Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

 NEDIENAS AR KASTI

“Nu gan pietiks,” Liedaga Trusis pie sevis bilda, novērtējis salasīto gliemežvāku daudzumu. Maisiņus ar gliemežvākiem viņš rūpīgi salika pie vilku kārklu pudura, izstaipījās, palūkojās uz visām pusēm un sparīgi ņēmās rakņāties pa mugursomu. Sataustījis meklēto, viņš izvilka termosu un apsēdās turpat kāpas aizvējā.
 Ielējis termosa vāciņā tēju, Liedaga Trusis piesardzīgi iemalkoja karsto dzērienu. Ar ķepu slēpdams acis no spožās saules, viņš pavērās uz apvārsni, kur žilbinoši baltas vīdēja ledus zivju gigantiskās muguras. Apmierināti čāpstinot, Trusis pārlaida skatienu piekrastes priedēm, prātodams par to, kā mājās tīrīs, žāvēs un šķiros savu guvumu, kā sagatavos audeklu, berzīs piestā kraukšķošus gliemežvākus un jauks krāsas. Viņš domāja par jaunu gleznu, atcerējās iepriekšējās divas un mazliet sapņoja arī par aiznākamo bildi. Truša prātu nodarbināja jūras ainava, krāsu burciņas, jauna kanēļmaizīšu recepte un sarkanās skudras, kas nez kāpēc bija iemājojušas viņa burkānu dobē un tur tekalēja pat tagad, novembrī. Domājamā bija makten daudz, un tāpēc viņš uzreiz nesaprata, ka liedagā ir ieraudzījis ko neparastu.
 Truša skatiens jau bija atgriezies pie termosa, un tikai tad viņš saspicēja ausis, izslējās un atkal nopētīja krastu - šoreiz cieši un rūpīgi.
 Tik tiešām, Liedaga Trusis nebija pārskatījies. Vietā, kur no meža jūrā ieplūda upīte, starp vētras nogāztajām priedēm, kuras jau vairākus gadus baloja saulē un vējā, rēgojās tumšs priekšmets. Varbūt zars vai kāda grabaža, ko jūra dažreiz izspļauj kā nederīgu.
 Trusis nemierīgi sakustējās un nolēma aizlēkšot un uzmest aci, kas tur īsti ir, jo piekraste tomēr jāuztur tīra un lieka modrība nekad nenāk par ļaunu.
 Ar katru nedrošo soli, ko Trusis spēra dīvainā priekšmeta virzienā, viņa satraukums pieauga. Bet tā jau allaž notiek, ja gadās darīšanas ar nezināmo: kamēr svešādais tiek iepazīts un kļūst saprotams, prāts pasteidzas uzburt satraucošus, nepatīkamus vai spocīgi briesmīgus tēlus, kas nepakam neatstājas un kā staipīgas jūraszāles velkas pakaļ, pīdamies pa kājām un cenzdamies nogāzt gar zemi.
 Sākumā Trusim šķita, ka tā ir laivas atlūza. Ja labi padomā, tas būtu ļoti iespējams. Vētra naktī bija plosījusies tik neganti, ka pat Trusim bija skaidrs: ja tobrīd jūrā atrastos laiva, tai klātos plāni. Tad Trusis nosprieda, ka tumšais priekšmets ir kāda zvejnieka aizmirstā zivju kaste. Bet kas gan tas par zvejnieku, kas savu lomu tik vieglprātīgi pamet kaijām par barību?
 Kad Trusis beidzot iznāca liedaga klajumā, kur skatienam netraucēja smilgām apauguši kāpu pakauši, viņam kļuva skaidrs, ka dīvainais priekšmets nav nedz laivas atlūza, nedz kāda zvejnieka aizmāršības pierādījums.
 Kaste izskatījās diezgan veca, darināta no pamatīga, laika gaitā nomelnējuša koka, un bija tieši tik prāva, lai Trusis to droši varētu ja ne gluži pasist padusē, tad vismaz satvert abās ķepās un ar nelielām pūlēm aiznest. Protams, ja rastos tāda vajadzība.
 Tās apkaltie stūri bija nosūbējuši, bet vāks vētrā nebija pazudis tikai tāpēc, ka turējās uz eņģēm. Trusis uzmanīgi iespēra pa kasti, taču nekas nenotika. No tās neviens neizlēca, tā neuzsprāga, un nebija dzirdams arī nekas dīvains, vien spēriena radīts dobjš būkšķis.
 Trusis ar pirkstu galiņiem pieskārās eņģēm, tad, sekojot vāka līnijai, pienāca kastei no otras puses, kur bija domājis ieraudzīt slēdzi vai piekaramo atslēgu. Bet tur nekā tāda nebija. Izskatījās, ka pamestajai koka kastei nekādas slēdzenes vispār nav bijis.
