Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Pirmais septembris kādā mazā lauku skolā

Kādā krāsā ir tavi mati?! Burkānu krāsā! Jancis nevis skrēja vai traucās, bet lidoja no skolas uz mājām. Beidzot. Beidzot viens pirmais septembris bija lielisks — īsta svētku diena.
 Kādā krāsā ir tavi mati? Ho, ho, hoo! Lieliski! Šoreiz pirmais septembris nebija moku gada sākums. Lai arī cik ātri Jānis steidzās uz mājām, viņš paspēja izdomāt domu domas un prātā pārcilāt vairākus septembrus, nu, kaut vai iepriekšējo.

Jancis ļoti pārdzīvoja, ka ir tievs un vārgs, tādēļ vecākiem paziņoja, ka uz skolu vairs neies. Katrā ziņā ne uz šo, kur visi viņu apceļ un aiztiek. Mamma dēlu mierināja kā prazdama, ome rauca uzacis un teica, ka viņa nesaprot mūsdienu jaunatni, jo nevar iedomāties labāku un piemīlīgāku bērnu par savu mazdēlu. Tētis nāca kā glābējs un apsolīja līdz pirmajam septembrim viņam iemācīt kādu triku, ar kuru varētu iegūt cieņu un apbrīnu klasesbiedru acīs.
 Tā pirms gada Jānis bija ieradies skolā un, nogaidījis, līdz sarodas pietiekami daudz skolasbiedru, nodemonstrējis savas jaunapgūtās prasmes. Izgājis klases priekšā, viņš mēģināja nostāties uz galvas. Tas neizdevās tik labi kā mājās, un, kā par nelaimi, pašā atbildīgākajā brīdī ienāca skolotāja. Jancis savu prasmju demonstrēšanu beidza diezgan strauji un neveiksmīgi. Mēģinādams atkal nostāties uz kājām, trāpīja vāzei, kas stāvēja uz skolotājas galda. Vāze nogāzās un sašķīda sīkās drumslās, bet tā vēl bija tikai pusbēda — turpinājums sekoja. Vēl tagad, to atceroties, viņam sāka svilt ausis. Klasesbiedri noelsās vien, kad Jancis rausās kājās un tā vietā, lai vērstu visu par labu un teiktu: “es atvainojos”, izstomīja: “es jums piedodu, skolotāj”.
 Klasi sagrāba smieklu vētra. Lielākie dauzoņas, saķēruši vēderus, krampjaini raustījās uz grīdas, meitenes spiedza un smējās, palikdamas gluži bez elpas. Arī skolotāja smējās. Jānis stāvēja, pamatīgi piesarcis, un nevarēja saprast, vai pie tā vairāk bija vainīga stāvēšana uz galvas vai aplamā izrunāšanās. Taèu tajā dienā viņam pielipa vēl viena iesauka jau tā garajā sarakstā. Klāt bailulim, trīculim, ņergai, nūģim un jēradvēselei tagad nāca vēl arī Ķirsis, kas iemūžināja Jāņa sarkanos vaigus un ausis. Neko nelīdzēja arī tas, ka tētis pēc tam steidzīgi viņu pierakstīja karatē pulciņā, lai zēns iegūtu stāju un drosmi. Visu gadu viņš dzirdēja šo nicinošo iesauku — Ķirsis, kas atgādināja par neveiksmīgo gada sākumu. Tētis turpināja dēlu vest uz karatē nodarbībām divreiz nedēļā māmiņai par dziļām žēlabām, kura nebeidza neklausījās arī omes pārmetumos, ka, lai izaudzinātu vīrišķīgu vīrieti, nav nepieciešams viņam mācīt kauties, jo viņa taèu tēti tā nav audzinājusi. Jāni vēl arvien vajāja pārliecība, ka viņš nekad nebūs tāds kā klases stiprākie zēni, nekad nepratīs sevi aizstāvēt un viņam arī nekad nebūs draugu. Ak, jā, viens labums gan bija — puika vairs neapraudājās par katru dunku un spēcīgāku grūdienu.

