kods. Protestantu reliģiskajā teorijā izauklētais kapitālisms agri sāka savas darba gaitas un kļuva patstāvīgs, aizmirstot par savām reliģiskajām saknēm. Postmodernā (mūsdienu) filozofija ir iestrēgusi pagājušajā gadsimtā un turpina žonglēt ar eksistenciālistu vai humānistu pamestajām idejām.
 Izskatās, ka kapitālismam vairs nav ideoloģiskās bāzes. Par bāzi der jebkura atziņa, kas pamato, aizsargā un attīsta brīvā tirgus idejas. Dažus teorētiskos plikumus kapitālisms ir piesedzis ar pragmatisma filozofijas ielāpiem. ASV dzimusī pragmatisma ideja balsta mītu par “amerikāņu sapni”, uztur patērnieciskuma (patērētāju sabiedrības) kultu un attaisno impērisko domāšanu. Kapitālisma filozofijas propaganda ir slīdoša, šim brīdim aktuāla sabiedriskās domas veidošanas kampaņa. Kapitālisma ideoloģijas un eksistences pamatu var mēģināt atrast sabiedrībā dominējošo vērtību piramīdā. Kapitālistiskais reālisms ir piespiedis vērtības sadalīt deklarētajās un faktiskajās. Sabiedrības deklarētās vērtības kalpo par vēlamā stāvokļa definēšanas formu. Tās ir kā desmit baušļi, kurus bieži atkārtojam, publiski atzīstam, bet pēc kuriem nedzīvojam. Mēs pērkam indulgences, lūdzam grēku piedošanu, nožēlojam, lai tikai neizkristu no Sokrāta loloto ētisko vērtību ietvara.
 Īstenībā mūsu dzīve ir mērāma pēc faktisko vērtību skalas. Faktiskās vērtības atspoguļo sabiedrībā dominējošas prioritātes un to sasniegšanas ceļus. Tās ir tuvas eksistenciālistu filozofijai un Nīčes atziņai, ka vērtības rodas vērtēšanas procesā kā subjektīvi pārdzīvotais. Plaisa starp vēlamo un esošo ir taustāma. Pragmatisma maisā tīri labi ielien faktiskās vērtības, bet ētisko vērtību gabarītiem realitātē tur nav vietas. Ne velti kapitālistiskās sabiedrības vērtību piramīdas pamatā dižojas tieksme pēc baudas un pārākuma izjūtas.
 Kapitālisma sabiedrību bieži vien dēvē par patērētāju sabiedrību. Tas nebūt nav pārsteidzoši, jo brīvā tirgus ekonomisko izaugsmi var nodrošināt tikai pieaugošs patēriņš. Patēriņš ir sabiedrības (valsts) attīstības tempu rādītājs vai izaugsmes kritērijs. Jebkurš patēriņa samazinājums ir kā trauksmes zvans un ekonomiskās recesijas vēstnesis. Patēriņa samazinājums (taupība?) var izraisīt ne tikai ekonomisku, bet arī politisku haosu. Ķīnai tikai pozitīva patēriņa dinamika var nodrošināt jaunas darbavietas un valsts politiskās sistēmas pastāvēšanu. Patēriņa pieaugumu ir grūti stimulēt ar iedzīvotāju reālo ienākumu palielināšanu. Vēlams iedarbināt kreditēšanas mehānismus, kuri palielina naudas masu apritē, stimulē pie prasījumu un aktivizē ekonomiku. Kapitālisms ir kā narkomāns, kuram ik pa brīdim ir jāpalielina ikdienas deva.
 Kādā putekļu klātā padomju laika grāmatā izlasīju viedu izteicienu par kapitālismu, proti, kapitālisms ir egoistu ekonomika. Cik precīzs kapitālisma redzējums 1964. gadā! Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere egoismu uzskatīja par galveno ekonomiskās attīstības stimulu. Ekonomiskais egoisms izpaužas kā konkurences cīņa, cīņa par patērētāju, Ziemeļu un Dienvidu ekonomiskā disonanse, sabiedrības noslāņošanās vai starpvalstu globālās attiecības. Droši vien ne tikai mani nepamet sajūta, ka ētikas un morāles līmenī kaut kas nav kārtībā. 2010. gada sākumā Francijas prezidents Nikolā Sarkozī nedaudz apjukušā un nogurušā balsī izteica vēlmi redzēt kapitālismu ar cilvēcisku seju. Jau deviņdesmitajos gados ASV prezidents Bils Klintons sāka kapitālisma civilizāciju un Pasaules Tirdzniecības organizācijas programmās pieprasīja iekļaut normas par ekspluatācijas un bērnu darba ierobežošanu. Bet — ko gan līdz cilvēciskas sejas maska, ja viena no pēdām atstāj āža kājas nospiedumu?
 Varētu jau likt mieru kapitālismam. Kāda starpība, kādā iekārtā tu dzīvo, ja ir mīlams darbs, nodrošināta veselības aprūpe, darbojas sociālā taisnīguma principi, garantētas cienīgas vecumdienas un sakārtota vide. Ja tā gluži nav, sāc uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Globālās krīzes var izskaidrot ar ekonomikas cikliskumu, inflāciju — ar resursu cenu pieaugumu, bet sociālo noslāņošanos — ar dažu indivīdu apskaužamu intuīciju un darbaspējām, taču ir procesi, kuri skaidrošanai īsti nepakļaujas. Džeremijs Rifkinss grāmatā “Jaunās ekonomikas laikmets” jautā: “Kāpēc jūs tērējat vairāk, nekā jums pieder?” Kāpēc ASV patērē gandrīz 40 procentus pa saules energoresursu? Kāpēc miljoni izglītotu cilvēku ir bez darba? Kāpēc miljoni cilvēku cieš badu? Kāpēc mūsu bērniem jānoliek sava galva Irākā? Cik gadiem vēl mums pietiks resursu attīstībai?
 Kapitālisma cilvēciskā seja raugās uz mani ar smīnu: “Klusē muļķi, tu tāpat neko nesaproti!” Bet es gribu saprast. Grāmata sākas ar prologu un beidzas ar epilogu. Es vēl nezinu, vai epiloga vietā nebūs nekrologs. Varbūt tiešām neko labāku par kapitālismu sabiedrība nespēj radīt. Varbūt nedrīkst spļaut akā, no kuras jādzer visu atlikušo mūžu. Varbūt nav par vēlu ko labot, mainīt un pilnveidot.