Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Prologs

 1977. gada 2. decembris
Plkst. 21.27

Man sala. Arī pārējie nesūdzētos par kādu kripatiņu siltuma. Sākumā, kad mums bija auksti, mēs ēdām, un tad mums sala mazāk. Pēc tam sāka salt aizvien vairāk, bet ēdamā palika aizvien mazāk. Sasildīties varēja, tikai skrienot vai saspiežoties visiem kopā. Taču tas nebija ne sals, ne izsalkums, kas lika mums pamest mīkstās velēnu alas un doties iekšā cietajās spraugās. Tas bija tas pats spēks, kas darbināja mūsu kājas, kad skrējām, mūsu zobus, kad ēdām, un pilnīgi visu, kad cīnījāmies par vislabāko mātīti un pārojāmies. Tikai šoreiz tas lika mums doties prom no pļavas, kur bija pagājusi visa mūsu dzīve.
 Vispirms mēs devāmies izlūkos — visi vīri, izņemot Šķībgalvi. Viņš gan arī gāja kopā ar mums, bet viņam tā esot parasta pastaiga, nevis izlūkošana, tā šis teica. Grūti noliegt, ka Šķībgalvis ir mazliet dīvains.
 Kad izlīdām no alas, mums bez jebkādas meteorologu palīdzības kļuva skaidrs, ka ārā ir zvaigžņota un ļoti auksta nakts. Peļķes šonakt bija pārklājis kaut kas auksts un ciets. Tas bija kas jauns. “Klāt ledus laikmets!” — bijīgi noteica Tievastis. Kur gan viņš to visu rauj, nespēju nobrīnīties. Pārbaudīju, vai tā saucamais ledus ir ēdams. Izrādījās, ka ir gan, bet garšo pēc parasta ūdens. Ieraudzījis, ka es kaut ko ēdu, dullais Melnpurnis arī metās grauzt auksto papīra plānuma kārtiņu, bet, vēlēdamies dabūt vairāk par visiem, darīja to virs peļķes visdziļākās vietas, ielūza un samērcēja ķepas. Šķībgalvis, rādot mums uz cietajām spraugām vedošo ceļu, kuru neizprotamā kārtā pārzināja kā savus divus atlikušos pirkstus uz labās priekšķepas, nemaz nebrīnījās par ledu un veikli līkumoja peļķēm apkārt.
 Tiklīdz es iespraucos starp ķieģeli un pamatiem, kļuva jūtami siltāk. Visu tālāko ceļu temperatūra cēlās. Vienbrīd pat bija jārāpjas pa slidenu un taisnu zaru, kas svilināja ķepas tik ļoti, ka no sāpēm gribējās kliegt. Labi, ka tas bija pavisam mazs ceļa gabaliņš.
 Smaržas spraugās bija tikpat dīvainas kā virsmas un formas. Lielāko daļu smaržu es nemaz nepazinu. Dažas mani neuzrunāja, bet dažas šķita tik vilinošas, ka gribējās pa galvu, pa kaklu mesties tām pretī. Cik labi, ka šo neprātīgo kārdinājumu līdzsvaroja daudzas citas smaržas — ļoti biedējošas!
 Vietumis mums bija jārāpjas pāri jocīgām saknēm vai varbūt tārpiem, kas smaržoja līdzīgi malkas nojumē stāvošajām riepām. Melnpurnis, protams, uzreiz pamēģināja saknes nogaršot, bet neizskatījās īpaši apmierināts ar degustācijas rezultātu.
 Spraugas šķita pamestas kopš senseniem laikiem. Bija skaidri redzams, ka mūsējie ir te pabijuši, bet viņu kakas bija tā izkaltušas, ka pēc nejauša pieskāriena sabirza. Šur tur padziļinājumos bija redzamas arī pūku, sakaltušas zāles un dažnedažādu citu jauku drazu kaudzītes, kas kādreiz varēja būt kalpojušas par midzeņiem. Man acu priekšā uzplaiksnīja vīzija, kā šajos gaiteņos skraida, cīnās un mīl desmiti vai pat simti skaistu un prasmīgu radību.
 Sīkaļa Tievastis skaitījās vislielākais vēstures speciālists mūsu vidū. Kā nekā viņš barā bija viens no vecākajiem. Tomēr ar to vēl nepietiek, lai visi viņam ticētu uz vārda. Īpaši, ja jāuzklausa tik ārprātīgas muļķības. Starp mātītēm vai mazuļiem paretam gadījās daži naivuļi, kas viņā klausījās, muti pavēruši, bet mums ar Melnpurni Tievasta pārgudrības pamatīgi krita uz nerviem. “Šīs ejas ir būvētas senāk nekā pirms sešiem pilnmēnešiem,” viņš dainoja, ar sajūsmas veroties visapkārt. Neko tik smieklīgu mēs vēl nekad nebijām dzirdējuši. Kā var zināt, kas noticis pirms veseliem sešiem pilnmēnešiem, ja neviens no mums tad vēl nebija nācis pasaulē? Pat mūsu vecāki tad vēl nebija piedzimuši.
 Tievastis mūsu jautrību uztvēra personiski un vairs neko neteica. Aizskrējis uz priekšu, viņš tālāko ceļu turējās blakus Šķībgalvim. Abi klusi par kaut ko sarunājās. Beidzot Tievastis bija atradis kādu, kas bija gatavs klausīties viņa pasaciņās.
 Taču šie prieki neturpinājās ilgi. Šķībgalvis apstājās pie vienas no sānu spraugām un, iebāzis tajā galvu, saspringti ošņāja gaisu.