Šogad gatavojoties doties uz skolu, viņš bija jutis pamatīgas bailes un dziļu nepatiku, tamdēļ kategoriski bija noraidījis omes sarūpētās gladiolas, bet pieprasījis kaut ko sīku un niecīgu, jo nevēlējās ne ar ko piesaistīt savu klasesbiedru uzmanību. Un izskatās, ka tas Jānim bija izdevies, beidzot pirmais septembris nebija pirmā moku diena vesela moku gada sākumā. Beidzot no skolas viņš atgriezās ar līksmu prātu. Atrāvis dzīvokļa durvis, viņš, nesamazinādams ātrumu, nesās iekšā.
 “Ome!” reizē ar durvju aizciršanos izskanēja sauciens. Soma ielidoja kaktā, puika — virtuvē.
 “Rokas!” Pietika ar vienu vārdu, lai apturētu brāzmaino skrējienu un Jānis rāmi un ierasti dotos uz vannas istabu mazgāt rokas, kamēr ome turpināja klāt pusdienu galdu. Nosvērta un mierīga, tāda Jāņa ome bija bijusi gan tad, kad strādāja par direktori skolā, gan tagad, kad viņas vienīgais pienākums bija audzināt mazdēlu. Vēl arvien gadījās, ka par direktori vai direktores kundzi viņu nosauca ne tikai bijušie kolēģi un skolēni, bet arī mājnieki — dēls, vedekla un mazdēls. Viņa bija saradusi ar šo uzrunu tāpat kā ar gludo, korekto matu griezumu, kuru regulāri atjaunoja ik mēnesi jau trīsdesmit gadu. Mainījusies bija vienīgi matu krāsa — no ierasti pelēkās uz sudrabaini sirmo. Tikpat nemainīgs bija pelēkais kostīms un baltā blūze ar kārtīgi aizpogātu augšējo pogu. Kostīms gan nebija trīsdesmit gadu vecs, kaut gan nezinātāji to neatšķirtu no iepriekšējiem, un, spēlējot spēli “Atrodi atšķirīgo bijušās direktores skapī”, starp neskaitāmu toņu pelēkajiem kostīmiem atrast atšķirības tiešām būtu grūti. Direktore Ilona lepojās gan ar savu darbu, gan ar dēlu, kuru viena izaudzinājusi par krietnu un kārtīgu cilvēku. Tādu, kurš no rīta, iztīrījis zobus un aizpogājis kreklam visas pogas, tieši piecpadsmit minūtes pāri septiņiem izbrauca uz darbu un pusseptiņos vakarā atgriezās, lai laikus pārģērbtos uz vakariņām. Ar Jāņa mammu bija grūtāk, uzreiz varēja redzēt, ka cita audzināšana — uz krēsla samestas blūzes, zeķes, lakati juku jukām. Katram ir skaidrs, no kā tā somas mētāšana pa stūriem, bet tāpēc jau bija viņa. Kopš aiziešanas pensijā direktores kundze visu savu enerģiju veltīja mazdēlam. Viņa skaidri zināja, kā no bāla un pabailīga zēniņa izaudzināt kārtīgu un pareizu cilvēku.
 No vannas istabas tīrām rokām un nomazgātu muti iznāca nākamais pareizais cilvēks Jānītis.
 “Nu, kas gan tāds noticis, ka šitā jācērt durvis un jāsviež pa gaisu soma?! Nāc paēd!”
 “Mums klasē ir jauni skolnieki — dvīņi!”
 “Mmm?” direktore izrādīja interesi, liedama zupu.
 “Jā, un viņi ir rudi! Pilnīgi rudi!” Jancis nepacietīgi trinās uz krēsla, zinot, ka pie stāstīšanas tiks tikai pēc zupas apēšanas, jo šajā mājā ar pilnu muti neviens nerunā. Hop, hop, zupa neticamā ātrumā pazuda no šķīvja, bet šoreiz direktrise iecietīgi smaidīja — mazdēla satraukums bija acīm redzams.
 “Vairāk negribi?”
 “Nē, vēlāk! Nu, bija tā! Zini, mūsu klase atrodas pirmajā stāvā un mans sols ir pie loga. Līga vēl nebija atnākusi. Ar pārējiem es nerunāju, tāpēc ka viņi mani tikai ķircina, sauc par nūģi un jēradvēseli. Tāpēc es skatījos ārā pa logu un pamanīju pa piebraucamo ceļu nākam, rokās saķērušos, zēnu un meiteni pilnīgi rudiem matiem. Tikai zēnam tie bija īsi, kamēr meitenei gari, sapīti bizēs. Katrs rokās nesa vienu milzīgu saulespuķi, un tad viņi nozuda skolas durvīs. Es vēl paguvu nodomāt, ka nez kur tādi radušies, kad atvērās klases durvis un viņi, tāpat rokās saķērušies, ienāca iekšā.
 — Sveiki, mēs mācīsimies kopā ar jums! — teica zēns un devās uz brīvo solu vidējā rindā. Klasē iestājās pilnīgs klusums. Māsa ar brāli, es vēlāk sapratu. Jaunie apsēdās, taisnām mugurām kā viņu saulespuķu kāti. Tad atvērās durvis un ieradās klases lielākais kauslis Jurģis.
 — Eu, kas šitie par ļautiņiem? — viņš tikai nobļāvās, un visi uzreiz steidzās stāstīt, kā šie divi te ieradušies.
 — Kādā krāsā ir tavi mati? — Jurģis piebāza degunu pie rudmatainā zēna deguna un jautāja. Rudmatis klusēja. Jurģis izslējās un uzvaroši devās prom. Tad kāds iesmējās, un Jurģis metās atpakaļ. Viņš atkal pieliecās pie zēna: — Tavi mati ir burkānu krāsā!
 Tālāko lāgā neatceros. Daži jau grasījās smieties, bet mutes tā arī palika vaļā, jo rudais metās Jurģim virsū un sākās tāds kautiņš, kādu sen neviens nebija redzējis. Jaunā meitene tik sēdēja un uz viņiem pat nepaskatījās.”
 “Un kā tas beidzās?”
 “Nekā nebeidzās. Ieva, kura mūžīgi trinas pie durvīm, nošņāca, ka nāk skolotāja. Visi mirklī norimās un sastājās pie soliem.”
 “Un pēc stundām?”
 “Nav ne jausmas, es steidzos mājās.”
 Beigas tomēr Jancis piedzīvoja nākamajā skolas dienā, pirms pirmās stundas. Kad viņš iegāja klasē, dvīņi jau bija priekšā. Nomurminājis kautrīgu labrīt, Jancis iesēdās solā, sāka knosīties un, neuzkrītoši lūrēdams uz rudajiem, ņēmās izkravāt savas mantas. Tā darīja arī visi pārējie, līdz ienāca Jurģis. Viņš gāja uz savu vietu garām jaunajam zēnam, un neviens nepaguva atjēgties, kā atkal pa solu eju aizvēlās divgalvains, melni ruds murskulis. Klase noelsās vien.
 “Melnā galva sāk ņemt virsroku!” Jurģa draugi komentēja, bet tad māsa devās brālim palīgā, un nu melnajam pretī bija divgalvains ruds pūķis, te māsa, te brālis pazibēja starp solu rindām, līdz Jurģis sāka aurot pēc glābiņa. Tūliņ viņš arī tika atsvabināts, un visiem bija skaidrs, ka ar šo minūti klasē kārtība ir mainījusies.