Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Sandras Ratnieces recenzija “Pasaku lasīšanas un savstarpējās komunikācijas prieks” (Kultūrzīmes)

 Par pērļu zvejnieci Amu

Kad es vēl biju mazs Kaizivs, nesen piedzimis, izšķīlies no olas, ko izdēja mana mamma ūdeņos pie Japānas krastiem (Japāna ir tāda zeme, par kuru zinās pastāstīt tava mamma), man jau uzreiz bija jāsāk uztraukties un rūpēties pašam par sevi. (Jums, cilvēkiem, ir citādi. Arī par to tev pastāstīs tava mamma.) Tāpēc mamma man un maniem brāļiem un māsām uzreiz sāka mācīt, kā aprīt mazākās zivis. Hops, un viss! Tikai tās pašam bija jānoķer. Vienkārši aprīt jau nav nekāda māksla. Māksla ir noķert.
 Tā es, savas mazās spuras un asti kulstīdams, dzinos pakaļ sīkajām zivtiņām. Tās man pazuda rīklē cita pakaļ citai. Hops, un viss! Es biju izcils mednieks, un mamma ar mani lepojās. Es ēdu daudz un augu ātri. It sevišķi naktīs, kad okeāna virspusē valdīja melna tumsa. Katru rītu, kad pamodos, jutos mazliet lielāks. (Mēs, zivis, turpinām augt visu mūžu, bet jūs, cilvēki, tikai līdz noteiktam laikam. Arī par to tev izstāstīs mamma.) Tad nu kādu rītu mani pamodināja mamma un teica: “Tu jau esi liels Kaizivs, tev jāiemācās kas vairāk. Šodien peldēsi man līdzi. Es tev došu svarīgu uzdevumu.” Es mammai pretī nerunāju (tā mums, zivīm, ir pieņemts — nerunāt pretī mammām). Knapi izberzējis acis, traucos līdzi mammai, kas bija vislabākā peldētāja visā okeānā (es tā saku, jo mīlu savu mammu).
 Torīt mēs piepeldējām tik tuvu krastam kā nekad. Zeme, kur dzīvojat jūs, cilvēki, ir ļoti skaista. Tāpat kā jums šķiet, ka okeāns ir ļoti skaists (visiem vienmēr patīk tās vietas, kur viņi paši nedzīvo, — to arī tev izskaidros mamma). Mēs ar mammu glūnējām uz krastu, spuras ūdenī paslēpuši. Izbāzām tikai degungalus. Mamma teica, ka spuru nedrīkst rādīt, jo tad visi nobīstas un aizbēg.
 Saule jau bija uzaususi pie horizonta (kas ir horizonts, prasi mammai vai tētim), bet mums ar mammu saullēkts nemaz neinteresēja. Mēs gaidījām laivu. Un drīz arī to ieraudzījām. Tā bija koka laiva ar baltu lupatu, uzvilktu mastā, cilvēki to sauc par buru. Laivā bija divi cilvēki. Viens vecs un salīcis (prasi mammai, kāpēc cilvēki uz vecumu salīkst), bet otrs — jauns un spēcīgs. Kad mēs viņus ieraudzījām, mamma teica: “Drīz tā jaunā meitene metīsies ūdenī. Viņa peldēs dziļi, un viņai sāks trūkt gaisa, jo cilvēki zem ūdens neprot elpot (arī to prasi mammai, kāpēc cilvēki zem ūdens neelpo). Tad tu piepeldēsi un iekodīsi viņai kājā. Tu vēl esi par mazu, lai viņu apēstu, tāpēc jau tev esmu es, tava mamma. Pārējo darbu padarīšu es — nokodīšu viņu, un mēs aiznesīsim taviem brāļiem un māsām gardas brokastis. Bērniem ir kārtīgi jāpaēd brokastis (kāpēc, prasi savai mammai).”
 Mēs vaktējām laivu ļoti ilgi, spuras paslēpuši zem ūdens (ko nozīmē — vaktēt, arī prasi mammai). Redzējām visu, kas notiek laivā. Vecajam rokās bija garš miets, un viņš gribēja sist meitenei, tāpēc ka viņa neklausīja (līdzīgi kā tu neklausi, kad jāiet gulēt). Viņa negribēja mesties ūdenī. Vecis atvēzējās, un meitene ielēca. Es arī ieniru un peldēju viņai tuvāk. Kad viņu ieraudzīju zem ūdens, man vairs nešķita, ka tā ir cilvēku meitene. Viņai mugurā bija balts kostīms, un viņa locījās skaisti kā zivs. Viņa peldēja uz okeāna dzīli (kas ir dzīle, atkal prasi mammai). Mamma man izstāstīja, ko cilvēki meklē okeānā. Viņi grib dabūt apaļu bumbiņu, kas paslēpta austerē. To cilvēki ir nosaukuši par pērli. Lai ko tā cilvēku meitene baltajā kostīmā meklētu, viņa bija tik skaista, ka es paliku uz vietas, piebremzējis spuras un asti. Nevarēju iedomāties, kā mēs ar brāļiem un māsām viņu plosītu. Jo skaistumu nedrīkst plosīt (pajautā mammai, kāpēc). Tā es, noslēpies aiz ūdenszālēm, skatījos, kā viņa aizpeld līdz pašam dziļumam, paķer austeri un peld atkal augšā, iesviež austeri laivā un laižas atkal ūdenī. Es attapos tikai tad, kad pie manis piepeldēja mamma un iečukstēja ausī: “Dodies un sakod viņu!” Es mammu vienmēr ļoti klausīju, tāpēc izkustējos, lai dotos pie pērļu zvejnieces.
 Cik vien klusi spēdams, piepeldēju viņai tuvu klāt. Pāris reižu atskatījos uz mammu, kas arvien kavējās ūdenszālēs. Mamma ir jāklausa. Man ļoti gribējās viņu klausīt. Bet es nespēju mesties virsū baltajai meitenei. Un es zināju, ja nemetīšos viņai virsū, to izdarīs mamma, lai pabarotu manus brāļus un māsas. Brīdī, kad meitene grāba ar rokām austeres, es piepeldēju viņai cieši klāt un atiezu savus asos zobus. Es nekustējos, bet viņa sāka plivināties ar rokām un kājām, pa muti laizdama ārā lielus burbuļus. Viņa no manis nobijās. Es peldēju viņai pakaļ, bet neaiztiku. Es gribēju, lai viņa vairs nenirst pakaļ austerēm. Jo neviena austere nav viņas vērta. Viņas vērti nebija arī mani brāļi un māsas. Mums okeānā pietiek zivju un citu kustoņu, no kuriem baroties. Viss, kas nepazīstams, ir tik ļoti skaists.
 Tās dienas vakarā, kad atpeldēja tēvs ar ūdenslīdēju skafandriem, pilniem ar asiņainu cilvēku gaļu, māte viņam stāstīja, ka esmu nekam nederīgs mednieks. Es ieritinājos ūdenszālēs un raudāju. Žēl, ka man nebija telefona, kurā paspēlēt spēlītes. Būtu ātrāk nomierinājies. Taču mani mierināja tajā rītā redzētais — baltā meitene ierāpās laivā, un vecais vīrs vairs neskrēja tai virsū ar mietu un nesita viņai. “Ama, tu izglābies! Tas ir brīnums, Ama! Tu esi vislabākā peldētāja. Es ar tevi lepojos!” viņš kliedza un cieši viņu apķēra.
 Es biju redzējis izglābšanās brīnumu.