Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Dzeltenais putns

Kādam princim reiz zīlniece teica, ka drīz viņš satikšot savu likteni. Bet, tā kā bija arī ļauni likteņi, tad princis bieži staigāja pārģērbies, lai liktenis to nepazītu un aizietu viņam garām.
 Reiz princis izgāja medībās.
 Bija silta, pelēka rudens diena. Gaiss bija kā nomiris. Smalki miglas pilieni pieķērās pie zāles un koku lapām un klusi ritēja lejup. Mežā nebija ne mazākās kustības. Gājējs dzirdēja tikai pats savus soļus. Piepeši miglas gaisā pazibēja it kā saules stars. Vai tur nobira kāda zeltīta lapa. Skaists, dzeltens putns izlidoja no biezokņa un nometās zemu ozola zarā. Tas bija patlaban pa šāvienam, bet princim ar ieroci nepacēlās roka. Apmulsis tas aplūkoja skaisto radību. Arī putns, galvu piešķiebis, to aplūkoja ar vienu aci. Tad it kā apvēlās ap koku un turpat acu priekšā pazuda. Vai viņš ielīda ozola dobumā? Princis apgāja apkārt ap koku, bet tas bija nosedzies ar cietu, pelēkbrūnu mizu. Nekur nekāda dobuma nebija. Princis noskumis pārnāca mājā. “Man vajadzēja šaut!” princis sev teica. “Tad vismaz es dabūtu noglāstīt viņa skaistās spalvas…”
 Bet kādu dienu princis satika kaut ko, kas viņu vēl vairāk noskumdināja. Pārģērbies par ubagu, tas izgāja pilsētā un pret kādu māju ar augstiem, baltiem pīlāriem ieraudzīja slaiku, jaunu meitu. Tā atskatījās viņam pāri un aizgāja. Viņas jaunā gaita it kā slaida taures skaņa, kura jau no tālienes sajūsmina, šķīra ļaužu drūzmu. Princis ilgi noskatījās viņai pakaļ.
 Tā likās viņam kā dievišķa parādība, jo viņš bija ubaga drēbēs.
 Otrā dienā tas staigāja gar namu ar pīlāriem, it kā tā būtu atstājusi gaisā savu saldo elpu. Ar skumīgu mīlas saldumu pildījās viņa krūtis.
 Reiz medībās, nomaldījies no saviem pavadoņiem, princis vientuļā meža pļavā uzgāja mazu, pelēku siena šķūnīti un noguris aizmiga smaržīgā sienā. No rīta vēl sapnī viņš dzirdēja, ka dzidrā gaisā kaut kur saldi kusa ganu meitas dziesma. Atvēris acis, tas redzēja, ka platā saules staru kūlī, kas krita iekšā pa puspavērto durvju spraugu, uz sliekšņa sēdēja dzeltenais putns un līdzināja savas spalvas. Tas bija tikai īsu brīdi, kamēr vēl dzisa ganu meitas dziesmas skaņas un dvēsele bija jauka sapņa varā.
 Tad putns nozuda.
 Princis kļuva nemierīgs. Tas pārģērbās par ceļojošu tirgotāju un kādā vakarā ar pasta karieti devās ceļā.
 Ratiem šūpojoties mīkstās ceļa sliedēs, ceļotājs iemiga. Līdzbraucēji pa nakti mainījās, citi kāpa ārā, citi iekšā, to visu viņš pa miegam dzirdēja. Rītā rati dārdēdami apstājās kaut kur uz nelīdzena bruģa. Zelta saules stars apgaismoja tumšo, vēl nakts miega pilno karietes iekšieni. Princis atvēra acis un pārsteigts ieraudzīja, ka, galvu nolikusi uz viņa pleca, tam blakus snaudā sēd skaistule, ko viņš pilsētā bija redzējis un pazaudējis. Viņas brūno matu sprogas bija izbirušas tam uz pleca. Viņas pusatvērtā mute likās kā valgs šķēlums sārtā auglī. Miega saldā neapzinība visai viņas būtnei piešķīra savādu maigumu. Princis baidījās elpot aiz laimes.
 “Liktenis mani ir atradis,” viņš domāja. “Mans liktenis ir bijis laimīgs…”
 Kad tas veda mājā skaistuli kā līgavu, tas pils dārza ziedošos krūmos pamanīja it kā ko zeltaini pamirdzam. Viņam bija kā todien, kad tas pirmo reizi ieraudzīja dzelteno putnu.
 Rītā, it kā savas laimes staru pavadīts, princis izgāja dārzā pastaigāties. Bija saules diena. Bet dzeltenais putns, kas kādreiz likās tik nenotverams, spārnus staipīdams kā pēc laimīgas dusas, pastaigājās pa dārza celiņiem. Ar saldām trīsām princis ņēma viņu rokās un glaudīja tā siltās, maigās spalvas. Tas bija kļuvis pieļāvīgāks kā mājas putns.
 Princis ienesa viņu pilī un ielika savas jaunās sievas rokās.
 Bet, lai tas neaizbēgtu, princis lika darināt viņam sprostu no sudraba klūdziņām. To ieslēdza aiz zelta atslēgām un, lai zaglis nemanīts nevarētu pieskarties, tur pielika jutīgus kristāla zvanus.
 Princis ar savu jauno sievu dzīvoja laimīgā pacilātībā. Dienu saule viņam likās siltāka, nakti zvaigznes spožākas.
 Tā pagāja vairāk gadu.
 Bieži mēs paši nepamanām savas dzīves pārmaiņas.
 Tik kādā rītā princis ieraudzīja, ka sudraba sprosts bija tukšs. Atslēgas bija cieti, neko neteica arī kristāla zvani. Dzeltenais putns bija nozudis. Neviens nebija to pamanījis.
 Tās bija pelēkas dienas, kas tagad nāca. Visas lietas, kas agrāk mirdzēja un staroja, likās pazaudējušas savu spožumu. Vai to bija aiznesis līdzi uz saviem spārnu galiem dzeltenais putns?
 Ak, ko putns! Princis piepeši pamanīja, ka viņš nemīlēja vairs.