 — Kaķi viņi laikam laiž iekšā diezgan reti, cik var spriest, — Šķībgalvis teica Tievastim, taču šos vārdus dzirdējām arī mēs abi, jo bijām nostājušies Šķībgalvim tieši aiz muguras. Neizpratnē saskatījāmies, jo pusei no teiktā nebija nekādas jēgas. Kas ir “viņi”? Vai patiešām Tievastim pa šo īso mirkli bija izdevies galīgi sapūderēt Šķībgalvim smadzenes? Kas ir kaķis, to mēs gan zinājām. Tas bija gigantisks dzīvnieks, kuram patika mūs nēsāt. Mums gan nepatika, ka mūs nēsā, tāpēc mēs bēgām un visādi spirinājāmies pretī. Taču diezgan bieži kaķim izdevās kādu no mums aiznest tik lielu gabalu, ka aiznesto vairs nekad neredzējām. Nu, un kāds kaķim no tā labums? Visticamāk, viņš ir ārkārtīgi stulbs radījums, ja reiz bezjēdzīgi nēsā mūs apkārt, nevis meklē un ēd saknes, sēklas un, ja paveicas, kādu vaboli vai slieku, kā dara visi normālie dzīvnieki. Turklāt grūti iedomāties, kurš tik milzīgu un spēcīgu zvēru kā kaķis varētu kaut kur laist vai nelaist.
 Te man atausa gaisma. Es attapos, ka biedējošās smaržas, kas vējoja spraugās, varētu piederēt putnubiedēklim. Dažas — pilnīgi droši. Vairums — ar lielu varbūtību. Tātad šis bija putnubiedēkļu midzenis? Nu nē, tas nav iespējams. Kā gan viņi varētu ielīst tik mazās spraudziņās? Putnubiedēkļi bija vēl daudzkārt lielāki par kaķi un parasti nekustīgi stāvēja dārzā, tāpēc bērnībā es biju pie tiem pieradis un nemaz nebaidījos. Kā mēdza stāstīt Melnpurnis, viņš pat vienreiz bija izlodājis visas kāda putnubiedēkļa apģērba krokas un kabatas, meklēdams kaut ko ēdamu. Neko gan nebija atradis. Savukārt man nevienu mirkli neradās vēlēšanās tuvoties putnubiedēkļiem. Kaut kas to izskatā un smaržā darīja mani tramīgu. Tāpēc es visu mūžu atcerēšos to dienu, kad satiku staigājošu putnubiedēkli. Viņš man gandrīz uzkāpa virsū, kad es uz taciņas mielojos ar kritušu ābolu. Tovakar biju izlīdis laukā agrāk, jo mākoņu dēļ krēsla bija biezāka nekā parasti. Spēcīgā vēja saceltajā troksnī es nesadzirdēju putnubiedēkļa tuvošanos. Pamanīju tikai to, ka pēkšņi satumst. Kad paskatījos augšup, ieraudzīju, kā strauji tuvojas kaut kas liels, melns un ar rievotu apakšu. Es spruku projām, ko kājas nes, un melnums, kas ar pamatīgu rībienu triecās pret zemi, netrāpīja man tikai par astes garumu. Iemucis taciņas malas zālē un noslēpies aiz gara koka mieta, kam augšā nez kāpēc bija uzbāzta kaste ar uzlokāmu karodziņu un uzmālētu zaļu ornamentu, kas aptuveni līdzinājās šim: O’Connery, es noskatījos, kā putnubiedēklis aizdimdina, mani pat nepamanījis. Kopš tās dienas es šos atbaidošos monstrus esmu redzējis daudzkārt, taču vienmēr no droša attāluma. Bet tagad varbūt pats esmu ielīdis viņiem tieši nagos.
 Šķībgalvis, būdams apmierināts ar pārbaudes rezultātiem, ielīda vai, pareizāk būtu jāsaka, izlīda. Pagrūdis malā Tievasti, Melnpurnis viņam sekoja. Tievastis atkal apvainojās. Man nebija vēlēšanās sēdēt un gaidīt, kad viņam beidzot labpatiksies turpināt ceļu, tāpēc ieslīdēju caurumā tajā pašā mirklī, kad tur pazuda Melnpurņa astes gals.
 Otrā pusē atklājās milzīgs tukšums, kas uz abām pusēm un uz augšu turpinājās tik tālu, ka pazuda tumsā. Kaut gan — nē. Pamazām manas acis sāka izšķirt arī telpas tālākās aprises. Tā bija tik milzīga, ka vietas pietiktu pat nelielam kaķim. Tikai priekšā slējās ar tām pašām jocīgajām saknēm apvīts cilindrs, bet virs tā — balta siena, ko klāja putekļains cauruļu un plākšņu režģis. Tas, ka varēja redzēt tik tālu, nozīmēja, ka tuvumā bija izeja uz ārpusi, jo tik daudz zvaigžņu gaismas varēja iespīdēt tikai pa lielu, lielu atveri. Bet manas pārējās maņas liecināja par pretējo: gaiss smaržoja tāpat kā šaurajās spraugās un ne bija jūtama ne mazākā pūsmiņa. Ja neskaita to, ko sacēla Šķībgalvis un Melnpurnis, kuri jau bija uzrāpušies pa režģi tik augstu, ka gan drīz nebija redzami. Pēkšņi kaut kas piedūrās manam sānam. Es salēcos. Tas bija Tievastis. Viņš nopūtās, paskatījās uz augšu, tad uz mani un kautrīgi ierosināja:
 — Nu, ejam?