 Trusis saņēma drosmi un, ar ķepiņām ieķēries vāka priekšpusē, lēnām pavilka to uz augšu. Koksne bija savilgusi un piebriedusi, un vāks uzreiz nepadevās. Trusim nācās pamatīgi nopūlēties, iekams vāks beidzot iečīkstējās un sāka celties uz augšu, ielaižot kastes melnumā dienas gaismu.
 Kaste izrādījās tukša kā pīrādziņu šķīvis pēc saulgriežu svinībām. Tajā nebija nekā - nedz briesmoņu, nedz dārgumu, nedz vecas naudas, zivju asaku, pērno ābolu vai bezatbildīgu ļaužu atstātu atkritumu. Tā bija tukša un nevienam nevajadzīga.
 Trusis notupās blakus atradumam un brīdi ošņāja gaisu. Nekādu smaku kaste neizplatīja, un tas bija labi. Labi bija arī tas, ka tā atradās tīrās smiltīs, nevis jocīgajos putu pleķos, kurus jūra šorīt nez no kurienes bija izmetusi krastā. Ja kārtīgi ieskatījās, putu pleķīši izskatījās pēc spļāvieniem. Neko tamlīdzīgu viņam līdz šim nebija gadījies redzēt. Trusis brīdi ieprātojās par to, kurš būtu varējis šādi apspļaudīt krastu. Vai tiešām vietējie aizkrācieši vai vāvuļi? Varbūt Rakstniece, bet varbūt vētra naktī bija tik stipra, ka izrāva no jūras dzelmes un izskaloja krastā kādu nezināmu būtni, kura tad te gaidīja vētras beigas un garlaikodamās spļaudījās. Trusis tik nopietni par to aizdomājās, ka pat iztēlojās nāru ar pinkainiem, zaļiem matiem, kura, izskalota sauszemē, dusmīgi piespļauda apkārtni.
 Lai kā arī būtu, vizošie putu kamoliņi Trusim šķita gana aizdomīgi, un viņš centās tajos nekāpt. Tāpēc bija patīkami redzēt, ka tukšā kaste nebija aplipusi ar putām. Tas nozīmēja, ka to varēs ņemt ķepās un nest prom.
 Tieši tā. Nest prom. Neviens sevi cienošs vietējais iedzīvotājs neatstātu krastā mētājamies kasti. Pirmkārt, arī ja tā ir gluži lietojama kaste, liedagā tāda tik un tā ir atkritums, kas bojā skatu un traucē gan zvejniekiem, gan pastaigu cienītājiem, gan pašai jūrai, kas viļņus tomēr grib ritināt pa tīrām smiltīm, nevis ar pūlēm velt pāri grabažām.
 Otrkārt, Trusis gribēja pārliecināties, ka viņa atradums būs drošībā, ja tā saimnieks tomēr uzradīsies. Ja nu kaste izkritusi no laivas vai nogāzusies no divriteņa bagāžnieka? Bet varbūt to šeit kāds netīšām aizmirsis - iespējams, tas pat notika vakar, īsi pirms trakā negaisa un vētras. Varbūt kāds tik ļoti steidzās tikt sausumā un siltumā, ka par kasti nemaz neiedomājās. Bet varēja gadīties arī vēl ļaunāk. Kasti tās īpašniekam varēja nozagt. Tāpēc Trusim par atradumu bija jāparūpējas un tas jānoglabā drošā vietā.
 Ošņādams gaisu, Trusis satraukti pakustināja degungalu. Tuvumā neviena nebija, tikai krasta plašums un dažas kaijas debesīs. Trusis ieprātojās par gliemežvāku maišeļiem, taču nolēma, ka pēc tiem atnāks mazliet vēlāk. Viņš vispirms parūpēsies par kasti, bet savas mantas paķers mājupceļā.
 Uzmanīgi abās ķepās satvēris vēl aizvien valgo kasti, Trusis to pacēla no zemes. Viegla tā nebija, taču panest varēja, un, galu galā, nebija jau tālu jāiet. Trusis bija nolēmis kasti paslēpt mežmalā - zem Vilkaču priedes saknēm. Tā, viņaprāt, bija droša vieta. Daudz drošāka nekā viņa šaurais šķūnītis vai pagrabs, vai nelielais mājoklis, kurš bija piebāzts ar krāsu burkām, audekla ruļļiem, zīmējumu mapēm un dažādiem mākslinieku darbarīkiem, un Trusim nepiederošai kastei tur pavisam noteikti nebija vietas.
 Trusis, pakaļķepām grimstot smiltīs, apdomīgi gāja pa taciņu, kas vijās cauri mežam un te nolaidās kādā vigā, te atkal cēlās augšā uz osa muguras. Kad Trusis beidzot nonāca pie Vilkaču priedes, viņa paduses bija nosvīdušas slapjas un sirds satraukti pukstēja. Zibens ātrumā iesprucis zem priedes saknēm, Trusis iekārtoja tur kasti un tad atkal šāvās laukā, lai joņotu atpakaļ uz jūru pēc gliemežvākiem. Viņš ļoti gribēja ātrāk tikt mājās, uzvārīt viršu tēju un visu kārtīgi apdomāt.