DRAUGI
Ar Kristiānas Dimiteres ilustrācijam Rakstnieces Noras Ikstenas un mākslinieces Kristiānas Dimiteres radīts pārsteigums mazajiem lasītājiem — pirmā grāmatiņa par divu īpašu radību, Vabulīša un Pifāna, piedzīvojumiem. Vabulītis ir sirdī brīnumdaris, kurš dzīvo reālā pasaulē. Viņam nav brīnumnūjiņas, tikai paša četras rokas. Dodoties piedzīvojumos kopā ar savu uzticīgo suni Pifānu, Vabulītis skaidri redz, ka apkārtējā pasaulē darāmā ir daudz. Vajag samierināt strīdus, pacelt nokritušos, pabarot izsalkušos, cīnīties ar piktām vējdzirnavām, uzburt pasaku valstību zemes virsū. Vabulītis un Pifāns iekuļas dažādās smieklīgās un mazāk smieklīgās situācijās, kur pārbauda savu spēku. Vabulītis ir ideālists, viņš tic labā uzvarai, Pifāns ir apdomīgāks, taču slinks, tomēr viņa galvā ikreiz rodas neticami risinājumi, bet — galvenais — viņi ir īsti draugi, kam kopā izdodas viss: gan blēņu stāsti, gan labie darbi. Jāņa Esīša dizains Rīts aust brīnišķīgs Virs kādas mājiņas, kas no ārpuses bija pavisam necila, ausa brīnišķīgs rīts. Vēlā rudens saule lēnītēm kāpa vītolos, kuri ieskāva namiņu, un tam apkārt bija sarkanbrūna sētiņa, kas labi saderējās ar krītošo lapu krāsu. Lai gan — vienalga, kāds būtu gadalaiks, te vienmēr bija omulīgi. Aiz sētas uz maza beņķīša stāvēja sarkanu ābolu grozs. Tāpat — par baltu velti — ja nu kādam garāmgājējam kārojas. Citreiz tur bija izlikts ķirbis, jo mājas iemītnieki ķirbjus, protams, audzēja iekšpus sētas. Savu lēmumu dalīties ar citiem viņi pieņēma, kad reiz izaudzēja milzīgi lielu ķirbi un kādā jaukā rītā izbrīnīti atklāja, ka nepazīstams kārumnieks bija ielavījies dārzā, izgriezis gabaliņu ķirbja un ar savu guvumu ātri jo ātri devies tālāk. Tad nu audzētāji bija spiesti paši no milzu ķirbja pārēsties, lai tas neaiziet postā. Tā nu uz priekšdienām viņi dažus ķirbjus novāca jau laikus un izlika otrpus sētas. Rīts mājiņas saimniekam Vabulīša kungam sākās kā jau Viņš pagatavoja kafiju, nolika kūpošo tasi virtuvītē uz galda, atsēdās krēslā un pārdomāja dienas darbus. Būtu pēdējais laiks vest ķirbjus istabā, taču pirms tam — divas galvenās rīta lietas — pabarot putnus un ar īpašu ķemmīti pakasīt viņa uzticamā drauga, suņa Pifāna, muguriņu. Pifāns pret vakarpusi mēdza drusku pariet, bet visādi citādi bija ļoti mīlīgs un laipns, taču ar tiešu un asu mēli. Tāpat kā Vabulīša kungs, arī Pifāns ļoti rūpējās par savu ārējo izskatu. Viņi paši domāja, ka ir stilīgi čaļi. Un galvenais — Vabulīša kungs un Pifāns runāja vienā valodā, sapratās no pusvārda, un arī pēc tā pusvārda viņiem ķešā nebija jāmeklē. Abus vienoja savstarpēja cieņa. Sarunās un kopīgās apspriedēs smiekli allaž mijās ar īsu saplūkšanos par dažām nebūtiskām lietām. Piemēram, par to, kur būtu pareizi novietot savākto nobirušo lapu maisus, vai par to, kāpēc kāds no viņiem aizmirsis uzlikt austiņas pie sava datora, kad vai nu Vabulīša kungs izspēlēja nozīmīgu šaha partiju, vai arī kad Pifāns bija iegrimis kārtējā seriālā par kaķu smieklīgo dzīvi. Vabulītis tad mēdza pārmest Pifānam, ka viņš sagājis kaķa prātā, bet visādi citādi viņi centās viens otru neaizvainot. Vabulītis rīta kafiju beidzot bija padzēris un nu pagalmā baroja putnus. Pifāns tos pieklājības pēc patrenkāja, un viņu rāmais rīts pamazām uzņēma apgriezienus. Ierastajai dzīvei nebija nekādas vainas — gan brokastis gatavojot, gan dienas gaitās iedami, viņi sargāja katrs savu teritoriju un viens otram pieklājīgi aizrādīja, lai nemaisās pa kājām. Un katra diena bija piedzīvojums. Vabulīša kungs savā dzīvē bija apceļojis visdažādākos pasaules nostūrus, un dažkārt Pifāns bija devies viņam līdzi, tomēr suņukam nebija un nebija gana. — Vabulīt, nu, lūdzu! Cik var tos putnus barot! Aizbrauksim labāk uz kādu paradīzes salu! — Pifān, liecies mierā! Nekur nav tik labi kā mājās. — Vabulīt, tu esi jau pavisam sasūnojis! Paskaties, paskaties, — Pifāns iesvilās, — paskaties taču apkārt! Visa pasaule vaļā, mēs varam kāpt kalnos, šķērsot mežonīgas upes, laisties ar paraplānu, lēkt ar gumiju, lidot gaisa balonā, skriet lielpilsētu maratonu, braukt ar skaistu jahtu apkārt pasaulei, bet tu tikai: aiziesim sēnēs, Pifān! Tev pašam prāts kaķī sagājis! — Mierīgi, Pifān, — Vabulītis atbildēja. — Neskrien zārkam pa priekšu! Paraugies, cik te darāmā apkārt, un man ir tikai četras rokas! Tu labi zini, ka, labi, ar divām es varu cept kūkas pēcpusdienas tējai un ar otrām divām lasīt sēnes, bet vismaz vēl divas man vajag, lai žestikulētu. Kā tad ir iespējams te visu apdarīt, pa pasauli apkārt blandoties! Pifāns nelikās zinis par Vabulīša žēlošanos. Viņš paķēra savu iemīļoto rozā sivēntiņu un aicināja Vabulīša kungu izkustēties. 
Līdzīgās grāmatas:
|
Žanri
Meklēt grāmatu
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv
Visas tiesības aizsargātas ©2009
